Dace Keidāne, Dr.med.vet., docente, Anna Krūklīte, Mg.med.vet., lektore, Kristīne Ganola, vec. laborante
Cilvēku un dzīvnieku ilgās līdzāspastāvēšanas gaitā ir izveidojusies nozare medniecība, kam vajadzētu arī ietvert un uz zinātniskiem pamatiem nodrošināt dzīvnieku pasargāšanu no dažādu, sevišķi lipīgo (parazitāro, infekcijas), slimību ierosinātāju izplatības.
Parazitāro slimību ierosinātāji var būt vienšūņi, tārpi, posmkāji, kas par savu saimnieku izvēlas noteiktas sugas dzīvnieku, izmantojot to pilnībā savai dzīvei gan kā pārtikas avotu, gan kā vietu, kur dzīvot. Dažādām parazītisko dzīvnieku sugām dzīve un dzīves ilgums saimnieka organismā ir ļoti atšķirīgs, tas var būt no dažām stundām līdz vairākiem gadiem, kā arī bioloģiskais attīstības cikls var noritēt dažādu dzīvnieku starpsugu robežās arī cilvēkā.
Parazitārās slimības biežāk noris hroniskā formā bez izteiktām pazīmēm, līdz ar to kontrolei un ierobežošanai, sevišķi savvaļā dzīvojošajiem dzīvniekiem, netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Pēc medībām novērtējot dzīvnieku kā medījumu, bieži redzami orgānu audu bojājumi, kam par cēloni ir parazītu invāzija.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes parazitoloģijas laboratorijā paralēli mācību darbam veic pētījumus par mājās, kā arī nebrīvē un brīvībā, mežos dzīvojošo dzīvnieku sugu parazitofaunu, notiek sadarbība ar mednieku kolektīviem medījamo dzīvnieku parazitāro slimību ierosinātāju diagnostikā.
Šobrīd medniekiem satraukumu izraisa augstā parafasciolozes invāzija Latvijas aļņiem. Laboratoriski izmeklējot 30 aļņu aknu paraugus, to diagnosticēja 27 gadījumos. Slimību ierosina plakanais tārps (trematode) Parafasciolopsis fasciolaemorpha, kas ir 3 – 7 mm garš, apmēram 2 mm plats, dzīvo (parazitē) aknu žultsvados, tievo zarnu sākuma daļā, kā arī aizkuņģa dziedzerī. Ierosinātājs diagnosticēts Austrumeiropā jau 1932. gadā aļņiem, kā arī aitām, govīm, stirnām, briežiem un citiem zālēdājiem. Zinātniskās publikācijas liecina par invāzijas aktualitāti Polijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Krievijā u. c. kaimiņvalstīs. Latvijā lielu un vērtīgu darbu ir veicis Arvīds Priedītis, pētījumos noskaidrojot medījamo dzīvnieku parazitofaunu, t. sk. arī Parafasciolopsis fasciolaemorpha invāziju.
Veterinārmedicīnas fakultātē laboratoriskai izmeklēšanai iesūtīto nomedīto aļņu aknu paraugos trematode tikusi diagnosticēta jau kopš 1970. gada Alūksnes, Balvu, Preiļu rajona mežniecībās nomedītajiem dzīvniekiem. Pēdējos trīs gados iesūtītajos nomedīto aļņu aknu paraugos parazīti konstatēti 80% gadījumu. Jāatzīmē, ka paraugus iesūtīja no visiem Latvijas reģioniem (Kurzeme, Vidzeme, Zemgale, Latgale) un visos novados aļņi ir invāzijas skarti.
Invāzijas izplatītāji ir invadētie aļņi, jo tajos ilgstoši dzīvo pieaugušās trematodes un producē olas. Ar žults plūsmu olas nokļūst zarnās, tālāk ar zarnu saturu tiek iznestas vidē. Šādas no dzīvnieka izkļuvušas olas nevar uzreiz no jauna invadēt dzīvnieku, tām ir jāiziet noteiktas attīstības fāzes. Olai jānokļūst mitrumā, ūdenī, tur tā embrionējas 20 grādu temperatūrā, un apmēram 21 dienā attīstās kāpurs miracīdijs.
Miracīdijs atbrīvojas no olas, ūdenī, aktīvi kustoties, peld, uzmeklē gliemezīti Planorbarius corneus, ieurbjas tajā un tad turpina nākamo attīstības fāzi līdz kāpura (cerkārija) stadijai. Tā vasarā ilgst apmēram 96, bet ziemā 197 dienas. Cerkārijs gliemezi pamet, ūdenī peld, cenšas pieķerties dažādiem augiem, priekšmetiem. Kad cerkārijs ir nostiprinājies pie auga, tam sāk darboties cistogēnās šūnas, notiek iecistēšanās un izveidojas invadēt spējīgs kāpurs (adoleskārijs). Dzīvnieki invadējas, apēdot adoleskāriju, un ar šo brīdi sākas tārpa parazitēšana (augšana, attīstība, dzīve) saimniekā un tā kaitīgā ietekme uz dzīvnieka organismu. Parazītiem atrodoties kāpuru attīstības fāzē, notiek migrācija. Alnī kāpuri pārvietojas, bojā audus, nes līdzi zarnu saturu, ceļā sastapto patogēno mikrofloru, slimību ierosinātājus.
