Edgars Šķēle – uzņēmējs, aizrautīgs mednieks un šaušanas sporta entuziasts, Latvijas Sportinga federācijas valdes loceklis. Viņš uzskata, ka ikviena mednieka goda lieta ir attīstīt savas šaušanas prasmes un būt atbildīgam saskarsmē ar dabas bagātībām.
Esat mednieks. Kāpēc un kā izvēlējāties kļūt par mednieku?
Šaušana mani interesēja jau no skolas laikiem, kad militārās apmācības laikā mums ļāva šaut ar mazkalibra šauteni. Piedalījos pat šaušanas sacensībās Jelgavā skolas komandas sastāvā.
Esmu dzimis Apē, uzaudzis Jelgavā, taču tagad par savējo saucu Madonas novadu. Vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem uzsāku Madonas pusē savas darba gaitas un nu varu droši apgalvot, ka esmu atgriezies savā dzimtajā pusē, kuru par savu sauca mans vectēvs, – Lubānas un Teiču purva austrumu malā vēl tagad vietvārdos pavīd Šķēļu vārds. Lai arī ne mans tēvs, ne vecaistēvs nebija mednieki, Vidzemes augstienes ainava ar izteikto reljefu un ar dzīvo radību bagātajiem mežiem vienaldzīgu neatstāj, un nemanot sāc meklēt ceļus, kā to visu iepazīt un izzināt. Tā notika arī ar mani. Mani kolēģi bija mednieki, un viņi mani uzaicināja medībās par dzinēju. Atceros pirmās medības, tas bija tik aizraujoši un interesanti! Tā bija iespēja atslēgties no ikdienas rutīnas, no darba lietām!
Vienas medības, otras, trešās, šis process ieinteresēja, līdz sapratu, ka jānokārto mednieka eksāmens un jāiestājas kolektīvā. 1992. gadu varu uzskatīt par sākumu savām mednieka gaitām, tad arī iegādājos pirmo ieroci.
Kādas ir jūsu pirmās atmiņas no medībām?
Pirmās atmiņas par medībām ir kā dzinējam, kad bija jāiet cauri biezākai jaunaudzei, kurā bija mežacūku bars. Tad sajutu milzīgu adrenalīna pieplūdumu. Nezināju – cūkas no manis muks vai skries virsū… Cūkas nekādi negribēja skriet no jaunaudzītes ārā. Uztraukums, līdz ar to balss toņkārta kļuva arvien augstāka un skaļāka.
Ar aļņiem, briežiem un stirnām vēl viss ir vairāk vai mazāk skaidrs, bet prognozēt cūku reakciju ir visai sarežģīti, īpaši, ja nav pieredzes.
Pieredzes nebija, arī šaujot uz kustošu mērķi. Pirmajās dzinējmedībās, kur piedalījos kā mednieks, atceros, kāds medību kolēģis mācīja, ka skrienošam alnim ar bisi jāšauj divus metrus priekšā. To tad arī ņēmu vērā. Atceros tās medības, vecākais dēls arī bija līdzi par dzinēju. Pirmajā mastā biju jau nomedījis stirnu. Dēls iznāk no masta tieši uz mani, un ejam divdesmit soļus tālāk aplūkot medījumu, taču suns vēl mastā rej un rej. Pats tā īsti pat vēl nesapratu, ka nekas vēl nav beidzies. Un tad tik smuks alnis! Suns izdzina alni tieši uz manu vietu. Un vēl kādu! Bet man galvā bija tikai viena doma: “Divi metri priekšā, divi metri priekšā!” Protams, ka es aizšāvu garām. Toreiz kolektīva vadītājs Arnis Rieksts pēc masta noteica, ka tik skaista aļņa man nebūšot ilgi. Tā arī ir, līdz šim tādu skaistuli vēl neesmu saticis.
Kuri ir jūsu medību skolotāji?
