Latvijai neraksturīgos dzīvniekus dambriežus (Dama dama), muflonus (Ovis orientalis), Sika briežus (Cervus nippon) atļauts medīt visu gadu un īpašas atļaujas nav nepieciešamas. Lai nenokļūtu nepatīkamā situācijā ar kontrolējošajām institūcijām, medniekiem labi jāzina gan vietējās faunas pārstāvji, gan svešinieki un to medīšanas termiņi.
Mufloni un dambrieži visai būtiski atšķiras no mums ierastajiem meža iemītniekiem, toties iespēja augumā mazāku staltbriedi sajaukt ar Sika briedi nepieredzējušākam medniekam ir visai reāla.
Dambriedis. Mūsdienās dambriedis atkal ir sastopams lielākajā daļā Eiropas mežu. Sākot no 18. gadsimta beigām, arī Latvijā tika ievesti dambrieži. Tie tika audzēti īpašos briežu dārzos, kuri 20. gadsimtā izzuda, bet 21. gadsimta sākumā briežu dārzu attīstība Latvijā ir atkal atsākusies. Savvaļā Latvijas apstākļos dambriedis stabili neiedzīvojas. Ir liecības, ka 19. gadsimtā vairākās vietās Kurzemē dambrieži ir izkļuvuši savvaļā un Piltenes, Ēdoles mežos nelielā skaitā saglabājušies līdz pat 1937. gadam. Pēc Otrā pasaules kara bija mēģinājumi dambriežus aklimatizēt Talsu MRS Andumu mežniecībā, bet nesekmīgi. Dambrieži 1974. – 1975. gadā tika ievesti arī Dzelzāmura mežniecībā. Taču turpmāko trīs gadu laikā ievestie dzīvnieki pakāpeniski izzuda. Lietuvā gan ir sastopama stabila un apmedījama populācija.
Buļļiem ir krāšņi ragi, turklāt viņi ir arī lielāki un masīvāki nekā govis. Buļļa ķermeņa garums ir 140 – 160 cm, augstums skaustā 84 – 100 cm, svars 46 – 100 kg. Sieviešu kārtas dzīvnieka ķermeņa garums ir 130 – 150 cm, augstums skaustā 73 – 91 cm, svars 30 – 56 kg.
Ļoti liels bullis var sasniegt 190 cm garumu, 140 cm augstumu skaustā un 150 kg svaru.
Dambriežiem ir liela dažādība kažoka krāsu variācijām, bet galvenās ir četras. Pirmā ir rudi brūna vai kastaņbrūna ar baltiem plankumiem vasarā, bet ziemā kažoks kļūst daudz tumšāks un raibumi izzūd. Ap asti gaišs laukums, kas ierāmēts ar melnu, aste gaiša, gandrīz balta, ar melnu garensvītru. Otrā valdošā krāsa arī ir brūna, bet raibumi ir košāki, kontrastējošāki, tie ziemas periodā saglabājas un spilgti izceļas uz tumši brūnā kažoka. Ap astes gaišo laukumu šīs grupas dambriežiem nav melnā ierāmējuma. Trešā grupa ir tumši brūna, gandrīz melna. Vasaru un ziemu kažokam ir tumšs pelēkbrūns tonis, kas dažiem indivīdiem var būt pilnīgi melns. Šiem dambriežiem nav balto raibumu un gaišā laukuma ap asti. Pēdējā lielā grupa ir gaišie, gandrīz baltie dambrieži bez raibumiem. Mazuļiem kažoki ir gaišā krēmkrāsā, bet, dzīvniekam pieaugot, tie kļūst balti, īpaši ziemā kažoki ir ļoti gaiši, tomēr šīs grupas dambriežiem ir tumšas acis un deguns un tie nav albīni.
Visbiežāk sastopami pirmās grupas dambrieži, tādēļ šo krāsu mēdz saukt par dambriežu parasto kažoka krāsu, arī otrās grupas īpatņi ir sastopami samērā bieži. Retāk par pirmajām divām grupām var satikt melnos dambriežus un vēl retāk baltos.
Ragi ir tikai buļļiem. Tie ir plati, lāpstveidīgi, atgādina ziemeļbriežu ragus. Šādi ragi jaunajiem tēviņiem sāk augt triju gadu vecumā. Pirmos divus gadus ragi ir vienkārši, durkļveidīgi.
Muflons. Par muflonu sauc savvaļas aitu, kas pieder muflonu grupai (Ovis orientalis orientalis grupa), un šajā grupā ietilpst vairākas savvaļas aitas (Ovis orientalis) pasugas.
Eiropas mufloni ir veiksmīgi introducēti Eiropas kontinentā. Sastopami Spānijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Šveices, Austrijas, Nīderlandes, Čehijas, Polijas, Slovākijas, Ungārijas, Bulgārijas un Rumānijas teritorijā, kā arī Kanāriju salās.
Dažādās muflonu pasugas savā starpā nedaudz atšķiras. Kažoka krāsa ir atšķirīga arī no sezonas un dzimuma. Kopumā muflonam ir sarkanbrūns vai pelēkbrūns īsspalvains kažoks ar tumšu svītru pār muguru. Arī uz slaidajām kājām virs ceļgaliem ir melna svītra. Tēviņiem uz kakla aug garas krēpes, kas virzienā uz pazodi kļūst gaišas, bet virzienā uz krūtīm ir melnas. Uz muguras līdzīgi segliem ir gaiša matojuma laukums, gaiša pavēdere un gaišas zeķes – gaišas kājas no ceļgaliem uz leju. Tā seja ir pelēkbrūna ar gaišu purna daļu un ausu iekšpusi. Mātītes ir gaišākas par tēviņiem. Pie acīm mufloniem kā visām aitām ir smaržu sekrēta dziedzeri.