Radušajos audu bojājumos atsevišķos gadījumos var sākt attīstīties mikrobu infekcija. Pieaugušie parazīti, to dzīve žultsvados rada epitēlija deskvamāciju (lobīšanos), seko hiperplāzija (audu daudzuma palielināšanās), šūnu proliferācija (atjaunošanās), pastiprināta gļotu izdalīšanās. Žultsvadi paplašinās, apkārt saviešas fibriozie audi. Augstas invāzijas gadījumā tie var tikt nosprostoti, pievienojas bakteriālais žultsvadu iekaisums. Iespējama abscesu un hepatokarciomu – ļaundabīga audzēja – veidošanās.
Parazitozes ierosinātājs tārps Parafasciolopsis fasciolaemorpha izraisa ne tikai atsevišķu orgānu – aknu un aizkuņģa dziedzera – saslimšanu. Parazīta radītās pārmaiņas orgānos un audos ir kā rādītājs vielmaiņas traucējumiem, distrofiskiem procesiem parenhimatozos orgānos, nervu sistēmā, alerģiskās un imunomorfoloģiskās reakcijās utt., kuras ir kā atbildes reakcija uz parazīta ietekmi. Parazītu radīto patoloģisko izmaiņu pakāpi ietekmē invāzijas intensitāte, svarīga loma var būt bojā gājušajiem audiem (citotoksīni) – veidojas autoalerģija. Slimība var izpausties ar nervu reflektorās, trofiskās, alerģiskās, imunoloģiskās darbības traucējumiem. Atbilstoši seko neirohumorālās novirzes, hipoavitaminozes, mikroelementu deficīts, oksidācijas procesu traucējumi, nepareiza dziedzeru sekretorā, rezorbcijas funkcija kuņģa un zarnu traktā.
Parazītu kaitīgās ietekmes dēļ invadētiem aļņiem traucēta augšana, attīstība, kas būtiski var iespaidot augstvērtīga medījuma un trofeju ieguvi. Medījumu izvērtējot pārtikai, nosaka parazītu radītās patoloģiskās izmaiņas orgānos un audos.
Jāatzīmē, ka, izmeklējot no aļņiem iegūtos un iesūtītos paraugus (fekālijas, dažādus audus un orgānus, ādu), laboratoriski diagnosticēti arī citi parazitožu ierosinātāji: Moniezia spp., Protostrongylus spp., gremošanas orgānos parazitējoši strongilīdi, kā arī parazitozes, kas saistītas ar gaļēdāju invāziju un kam aļņi ir kā starpsaimnieki – Cysticercus tenuicollis, Echinococcus granulosus (larvae). Lai ierobežotu parafasciolozi aļņiem un pasargātu no invāzijas citus zālēdājus, t. sk. arī mājdzīvniekus, ir nepieciešams veikt epidemioloģiskus pētījumus, kā arī konkrētu pretparazitāro pasākumu plāna izstrādi. Tomēr pats svarīgākais ir profilakse:
1. Katram medniekam būtu jāzina un jāievēro elementārie pasākumi lipīgo (infekcijas, parazitāro) slimību profilaksei, ierosinātāju kontrolei un ierobežošanai.
2. Termiski neapstrādātas (svaigas) aļņu aknas un citus orgānus nedrīkst izbarot suņiem – suņos aknu un parazītu parenhīma sagremojas, bet parazīta olas ar suņa zarnu saturu nokļūst ārvidē un piesārņo laukus, mežus.
3. Invadēto aļņu aknas, zarnas un to saturs jāiznīcina, lai tajos esošās parazītu olas nenokļūtu ūdenī un nenonāktu saskarsmē ar saldūdens gliemežiem.
4. Vietās, kur vairāk pulcējas aļņi, būtu vēlama vides dezinvāzija ar mērķi ierobežot parazītu olu attīstību ārvidē, kā arī gliemežu (starpsaimnieku) populāciju.
5. Parafasciolozes izplatību veicinošs faktors ir slapju, purvainu vietu veidošanās mežos.
Apēdi lenteni? Kas notiks? Parazīti medījuma gaļā. “Šauj garām!” #44 epizode
Lasi un abonē žurnālu Medības arī nākamgad!
