Kādās medībās Kurzemes leišgalā mednieks tika sakosts, mēģinot izšķirt suņu kautiņu. Valsts meža dienesta inspektors, kurš kopā ar Valsts policijas darbinieku ieradās pārbaudīt medību norisi un dokumentāciju, sniedza cietušajam pirmo palīdzību, bet pēc tam sastādīja medību vadītājam protokolu pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa 80. punkta par Medību noteikumu pārkāpšanu. Tas īsumā par situāciju.
Mednieku aprindās par šo gadījumu tiek runāts ļoti daudz, un, gribot negribot, jāmeklē izskaidrojums.
“Pēc viena dzinējmedību masta tika paziņots, ka ir nomedīts briežu bullis. Pie medījuma sakāvās medību suņi, un viena suņa saimnieks mēģināja tos izšķirt. Kaujas karstumā viena laika iekoda medniekam rokā,” pastāstīja medību kluba vadītājs, kuru mēs nosauksim vienkārši par Mārtiņu.
Viņš atceras, ka pēc atgadījuma mednieka brālis piezvanīja un teica, ka tas, kuram suns iekoda, iešot ārā uz mašīnu.
“Es teicu, lai skatās, kas jādara. Ja vajag, apsaitēsim, bet, ja būs nepieciešams, brauksim uz slimnīcu. Kad mednieks nāca ārā no meža, viņu pārtvēra inspektori. Kodienu traktēja kā vidēji smagu miesas bojājumu un tādā gadījumā esot bijis jāsauc ātrā palīdzība un policija. Nekas no tā netika darīts, un tas esot Medību noteikumu pārkāpums,” īsā telefonintervijā norādīja Mārtiņš.
Ātrie, visticamāk, nebrauktu
Ātrās palīdzības darbiniece Tatjana Jozepa, kura strādā Liepājā, paskaidroja, ka šādā gadījumā ātrās palīdzības brigāde nebrauktu uz izsaukumu. Dispečers ieteiktu doties uz slimnīcas traumpunktu patstāvīgi.
“Ja Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) brigāde tiek izsaukta pie pacienta, kura traumas neapdraud dzīvību, par izsaukumu nāksies maksāt saskaņā ar NMP cenrādi – 62 eiro un divdesmit centus. Turklāt izsaukt ātros uz tādu negadījumu nozīmē lieki iztērētu laiku un iespēju glābt kādu citu, kuram neatliekamā palīdzība tieši tajā brīdī būtu izšķiroša,” sacīja mediķe.
Saskaņā ar norādi NMP mājaslapā internetā dienesta mediķi izsauc: ja ir bezsamaņa, apstājas elpošana vai rodas pēkšņi elpošanas traucējumi, ir smagas traumas vai spēcīga asiņošana, kas apdraud dzīvību, rodas pēkšņas sāpes aiz krūšu kaula, kas var liecināt par sirds infarktu, ir vienas puses pēkšņs vājums, kas var norādīt uz insultu, kā arī citās dzīvību apdraudošās situācijās.
“Nelielas suņa kostas brūces nav uzskatāmas par ārkārtas gadījumu, kas apdraudētu dzīvību. Cita lieta būtu, ja pirksts būtu nokosts vai palicis ādas strēmelē karājamies. Tad NMP brigāde izbrauktu nekavējoties. Mediķi pacienta roku un pirkstu apliktu ar ledu un dotos taisnā ceļā uz Rīgu, piemēram, uz Mikroķirurģijas centru,” paskaidroja ātrās palīdzības pārstāve.
Lielākā kļūda – attieksme
Kā vienmēr šādu notikumu vērtējums nav viennozīmīgs. Vienai pusei ir zināms un saprotams viens aspekts, otrai pusei – cits.
Valsts meža dienesta (VMD) inspektors Andrejs Zvirbulis pastāstīja par situācijas norisi: “Kopā ar Valsts policijas Licencēšanas un atļauju sistēmas biroja Saldus novada inspektoru devāmies pārbaudīt Dienvidkurzemes kolektīvus. Ierodoties platībās un konstatējot, ka dzinējmedības notiek, atradām vietu, kur atstātas mednieku mašīnas un sākām gaidīt masta beigas. Pēkšņi ievērojām, ka pa ceļu skriešus tuvojas kāds mednieks. Ierocis plecā, viena roka spēcīgi asiņo. Mēs pagājām viņam pretī apjautāties, kas notiek, bet viņš jau steidzās šurp un vaicāja, vai mums ir aptieciņa un būtu iespējams saņemt palīdzību.”
