Pirmā novembra rīts pēc lietainas nakts atausa miglas pilns un nemīlīgs. Brr… nepatīkami, nodomāju. Taču visai drīz migla izklīda un starp rudenīgajiem mākoņiem uzspīdēja pat saules stariņš.
Kaut arī diena solījās būt vējaina, kājas teju pašas nesa vispirms līdz ieroču skapim un tad arī pie automašīnas. Jau pēc pusstundas biju medību platībās. Uz neliela soliņa ērti iekārtojos starp vībotnēm uz divu lauku malas tikai pāris metru no novadgrāvja gar meža stūri.
Pa labi vēl neaparti rugāji, pa kreisi ziemas rapši, ko iecienījis stirnu bariņš, bet man kabatā tieši stirnu kazas/kazlēna savilcējs. Protams, varēja medīt arī pārējos pārnadžus.
Tā nu ieklausos meža skaņās, minūtes lēnām rit savu gaitu. Vējš pamazām kļūst stiprāks un sejā iemet pa kādai lietus lāsei, līdz slapjums sāk sijāt jau visai dūšīgi. Taču, cik ātri šalts uznākusi, tik ātri arī pāriet.
Paceļu acis mazliet augstāk, un skatiens apstājas pie pamatīga melnuma lauka otrā malā aptuveni 400 metru attālumā. Tur no jaunu alksnīšu smalksnes iznākusi alniene ar teļu. Pamanot pēdējo, sirds sāka sisties kā negudra – kārots un ilgi gaidīts medījums. Klusībā ceru, ka teļš ienāks dziļāk laukā un pietuvosies manai komforta zonai (šaušanas attāluma ziņā, protams).
Tā nu alnēns, našķējoties ar rapša lapiņām, pamazām nāk arvien tuvāk un tuvāk. Arī alniene ir turpat blakus…Taču alnītis, nolēmis, ka vēders gana pilns, apguļas pašā lauka vidū! Pa ceļu braucošās automašīnas uz mirkli apstājas. Ne katru dienu izdodas ko tādu ieraudzīt. Pie sevis nodomāju – man pozīcija gana laba un arī laika pietiek! Es taču varu pagaidīt, līdz teļš piecelsies un panāks vēl mazliet tuvāk! Te tev nu bija! Kamēr filozofēju par iespējamo medījumu, metrus astoņus no manis pāri grāvim no meža negaidīti izlec stirnu kazlēns!
Tajā brīdī sastingstu un cenšos pat nepamirkšķināt acis! Mazais tādu neparastu celmu vībotnēs nav redzējis un, ziņkāres dzīts, nāk arvien tuvāk, neaizmirstot noplūkt pa lapiņai un sparīgi sakošļāt! Pie sevis domās lūdzu viņu tikpat naski pazust atpakaļ mežā! Taču nē…
Dzirdu, ka pa labi uz lauka iznāk vēl viena stirna. Un tūlīt pakaļ pirmajam kazlēnam arī pieaugusi stirna, kura noteikti zina manus nolūkus. Tajā brīdī pārstāju pat elpot! Bet cik ilgi tu neelposi? Sekundes trīsdesmit? Nācās elpošanu atsākt ar izelpu.
Aukstais lietus bija pamatīgi atdzesējis, un no manis izlaužas teju tvaiku mutulis. Droši vien abas stirnas padomāja, ka es esmu kāds baiss vībotņu pūķis, un, skaļi rejot, abas iemuka mežā. Arī trešā stirna, kuru neredzēju, viņām sekoja. No stirnu riešanas piecēlās kājās arī teļš. Alniene cītīgi vēroja vībotņu rindu, tā arī nespējot saprast, no kā izbijušās stirnas.Mazais alnītis paspēra vēl pāris soļu manā virzienā, taču tad pagriezās un devās atpakaļ uz smalksnīti lauka pretējā pusē. Alniene viņam nesteidzīgi sekoja. Lauka malā abi apstājās. Vispirms mežiņā pazuda teļš. Alniene vēl vismaz minūtes desmit vēroja. Tad, nesteidzīgi pašūpojusi galvu, mežā pazuda arī viņa.
Vēl desmit minūtes vēlāk es automašīnā dzēru karstu ķimeņu teju un mani pārņēma patiess prieks par negaidīto tikšanos, par to, ka stirnu kazlēns ieskatījās man acīs, par telēnu, kurš bija dāvājis tik daudz patīkama satraukuma pilnu mirkļu un, galu galā, par iespēju būt tik tuvu meža iemītniekiem, cik vien tas iespējams, kā arī par to, ka neesmu uztraukumā nospiedis ieroča mēlīti. Tas darāms tikai tad, kad esi par visiem simt procentiem pārliecināts par rezultātu. Šaujiet garām!
Stirnāžu medību sezona. Principi, kā medīt stirnas bez savilcējiem
MEDĪBAS + PIELIKUMI = 6 žurnāli + 2 pielikumi
Individuālo medību nosacījumi, pareizām medībām un selekciju. “Šauj garām!” #129 epizode