Tas pats Arnis Rieksts. Viņš ir ļoti pieredzējis mednieks. Vēl bija Margonis Pele. Viņš gan jau medī citos medību laukos. Vēl Leonīds Vilciņš. Arī viņš jau ir aizsaulē. No šiem vīriem esmu mācījies gan medību tehniku, gan guvis dažādas dzīves atziņas. Taču galvenais – ne vienmēr ir jācenšas izšaut par katru cenu! Ja redzu, ka viss ir droši, var domāt par šāvienu, taču arī tad ne vienmēr ir jāspiež sprūda mēlīte. Individuālās medībās bieži vien lielākais gandarījums ir tieši vērošana. Kad vēl esi jauns mednieks, ir vēlme gūt pēc iespējas vairāk medījuma. Kad iegūsti pieredzi, sāc izvērtēt, pārdomāt, vai tiešām šis šāviens ir nepieciešams. Visbiežāk nav jāšauj. Arī mūsu kluba vadītājs Arnis Rieksts atgādina, ka bieži vien labāk ir neizšaut, nekā izdarīt ko nepārdomātu.
Kā pievērsāties šaušanas sportam?
Iestājoties kolektīvā, bija iespēja piedalīties mednieku kolektīvu skrejošās mežacūkas šaušanas sacensībās. Kolēģi mudināja mani piedalīties mūsu kluba komandā. Biju jauns un piekritu. Lubānā, Ezerniekos, kur Latvijas valsts mežiem tagad ir medību bāze, bija manas pirmās sacensības. Rezultātā – piektā vieta! Balvā neliels biķerīti, kurš joprojām kalpo kā trofeja un vienmēr ir līdzi mašīnā. Radās azarts. Praulienā veidojās šautuve, kas darbojas joprojām, tad arī sākām trenēties. Atceros, Oskars Vilciņš no Vācijas bija sagādājis pirmās šķīvju mašīnas tranšejas stendam. Tad arī pievērsāmies sportingam, tas šķita kas neparasts un aizraujošs!
Kad mežacūkas mērķī sacensībās pēc noteikumiem atļāva šaut ar optiskajiem tēmēkļiem, sapratu, ka labāk pievērsties tikai lidojošu mērķu šaušanai. Cūkas bisīti tad es pārdevu.
Sportings. Kāpēc, jūsuprāt, tas ir interesants un vērtīgs sporta veids?
Sportings ir interesants tāpēc, ka atšķirībā no klasiskajiem olimpiskajiem šaušanas sporta veidiem nav ierobežoti lidojumi. Tie var būt visdažādākie. Piemēram, apaļajā stendā lidojumi vienmēr ir vieni un tie paši, mainās tikai leņķis pozīcijā, kurā raidi šāvienu. Sportings ir vairāk pietuvināts medībām, un tāpēc tas ir interesanti. Tāpat trāpījumu tūlīt arī redzi. Skrejošās mežacūkas gadījumā tā nav, var tikai just, kur esi trāpījis. Lai gan tagad šautuvēs ir elektroniskie līdzekļi un mērķi, kas uzreiz parāda rezultātu.
Sportings prasa māku koncentrēties un spēju iemantot iekšēju mieru, tādu kā līdzsvaru. Tieši šī cīņa ar sevi sniedz ļoti lielu azartu.
Šautuves Latvijā. Ar kādām problēmām jāsaskaras šautuvju īpašniekiem, un kā, jūsuprāt, tās vislabāk risināt?
No juridiskā viedokļa un dokumentu sakārtošanas viss šķiet pietiekami skaidrs. Izveidot šautuvi un sakārtot papīrus, lai tā varētu funkcionēt, nav sarežģīti.
