Reizēm visgrūtākais jebkurā jaunā nodarbē, tajā skaitā šaušanas treniņu uzsākšanas procesā, ir tieši tas pirmais solis, kad jāsaņemas, jāatrod šautuve, jāiepazīst tajā pieņemtā kārtība un, jā, varbūt reizēm arī jāpārvar savs pašlepnums vai aizspriedumi. Savukārt par otro, trešo un ceturto soli uztraukties vairs nenākies, jo par to, ticiet vai ne, parūpēsies azartiskais prieks, ko sniedz pirmās izdošanās, sajūsma un piederības sajūta, ko rada pats šaušanas process labā kompānijā, pulvera smarža gaisā un vēlme tajā atgriezties atkal un atkal. Savos pieredzes stāstos dalās divi mednieki, kas šo pašizaugsmes procesu ir piedzīvojuši visā tā krāšņumā.
Vilmārs Žunna, mednieku biedrība Valmieras centrs:
“Medīju kopš 2010. gada. Pirmie divi gadi pagāja dzinējos, tad, drauga pamudināts, nokārtoju eksāmenu un kļuvu par mednieku. Bija veiksmīgas un mazāk veiksmīgas sezonas, šķita jau, ka viss ir labi. Kolektīva rīkotajās šaušanas pārbaudēs rāmjos iekļaujos, medībās šis tas krīt. Taču pirms dažiem gadiem pierunājām medniekos iestāties vēl vienu draugu, kurš pirmajās dzinējmedībās netrāpīja lidojošam bukam.
Atceros viņa satraukumu pēc masta un pārdomas par tēmu – nav ko iet uz medībām, ja nevar trāpīt! Ideja meklēt palīdzību šautuvē bija viņa, un, braucot uz Rīgu, tika apmeklēta Mārkulīču šautuve, kur šaušanas instruktors Vilnis Jaunzems, uzklausījis mednieka problēmu, iedeva kontaktus, lai varētu sazināties ar cilvēku, kurš palīdzētu apgūt lidojošo mērķu šaušanu. Pēc neilga laika arī es aizbraucu līdzi draugam uz šautuvi, kur pirmajā reizē guvu daudz jaunu iespaidu un zināšanu par šo šaušanas veidu.
Jāšauj ar atvērtām abām acīm, jāskatās uz mērķi, nevis jāpēta grauds stobra galā, turklāt, kā izrādās, plinte par īsu un tā tālāk. Viss jaunais bija noderīgs un interesants, un pirmos pozitīvos rezultātus piedzīvoju jau pirmajā dzinējmedību sezonā. Tiku nolikts vienā no pārejas vietām, abās pusēs egļu mežs ar blīvu pamežu. Labi, ka vasaras darbos bija izkoptas vārnukājas. Dzinējiem nākot tuvāk, izdzirdēju zaru lūšanu brikšņos, un pēc brīža manā virzienā skrēja četri vienāda izmēra rukši.
Pirmais mani pamanīja un metās sāņus brikšņos. Izšaut varēju, bet esam vienojušies uz pirmo nekad nešaut. Sapratu, ka cūkas šķērsos mašīnas platuma stigu pa labi no manis, sagatavojos un gaidīju. Pirmās divas pārlaidu un izdarīju šāvienu uz trešo ruksi. Pēc šāviena dzirdēju, kā cūkas aizskrien mežā, troksnis attālinās un iestājas klusums. Ziņoju medību vadītājam un gaidīju masta beigas, kad drīkstēšu iet pārliecināties par šāviena rezultātu. Pie sevis nodomāju, ka laikam jau garām, kaut iekšēji tomēr likās, ka šāvienam būtu vajadzējis ķert mērķi. Prātā pārcilāju, ko un kā darīju šāviena brīdī, bet pēc masta aizgāju līdz vietai, kur cūkas bija šķērsojušas ceļu, – asinspēdu nebija. Paskatījos mežā, kur cūkas aizskrēja, un ieraudzīju, ka apmēram 15 metrus tālāk guļ mans ruksis ar skaistu, precīzu trāpījumu.
Arī nākamajā sezonā bija piedzīvojums ar virsū skrienošu sivēnu, ko man veiksmīgi izdevās nomedīt. Protams, regulāri šautuves apmeklējumi ne vienmēr garantē mūžīgu izdošanos, katram gadās nopūdelēt. Galvenie ieguvumi ir droša un ātra darbošanās ar ieroci – šaušanas trajektorijas izvēle, pārlādēšana un visi drošības aspekti, kā arī spēja pat uztraukumā ātri pieņemt pareizāko lēmumu – šaut vai nešaut un, ja šaut, tad uz kuru dzīvnieku. Un visbeidzot īstajā brīdī izdarīt veiksmīgu šāvienu. Domāju, ka nav būtiski, vai šautuvē darbojies ar gludo vai vītni, bet svarīgi ir to darīt regulāri. Tiekamies šautuvē un šaujiet garām!”