Inspektors pastāstīja, ka, noskalojot asinis, atklājās liela plēsta brūce vidējā pirkstā, un mazākas zeltnesī un mazajā pirkstiņā. Tika izlietotas divas marles saites paciņas, bet asinis turpināja sūkties cauri apsējam. Tikmēr no meža sāka parādīties mednieki. Neviens netuvojās, kā tas parasti notiek, ja kaut kas ir atgadījies. Visi turējās atstatus. Pēc Andreja Zvirbuļa domām, nostrādāja emocijas un stereotipiskā attieksme pret inspektoriem.
“Kamēr sniedzām pirmo palīdzību, mednieks teicās esam pārsteigts, ka nav mežā paģībis, jo savu asiņu izskats vienmēr izraisot viņam tādu reakciju. Mēs viņu mierīgi apkopām, parunājām un iedevām kādu saldo limonādi, kas tobrīd bija mašīnā, lai palīdzētu pārvarēt šoku un nomierināties,” atcerējās inspektors. Pēc tam mednieka brālis aizveda cietušo uz slimnīcu.
“Starp citu, pārbaudījām visu septiņu medību lapā ierakstīto suņu – laiku un viena drāthāra – veterinārās pases, visas potes bija derīgas,” paslavēja Andrejs Zvirbulis.
“Pēc tam kad mednieki sapulcējās, jautājām pēc medību vadītāja, kurš joprojām bija mežā pie nomedītā buļļa. Sekoja zvans. Pagāja vēl krietns laiks. Pārējos medniekus iesauca mežā palīdzēt ar izvilkšanu, un medību vadītājs beidzot iznāca ārā,” atceras inspektors. Sarunā ar Mārtiņu noskaidrojās, ka viņš ticis informēts par situāciju tūlīt pēc tam, kad suns sakodis mednieku.
Uz jautājumu, kas ticis darīts lietas labā, viņš atbildējis, ka ļāvis medniekam pamest numuru un iet ārā no meža. Inspektors uzskata, ka visa pamatā bija emocijas.
Pirmkārt, satraukums par pārbaudes ierašanos, jo, kā zināms, informācija par dienesta mašīnu parādīšanos medību platībās iet pa priekšu kā velnam tumsa.
Otrkārt, mednieku tradīcijas, izturība un iekšējais lepnums neļauj uzskatīt griezumu pirkstā vai suņa kodumu par kaut ko nopietnu.
“Šoreiz galvenā kļūda bija tā, ka medību vadītājs nepainteresējās, cik smags ir suņa kodums. Protams, tā nebija dzīvībai bīstama brūce, taču situācija varēja attīstīties citādi.
Ja mēs tur nebūtu bijuši, ja cietušais mednieks būtu no šoka kaut kur paģībis vai paskrējis garām? Kas notiktu tad, nav zināms. Ja tas būtu tikai viens maziņš caurumiņš, mēs to būtu apsaitējuši un nebūtu par ko šodien runāt, bet brūce bija pietiekami nopietna un stipri asiņoja. No medību vadītāja puses smagākā kļūda bija attieksme pret cietušo. Galvenais tomēr ir cilvēks. Viņam jāsniedz palīdzība notikuma vietā un jāpavada līdz mašīnai, nevis jāļauj vienam pašam kaut kur skriet,” uzsver VMD inspektors Andrejs Zvirbulis.
Pretenziju nav
Medniekam, kurš šķīra suņu kautiņu, pašam nekādu pretenziju ne pret vienu neesot.
“Suņi tikko bija saķērušies, un man izdevās viņus laikus izšķirt, tikai pēc tam viņi pavērsās jau pret mani. Sunim pāris kodumu. Man visi vienas rokas pirksti sakosti, bet nu jau ir labi sadzijis un slimības lapa arī iet uz beigām. Sūdzēties ne par vienu nesūdzēšos, bet savējo kopā ar tiem suņiem mastā vairs nelaidīšu,” stāsta cietušais.
Vaicāts, vai medību vadītājs varēja darīt kaut ko citādi un vai ātrāka rīcība, apturot medības, nozīmētu ātrāku nonākšanu medicīnas iestādē, Pēteris atbildēja: “Viennozīmīgi tas neko nebūtu mainījis. Viss tik un tā notiktu tādā pašā tempā un pēc tāda paša scenārija.”
Svarīgi!
• Saskaņā ar spēkā esošo Medību noteikumu punktu 51.13, ja medībās noticis nelaimes gadījums, kas saistīts ar šaujamieroču vai medību rīku izmantošanu vai dzīvnieka uzbrukumu, medību vadītāja pienākums ir nekavējoties apturēt medību norisi; organizēt pirmās palīdzības sniegšanu notikuma vietā un, ja nepieciešams, izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību vai organizēt cietušā nogādāšanu ārstniecības iestādē. Par nelaimes gadījumu nekavējoties jāziņo Valsts policijai un Valsts meža dienestam; jānodrošina notikuma vietas norobežošana, kā arī pēdu un pierādījumu saglabāšana.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