Daudz komplicētāka lieta ir vietas izvēle, lai šautuve netraucētu apkārtējiem. Pat ja šautuve izveidojusies vēsturiski vēl padomju periodā, tagad, pēc denacionalizācijas, mainoties īpašuma tiesībām, apkārtējo īpašumu saimnieki, kuriem var būt pilnīgi cits viedoklis par šautuves darbību, var izvirzīt savas pretenzijas un tādā veidā apgrūtināt šautuves darbību. Visiem labā atmiņā problēmas ar šautuvi Bauskā. Šautuve bija tuvu pilsētai, un cilvēkiem nepatika. No tā nav pasargātas arī jaunas šautuves. Šautuve nevar būt ļoti tālu no apdzīvotām vietām, jo uz šādu šautuvi apmeklētāji nebrauks vai brauks ļoti reti. Tāpat, ja šautuvē plāno rīkot starptautiskas sacensības vai sacensības vairāku dienu garumā ar lielu dalībnieku skaitu, ir jārēķinās ar tūrisma, ēdināšanas un viesmīlības industrijas piedāvājumu reģionā, tā kvalitāti un kapacitāti. Piedāvājumam jābūt kompleksam, tad tas kļūst par vienu no veidiem, kā var nodrošināt šautuves popularitāti šāvēju piesaistei sacensībām.
Šautuvei kā jebkuram biznesam ir vajadzīgs apgrozījums, noslogojums, lai tā spētu segt izdevumus – mašīnas ir jāuztur, šķīvīši jāiepērk, zāle jāpļauj, nepieciešams personāls, jāuztur infrastruktūra, nemaz nerunājot par pašu mašīnu iegādi. Ir ļoti svarīgi, lai šautuve būtu apmeklēta. Šautuve varētu būt arī investīcijas atpelnošs projekts, taču ar nosacījumu, ka tuvu ir Rīga. Uz šādu šautuvi brauc ne tikai mednieki un šaušanas sporta entuziasti, bet arī cilvēki, kuri brauc intereses vai izklaides dēļ, šauj, lai labi pavadītu brīvo laiku.
Kā ar valsts atbalstu? Tas palīdzētu uzlabot situāciju šautuvēs?
Ja mēs dzīvotu ideālā pasaulē, šautuvēm šāds atbalsts būtu nepieciešams. Taču, ņemot vērā esošo situāciju, tā nav. Pirms nedaudziem gadiem bija iespēja uzņēmējiem saņemt nodokļu atvieglojumus, ja tika atbalstīts sports. Ja būtu peļņas nodokļa atvieglojumi kā agrāk, tad varētu ieguldīt vairāk. Nedomāju, ka tādu tiešu valsts atbalstu šautuvēm kāds sniegs.
Uzņēmēji, kas izveido šautuves, kaut kā tomēr atrod iespēju šim mērķim tērēt līdzekļus. Taču tik un tā skaita naudu, jo, lai attīstītu biznesu, bieži vien vajadzīgas papildu investīcijas ne tikai tā izveidē, bet arī tā darbības nodrošināšanai.
Šaušanas sporta veids nav pats dārgākais, taču tas nav arī lēts. Īpaši, ja vēlies sasniegt augstākus rezultātus. Nepieciešams kvalitatīvs ierocis, kas spētu izturēt tik lielu šaušanas slodzi. Veikala plauktā ir ieroči dažādās cenu kategorijās. Taču lielākā atšķirība, ka lētākajiem jau pēc 20–30 tūkstošiem šāvienu var sākties tehniskas problēmas, un šie tūkstoši, sākot nopietni trenēties, salasās ļoti ātri.
Konferencē Medības pirms pāris gadiem Aizsardzības ministrijas ierēdņi skaidroja, ka mednieki ir daļa no valsts aizsardzības mehānisma. Ja valsts mūs, medniekus, uzskata par daļu no sava aizsardzības mehānisma, tad tai būtu pienākums rūpēties par to, lai medniekiem būtu iespēja pienācīgi trenēties…
Jā, tā būtu pareiza pieeja. Vērojot, kas notiek tepat blakus – pie Eiropas Savienības ārējās robežas, rodas uztraukums.
Aizsardzības ministrija sava budžeta ietvaros tiešām varētu sniegt nelielu atbalstu tieši šautuvju infrastruktūras attīstīšanai. Mednieki paši iegādāsies munīciju un brauks trenēties. Tas būtu tikai tālredzīgs un atbildīgs solis, ko spertu valsts. Un arī summas, kas būtu jāatvēl, ir samērā nelielas.