Tēviņiem ir skaisti, izliekti, masīvi ragi, bet mātītēm ragi var būt un var nebūt. Ja tie ir, tad nelieli un smalki. Ragu garums tēviņam var sasniegt 85 cm garumu.
Latvijā muflonam iedzīvoties būtu grūti, jo mums ir stabila vilku populācija. Vācijā un arī Slovēnijā, kur pēdējos gados pieaudzis vilku skaits, strauji samazinās muflonu populācija, jo aita jau vilkam ir liels gardums un samērā viegls medījums.
Sika briedis. Sika brieži bija ļoti izplatīta suga ziemeļaustrumu Ķīnā, Vjetnamā, Korejā, Japānā. Šī suga 20. gadsimta sākumā intensīvo medību dēļ gandrīz izzuda.
Sika briedis ir vidēja izmēra: buļļi svarā no 104 līdz 131 kilogramam, govis – no 60 līdz 85 kg, ķermeņa garums buļļiem 160 līdz 180 cm, govīm 149 – 174 cm, skausta augstums buļļiem 104 – 112 cm, govīm 87 – 98 cm.
Buļļiem ir nelieli slaidi ragi ar četriem žuburiem katrā pusē. Ap asti ir neliels spogulis. Kažoka krāsa ruda ar baltiem plankumiem. Rudenī un ziemā kažoks kļūst tumšāks.
Latvijas valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieks, mežzinātņu doktors Jānis Baumanis skaidro, ka Sika briedis Latvijas faunai nevar dot neko labu. Tāpēc vien viņa klātbūtne nav vēlama.
“Sika brieži krustojas ar mūsu staltbriežiem un rada vairoties spējīgus pēcnācējus. Būdams augumā mazāks un ar tipisko ragu formu četri žuburi katrā pusē, viņš mūsu staltbriežu populāciju noteikti neuzlabos, bet pilnīgi noteikti padarīs sliktāku gan auguma, gan trofejas kvalitātes ziņā,” skaidro Baumaņa kungs. “Tas vairs nebūs ģenētiski tīrs staltbriedis, bet hibrīds. Eiropā ir daudzas valstis, kur tā jau kļuvusi par nopietnu problēmu. Piemēram, Lielbritānijā tīru staltbriedi bez Sika brieža asiņu piejaukuma vairs nav iespējams atrast. Situācija pasliktinās arī Čehijā un Polijā, kur šie dzīvnieki tikuši laisti savvaļā. Ne tik lielā mērā kā Lielbritānijā, taču satraukumam ir pamats. Veiksmes stāsta nav nekur Eiropā.
Latvijas mežā Sika briedis nokļūst, izmūkot no briežu dārziem, turklāt ne vietējiem. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, legāli nevienā briežu dārzā Latvijā šie dzīvnieki nav ievesti. Toties šo dzīvnieku visai daudz ir briežu dārzos Lietuvā. Zināms, ka no tiem viņi izkļuvuši un savvaļā izveidojusies populācija. Daudz Sika briežu ir nebrīvē arī Krievijas briežu dārzos, un viņi pat laisti savvaļā. Visticamāk, neoficiāli.
Tas dzīvnieks, kurš pagājušā gada rudenī tika nomedīts pie Balviem, domājams, ienācis no Krievijas. Savukārt tie, kuri manīti Dienvidkurzemē un fiksēti novērošanas kamerās, noteikti ieklīduši no Lietuvas. Igaunijā arī bijuši vairāki Sika brieža novērošanas gadījumi.
Ja kāds mednieks pamana šo briedi, to nevajadzētu laist garām. Likums atļauj Sika briežus medīt visu gadu kā nelimitētos dzīvniekus. Lai arī likumdošana to neprasa, par katru gadījumu noteikti vajadzētu informēt gan Valsts meža dienestu, gan mežzinātnes institūtu Silava, lai varētu paņemt maksimāli daudz paraugu, arī ģenētiskos, tāpat veikt citus mērījumus, lai varētu izprast situāciju un dokumentēt to, cik ātri un kur šie dzīvnieki parādījušies. Vienīgi jāuzmanās, lai Sika briežus nesajauktu ar staltbriežu teļiem, kam pirmajā dzīves gadā arī uz sāniem redzami plankumi.
Arī kontrolējošie dienesti, ja konstatēs, ka ārpus briežu medību termiņa tiek pārvietots kāds briežveidīgais, var prasīt kādu pierādījumu, ka tas tiešām ir Sika briedis. Es ieteiktu rīkoties šādi. Ja tas ir briežu medību termiņā, uzlikt staltbrieža savilcēju, tad sastādīt aktu un vērsties Valsts meža dienestā un Silavā. Ja tas tiešām būs Sika briedis, savilcēju varēs atgūt. Tā rīkojās arī mednieki Balvos un savilcēju atguva.
Ja tas ir ārpus briežu medību termiņa, tad pirms dzīvnieka pārvietošanas obligāti vajadzētu informēt Valsts meža dienestu, ka tāds ir nomedīts. Pretējā gadījumā var rasties domstarpības ar kontrolējošajiem dienestiem.
Savukārt dambriedis un muflons problēmas Latvijas faunai nodarīt nevar, jo ar vietējām sugām nekrustojas. Jau padomju gados bija mēģinājumi dambriežus izlaist savvaļā, taču ar tiem ātri tika galā vilki un lūši. Lietuvā gadu desmitiem mēģina kopt nelielu savvaļas populāciju, taču arī viņiem neveicas. Turklāt Lietuvā plēsēju slodze ir ievērojami mazāka. Ar muflonu ir ļoti līdzīgi. Tā ir aita, ko plēsēji ļoti ātri nokopj.”