Aivars Bērziņš:
“Tas bija 2018. gads, kad medību kluba vadītājs uzdeva jautājumu, vai man patīkot medīt pīles ar celšanu. Neaizdomājoties, kur mana atbilde novedīs, atbildēju apstiprinoši. “Tad tu Minhauzenā šausi trapu,” noteica vadītājs. Zinoši pamāju ar galvu un tad sāku internetā meklēt, kas tad tas traps tāds īsti ir. Plašie interneta resursi radīja pirmo iespaidu par trapu jeb tranšejas stendu, un es nospriedu, ka nekas sarežģīts tas nevar būt. Tā pati prom lidojoša pīle vien ir! Protams, Minhauzenā izgāzos kā veca sēta, jo trāpīt izdevās vien deviņiem no 25 prom lidojošajiem baložiem. Atceros, toreiz mierināju sevi ar domu, ka blakus šāvējam izdevās saplēst vien divus šķīvjus, lai arī pēc tam, skaļi lamājoties, viņš dievojās, ka ezerā gan viņam vienmēr nomedītās pīles un izšautās čaulītes esot vienādā skaitā, bet, kas te notiek, tā arī nav skaidrs.
Pēc neveiksmes mednieku festivālā vēlējos iemaņas pilnveidot, tādēļ liku pusautomātu bagāžniekā un braucu cīnīties ar nelaimīgo tranšeju uz Rīgas Šaušanas centru. Pirmā treniņa rezultāts bija tāds pats kā Minhauzenā. Mana principiālā neatlaidība tikt pie apmierinoša rezultāta beidzās ar sasistu labo plecu un zilu vaigu, kas arī rezultātu neuzlaboja. Kad pavisam sašļucis devos maksāt par savām izšautajām sērijām, viena no šautuves instruktorēm līdzjūtīgi paskatījās uz mani un jautāja, vai es tomēr negribot iemācīties šaut pareizi.
Iespējams, ja manā vietā būtu kāds cits vecāks, uzpūtīgāks mednieks, šāds jautājums aizskartu visas viņa pāri palikušās vīrieša pašcieņas druskas un radītu vēlmi iespējami ātri nozust. Kurš mednieks gan neprot šaut! Taču es labprāt pieņēmu piedāvājumu un jau pirmajos treniņos sev par brīnumu atklāju, ka pie visām kļūdām, kas rezultējās ar šāvienu garām lidojošam vai skrienošam mērķim, ir vainojams neviens cits kā pats šāvējs. Un ticiet vai ne, bet nedz pīlei, nedz lidojošam šķīvītim tur nav nekādu nopelnu.
Nu jau divus gadus sevi varu saukt par stenda šāvēju. Samērā labi padodas gan kompaksportings, gan angļu sportings, gan tranšejas stends. Un tas tikai tāpēc, ka esmu iemācījies ieņemt pareizu šaušanas pozīciju, pareizi ieplecot ieroci, ieraudzīt mērķi, analizēt to un atbilstoši reaģēt. Tās ir lietas, ko pamatlīmenī var apgūt samērā ātri un, pieslīpējot savas prasmes, divu, trīs, varbūt pat piecu gadu griezumā mednieka līmenis un izpratne par šaušanas tehniku būs mainījušies līdz nepazīšanai. Šo faktu pierāda gan Latvijas labākie šāvēji, gan mednieki, kuri apgūst stenda šaušanu sevis pilnveidošanai.
Stenda šaušanas treniņi man ir devuši to mieru, kas nepieciešams lai nospiestu sprūda mēlīti pareizā laikā, īstajā vietā, ar pārliecību par savām spējām veikt veiksmīgu, drošu šāvienu neatkarīgi no tā, kāda veida medībās atrodos un kāds ierocis man tobrīd ir rokās. Šobrīd šī pārliecība man pilnībā ļauj koncentrēties uz šāviena kvalitāti, arī drošību, jo nevienu mirkli nav jādomā, ka varu ko palaist garām mežā vai ezerā, nepaspējot ieplecot ieroci vai pienācīgi notēmēt. Šīs darbības notiek automātiski, un es varu vairāk laika veltīt medījuma apskatei, novērtēšanai.
Stenda šaušanai ir tikai viens mīnuss – tā savā procesā ierauj līdz pēdējam, īpaši, ja pats pēc savas dabas esi azartisks. Un pat nešķiet svarīgi, ka savos 50 gados esi vēl iesācējs un par tevi vēl labāk šauj jaunieši. Tas ir nieks salīdzinājumā ar šo neaprakstāmi brīnišķīgo sajūsmu, kas pārņem sirdi, kad gaisā pulverī pārvēršas pareizi un ātri sašauts šķīvītis.”
Drošas uz precīzas šaušanas pamatprincipi medniekiem (19.07., Zvārde)
Lasi un abonē žurnālu Medības!