Ir tikai loģiski, ka sliktākā scenārija gadījumā mednieki un šāvēji izmantos ieročus, lai aizstāvētu savu zemi, savu māju, savu ģimeni. Es tā darīšu!
Kā vērtējat Latvijas Sportinga federācijas darbu un iespējas?
Aktīvi darboties Latvijas Sportinga federācijā mazliet vairāk nekā pirms gada mani pierunāja kolēģi. Federācija bija ieslīgusi, ja tā var teikt, zināmā rutīnā. Bija nepieciešamas pārmaiņas un aktīva darbība. Redzēju lietas, kas bija jāsakārto sistēmiski, piemēram, tās pašas attiecības ar šautuvēm, sportistu kvalifikācijas novērtēšanas kārtība, federācijas darbības un finanšu caurspīdīgums, nepieciešams daudz laika un darba, lai sakārtotu dokumentus.
Nākotnē jāvelta daudz vairāk darba ar junioriem un jauniešiem. Normatīvie akti ieroci ļauj iegādāties no 18 gadu vecuma, taču vēlme trenēties šaušanā rodas daudz agrāk. Junioru sacensībās mums var piedalīties no 12 gadu vecuma ar instruktora klātbūtni, taču vajadzīga apmācība un treniņu iespējas. Lai nav tā, ka ierocim, nodarbojoties ar šaušanas sportu, var piekļūt tikai tad, kad nokārtots mednieka eksāmens un saņemta policijas atļauja.
Jūsu militārā apmācība skolā, ko arī es esmu savulaik apguvis, bija lieliska iespēja apgūt šaušanas prasmes.
Protams. Daudzās skolās bija šautuves, un šo stundu laikā skolēniem arī iemācīja pamatus, kā droši rīkoties ne tikai ar pneimatisko šauteni, bet arī ar mazkalibra.
Ko vēl plānojat attīstīt nākotnē?
Daudz pūļu tika veltīts, lai pandēmijas laikā ieviesto aizliegumu dēļ šaušanas sports neapsīktu. Vēl viena joma, kam bijām plānojuši pievērsties pirms pandēmijas un ko noteikti realizēsim nākotnē, ir Mednieku līgas izveidošana. Mednieku līga būs reģionālas sacensības, kurās piedalās tikai mednieki. Sporta šāvēji (tie sportisti, kas piedalās federācijas rīkotajās sacensībās. – Aut.), kas vairumā gadījumā ir arī mednieki, šajās sacensībās varēs piedalīties, taču rezultāti netiks ņemti vērā kopējā vērtējumā. Vēl sportisti varētu būt konsultanti, kas palīdz medniekiem, izlabo kļūdas. Tāpat sacensībās būtu vienkāršoti mērķu lidojumi. Cerams, ka jau nākamajā gadā šo ideju izdosies iedzīvināt. Projekta mērķis – ieinteresēt medniekus šķīvīšu šaušanā un vienlaikus celt mednieku vispārējo kvalifikāciju. Noteikti būs mednieki, kuri ar laiku nolems pacīnīties ar tiem vestainajiem un briļļainajiem, kuriem nesaplīst tikai atsevišķi mērķi.
Jau otro gadu sadarbībā ar Lauku atbalsta dienestu un Medību saimniecības attīstības fondu notiek semināri medniekiem par drošas šaušanas pamatprincipiem Nameja Vinovska vadībā. Viņam lieliski izdodas ielikt pašus pamatus. Atsauksmes no medniekiem ir ļoti labas.
Vai šautuvju Latvijā pietiek?
Principā jā. Šautuvju it kā pietiek, taču būtisks ir šautuvju tehniskais līmenis, un te ir mazliet cita situācija. Tehnisko līmeni nosaka, cik daudz finanšu var atvēlēt tehniskajam nodrošinājumam. Piemēram, starptautisku sacensību organizēšanu Compak sportingā Latvijā var uzņemties tikai divas šautuves – Rīgas Šaušanas centrs un šautuve Oksalis Rēzeknē. Starptautiskajās sacensībās ir jānodrošina sistēma, kas mērķi palaiž, reaģējot uz šāvēja balss komandu. Šāda iekārta ir dārga, un tai ir arī uzturēšanas izdevumi. Protams, būtu iespējas šādu iekārtu uzlikt vēl vienā šautuvē Grobiņā, taču tam nepieciešami līdzekļi. Te atkal nonākam pie jautājuma par infrastruktūru un iespējām to attīstīt.
