Siens ir lauksaimniecības dzīvnieku – mūsu piena devēju gotiņu un kazu, aitu un citu pārnadžu, kā arī zirgu un daudz ekskluzīvāko briežaudzētavu iemītnieku barība. Sienu izmanto arī citās sfērās, bet procentuāli nedaudz. Pļaušana notiek arī tajās platībās, kur sienu neaudzē, bet kuras tik un tā ir jāsakopj, lai saņemtu Eiropas Savienības (ES) vienotos hektāru maksājumus, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas vai kādā citā nolūkā. Ir daudz runāts par kūlas dedzināšanu pavasarī, par to, cik lielu postu tā nodara kukaiņu un dzīvnieku pasaulei. Par siena pļaušanu šādā kontekstā runā ārkārtīgi reti. Kā jau par visu, kas skar cilvēka sociāli ekonomiskās aktivitātes un komerciālās intereses. Cik tad bieži nopļautā zāle vairs nav zaļā, bet gan sarkanā – asins krāsā?
Stirnas pret pļaujmašīnām
Stirnas ir nometnieki, dzīvo pavisam nelielā teritorijā un atstāj to ļoti reti. Dažos simtos hektāru var būt vairākas stirnu mātītes. Katrai dzimst viens vai divi kazlēni. Dažreiz var būt arī trīnīši. Protams, pētījumi nav veikti un neviens nav skaitījis, cik mazuļu iet bojā pirmajā siena pļaušanas laikā, kas parasti ir pirms Jāņiem. Visai aptuveni var pieļaut, ka jūnija sākumā pāris simtos hektāru varētu būt paslēpti 3-10 stirnēnu…
Eiropas stirnai (Capreolus capreolus) kazlēni dzimst maija beigās, jūnija sākumā. Dzīves pirmajās nedēļās stirnēnam nav savas smaržas. Kaza viņu atstāj pļavā, kādā iedobīte, kur mazulis guļ nekustīgi. Māte aiziet projām un barojas lielā attālumā, lai ar savu smaržu nepievilinātu plēsējus. Atnāk, pabaro mazuli un tūdaļ ātri pazūd no turienes. Stirnēna kažoks ir plankumains, lai dzīvnieciņš labāk maskētos un netiktu pamanīts. Tas ir tik maziņš, ka viņu var noplēst ne tikai lapsa, bet arī klaiņojoši kaķi un pat stārķis, kas ir ļoti nopietns plēsējs. Sajūtot draudus, stirnas bērns nelec kājās un neskrien prom, bet nogaida līdz pēdējai sekundei. Dabiskos apstākļos šī stratēģija ir ideāla, bet ne saskarē ar mūsdienu lauksaimniecības tehniku.
Senos laikos un dažviet arī mūsdienās zāli, bet rudenī arī labību pļāva ar izkaptīm vai sirpjiem. Cilvēka pārvietošanās ātrums, strādājot laukā, nav liels. Skatiens ir vērsts sev priekšā un pamanīt zālē paslēpto stirnas mazuli vai zaķēnus nav grūti. Pie tam dzīvniekiem pietiek laika, lai sadzirdētu cilvēka tuvošanos un aizbēgtu, jo pat pats pēdējais brīdis saskarē ar divkāji ir relatīvi daudz garāks, nekā ar ātrgaitas pļaujmašīnu.
Vācu pieeja
Pirms laika sociālajos medijos parādījās video par Vācijas mednieku un lauksaimnieku sadarbību stirnu mazuļu glābšanā nopļaušanai paredzētajās platībās. Vācijas valdība piešķīra līdzekļus ar termokamerām aprīkotu dronu iegādei, lai ar to palīdzību apsekotu laukus pirms pļaušanas, noteiktu stirnu mazuļu atrašanās vietu un nogādātu tos mežā. Stirnu kazlēnus mednieki ietina zāles kumšķos un aiznesa prom no lauka. Kopumā šim projektam tika iedalīti vien 2,5 miljoni eiro, kas būtība nav liels ieguldījums. Jādomā, ka arī Latvijā ko tādu varētu pasākt. Pat, ja valdība nav gatava ieguldīt līdzekļus šādā projektā, drons ar termokameru maksā ap 3-4 tūkstošiem eiro. Atsevišķi drons ar pietiekami lielu kravnesību, lai uzliktu kameru ar siltuma uztvērēju maksā mazāk par diviem tūkstošiem.
Pirmā Vācijas federālā zeme, kur tika īstenotas valsts finansētā projekta aktivitātes, bija Bavārija. Tagad projekts virzās uz priekšu. Iepriekš vācu lauksaimnieki apsekoja laukus, izstaigājot tos ar kājām un sameklējot stirnu mazuļus. Tagad tiek izmantoti droni ar siltumu uztverošām kamerām un tas ir daudz efektīvāks veids, kā paglābt stirnu mazuļus no nāves un savu tehniku no bojājumiem.
Videoziņas par šo vāczemes projektu var atrast “Youtube” kanālā, ierakstot Drohnen Reh Rehkitz zu retten. Diemžēl, tur pat ir atrodami arī materiāli, kas satur sirdi plosošas ainas no nopļautajiem laukiem.