Par lielo sportingu un tam piemērotām šautuvēm būtu jārunā atsevišķi.
Un kā ar instruktoriem?
Arī tas ir jautājums, kas jārisina federācijai. Mums ir labi instruktori, arī bez oficiāliem tituliem. Papildus viņiem māca sportisti, kas sasnieguši noteiktu līmeni. Taču, manuprāt, būtu jāorganizē semināri sportistiem, kurus vadītu starptautiski atzīti treneri. Individuāli to var atļauties tikai retais, bet kopīgiem spēkiem tas būtu iespējams. Arī tas ir jautājums, kas jārisina un ko var atrisināt federācija.
Kāpēc mednieki šautuvēs iegriežas samērā reti?
Tās varbūt ir bailes parādīt, ka cilvēks ir nepratējs, viņam kaut kas neizdodas, jo šautuvē noteikti būs kāds, kuram ir labākas šaušanas prasmes. Kad cilvēks ir pārliecināts par sevi, viņš vairs nebaidās.
Šautuvē neviens par otru nesmejas, drīzāk cenšas palīdzēt, dot kādu padomu, nevis kaut ko pārmet. Šautuve jau ir tā vieta, kur iemācās šaut. Cita iemesla, kāpēc lai mednieks neietu uz šautuvi, manuprāt, nav.
Varbūt kāds domā, ka šautuvē trenēties ir dārgi un par visu ir jāmaksā, tāpēc labāk doties kaut kur uz mežu un trenēties tur. Taču tāpat jātērē nauda ceļam, munīcijai, tiek sabojāts kāds koks, pie kā piestiprināts mērķis vai kam trāpa. Taču galvenais – tur nav neviena, kurš izlabotu kļūdas, dotu padomu, kā labāk sašaut mērķi. Pats šis atklāsmes var arī negūt.
Piemēram, Oksalis šautuve. Tur ne tikai ir investēti līdzekļi, bet arī ir cilvēki, kuri vēlas un prot iemācīt šaut, un no šīs šautuves jau ir nākusi virkne labu šāvēju.
Iespējams, jāmainās paaudzēm, jo zinu daudz jauno mednieku, kuri labprāt apmeklē šautuves.
Cik liela nozīme medībās ir šaušanas sportam?
Mednieks šautuvē iegūst pārliecību par savām spējām. Viņš iemācās novērtēt mērķi un saprast, vai medību situācijā izdarīt šāvienu vai no tā atturēties. Mednieks, kurš ir gana trenējies, izdara daudz vairāk rezultatīvu šāvienu nekā netrenējies. Ja paskaitīsim iztērēto patronu un iegūto pīļu skaitu, ieguvums būs redzams. Atceros, kā pats pirmo reizi medībās aizbraucu uz Nagļu dīķiem, munīcija beidzās, bet pīļu bija visai maz. Tagad munīcija paliek pāri un nomedīto pīļu ir gana.
Pārejot uz bezsvina munīciju, šaušanas prasmēm būs jābūt daudz labākām, lai gūtu sekmes. Svins pašlaik ir lētākais un pieejamākais metāls, ar ko pārnest šāviena enerģiju uz medījumu. Tēraudam tā nav.
Ja esi pietiekami šāvis ar bisi šķīvjus, uzlabojas arī prasmes ar vītņstobra ieroci, īpaši medībās ar dzinējiem.
Kur un kā jūs pats trenējaties šaušanā?
Sacensību grafiks vasarā ir pietiekami blīvs, lai daudz laika treniņiem neatliktu. Izmantoju tās pašas šautuves Rīgā un Rēzeknē, šautuvi Ievas siers Bebros. Ir ļoti laba šautuve Viesakās (Jumurdā), kur iespējams šaut lielo sportingu. Tā ir unikāla vieta un iespēja, ko vajadzētu izmēģināt ikvienam. Lielais sportings ir man mīļākais šaušanas sporta veids – vienlaikus tu baudi pastaigu ar ieroci un lieliskus mērķu lidojumus. Ceru, ka nākamgad jūnijā notiks sacensības Viesaku kauss, kurā visus aicinu piedalīties.
Kādam būtu jābūt medniekam?
Medniekam ir jābūt atbildīgam un cieņpilnam pret dabu un medījumu. Jābūt tādam, lai sabiedrība viņu vērtētu nevis tikai kā gaļas un trofeju ieguvēju, bet zinošu cilvēku, kurš tur rūpi par mežu un dzīvniekiem.
Bet vai tad tā nav?
Ir, taču sabiedrība medniekus tā bieži vien neuztver. Tas ir tā kā ar to medus mucu un darvas karoti. Viens cilvēks, kurš nav godavīrs, sabojā priekšstatu par visiem medniekiem. Un, ja valsts ir devusi atļauju cilvēkam iegādāties un mājās glabāt ieroci, tas arī jau daudz ko par šo cilvēku izsaka..
Šodienas pasaule ļoti atšķiras no tās, kāda tā bija, kad uzsāku savas mednieka gaitas. Globālā transformācija diktē savus, reizēm pilnīgi jaunus spēles noteikumus – zaļos, izcilības un ilgtspējas, kuriem jāpielāgojas. Un ir neapdomīgi to ignorēt. Mums, medniekiem, nāk līdzi smags vēsturisks mantojums no padomju gadiem, kad varēja atļauties lietas, par ko šobrīd ir jākaunas, arī pārmērīgu alkohola lietošanu, nevērīgu attieksmi pret ieroci.
Vai Diāna jums bijusi vēlīga?
Tā kā par mednieku kļuvu vecumā, kad kaut kā neradās nerimstošs azarts par katru cenu nomedīt zelta bulli, vairāk izbaudu medības kā procesu. Kad aizbraucu pie draugiem uz Kurzemi, baudu bauri, nevis cenšos nomedīt briedi par katru cenu. Arī uz Āfriku neesmu braucis pēc lielā piecnieka. Man ir pa kādam alnītim, un esmu priecīgs par to, ko meža dievi man atvēlējuši.
Ar ko nodarbojaties ikdienā?
Darbs patiešām aizņem ļoti lielu dzīves daļu. Gribētos jau kaut ko mierīgāku. Pēc izglītības esmu celtnieks. Mūsu valsts neatkarības atgūšanas un valsts iekārtas maiņas laikā celtnieki nebija tā pati pieprasītākā profesija, taču ģimenē tobrīd auga seši mazi bērni, par viņiem bija jārūpējas un citas izejas īsti nebija. Acīmredzot apstākļu maiņa rosināja uzņēmēja gēnu, pie viena sapratu, ka labāk ir būt darba devējam nekā ņēmējam. Tad arī pievērsos kokapstrādei.
Tagad man ir divi uzņēmumi šajā sfērā – SIA AVE MTP, kas darbojas jau kopš Latvijas pirmsākumiem. Otrs uzņēmums ir Baltic Block rūpnīca Sauleskalnā. Tas man bija liels izaicinājums, nopietns un apjomīgs projekts, kas paņēmis desmit gadus manas dzīves, lai to īstenotu. Reizēm šķiet, ka tas ir izdevies, tagad tas attīstās un turpina augt.
Lai arī darba dienas ir aizņemtas ar profesionālo jomu, tam pievienojies vēl viens prasīgs uzmanības un laika resursa izmantotājs – lapsu rudais labradors Erbija, kas ienāca ģimenē pirms gadu, tas pamainīja manu dzīves ritmu. Tagad daudz laika un pacietības nepieciešams sava četrkājainā drauga apmācībai. Ir interesanti vērot, kā tas maina suni un kā tas maina mani pašu.
Drošība medībās #3. Ikgadējais mednieku kluba treniņš šaušanā. Vai tam ir nozīme?
Medības + pielikumi!