Vietējie risinājumi
Vairums lauksaimnieku nav ieinteresēti paļauties uz veiksmi un riskēt ar daudzus tūkstošus vērto tehniku, tikai lai pēc iespējas ātrāk nopļaut lauku. Dzīvnieka vai putna iekļūšana pļaujmašīnas sistēmā, īpaši, ja runa ir par modernajiem aparātiem ar kondicionieri, kurš salauž zāli pēc nopļaušanas, izmaksās ļoti dārgi gan naudas, gan laika izpausmē. Lai pasargātu tehniku, palīgstrādnieki iet pa priekšu pa lauku un cenšas izdzenāt dzīvniekus un putnus. Pats pļaujmašīnas operators ik pa laikam apstājas, lai dotu zvēriem iespēju aizbēgt. Protams, jaundzimuši stirnēni nekur nebēg. Taču, ja lauksaimnieks pļauj zāli pareizajā laikā, neļaujot tai pāraugt, no sava sēdekļa augstumiem viņš var saskatīt slēptuvē gulošu stirnēnu.
Viens no problēmas risinājumiem ir pļaušanas virziens. Daži zemnieku saimniecības īpašnieki norīko pļaujmāšīnu vadītājus pļaut lauku sākumā pa perimetru, bet pēc tam joslās, izlaižot nenopļautas zāles posmus, tā dodot iespēju zvēriem un putniem paglābties. Vislabākais variants būtu pļaut lauku no vienas malas uz otru, skatoties pēc piegulošajām platībām. Pļaušanas virzienam jābūt no ceļa uz meža vai cita, vēl nenopļauta lauka pusi, lai dzīvnieki pamazām pārvietotos un atrastu glābiņu, bez stresa aizejot no pļaujamām platībām. Ja sākumā appļauj perimetru, jaunajiem dzīvniekiem ir bail šķērsot atklāto vietu un tie paliek garajā zālē.
Pļaujot no malas, pa riņķi uz vidu tiek radīta visbīstamākā situācija. Dzīvnieki pamazām pārvietojas uz centru. Bieži vien jau pienāk vakars, pļāvējs vēl nav pabeidzis darbu un lauka vidū paliek viens neliels garas zāles kvadrāts, kur paslēpušies daudz dažādu dzīvnieku un putnu. Zemnieki stāsta, ka šis pļaušanas paņēmiens ir visriskantākais. Kad lauka vidū paliek medījuma pārbagāts zāles pleķītis, ap to sapulcējas stārķi. Tie var apēst zaķēnu, lapsēnu, pat stirnas kazlēnu. Tādēļ vislabāk būtu pļaušanu veikt virzienā no lauka malas uz mežu vai citām platībām.
Tādu pašu uzskatu pauž arī mednieki un tos pārstāvošās Latvijas Mednieku savienības vadītājs Jānis Baumanis. Viņš norādīja, ka vienkāršākais veids, kā izvairīties no upuriem, ir pļaut lauku no vienas malas uz otru, nevis no malas un centru. Protams, pirms pļaujmašīnas iedarbināšanas, zālainās platības ir jāpārmeklē. Mednieki arī būtu gatavi sadarboties ar lauksaimniekiem. Daudzos mednieku kolektīvos ir cilvēki, kuru īpašumā ir infrasarkanās gaismas aparatūra – termokameras. Sazinoties ar tādu mednieku kolektīvu, zemnieks var vienoties par stirnu mazuļu glābšanas pasākumu, kas vienlaikus varētu tapt par jauniešu izglītošanas projektu. Mednieki palīdzētu apsekot lauku ar termokameru un nodrošinātu stirnu mazuļu pārvietošanu. Līdztekus cilvēku aktivitātes izbiedētu putnus, zaķus, lapsēnus un citus dzīvniekus, kuri ir spējīgi paši aizbēgt.
Pareizais laiks pļaušanai
Protams, lauksaimnieku aktivitāte ir salāgota ar laika apstākļiem un sezonu – katram darbam savs periods. Dažreiz tas nospēlē dzīvnieku labā, dažreiz pret. Mednieki spriež, ka šogad stirnu mazuļiem ir iespēja nostāties uz kājām, iekams laukos parādīsies pļaujmašīnas, jo ir maija vidus, bet zāle īsti vēl nav sākusi augt. Citu gadu siena laiks var sākties jūnija pirmajā pusē un tad visi stirnu kazlēni vēl nepārvietojas, bet tikai guļ vienā vietā un ir pakļauti riskam.
Evolūcija ir radījusi perfektu izdzīvošanas modeli un neskartā dabā tas nostrādā – liela daļa kazlēnu izdzīvo, jo tos var atrast tikai nejauši uzskrienot tieši virsū. Taču apstākļos, kad vadošo lomu dabas procesos apdzīvotajās teritorijās ir iekarojis cilvēks, tieši viņam jāuzņemas atbildība par dzīvībām viņam līdzās un šajā jomā lauksaimniekiem un medniekiem ir cieši jāsadarbojas.
