Publiskajā telpā jau gadiem atkārtojas apgalvojumi, ka Spānijā mednieki ik gadu pamet pat 50 000 strādājošus medību šķirņu suņus (medību suņus). Šie skaitļi tiek plaši izmantoti dzīvnieku tiesību aktīvistu kampaņās un nereti pasniegti kā neapstrīdami fakti. Balstoties tieši uz šādiem pārspīlētiem vai nepārbaudītiem apgalvojumiem, tiek virzītas izmaiņas arī Eiropas Savienības normatīvajos aktos, kas ietekmē ne tikai Spāniju, bet visas dalībvalstis, tostarp Latviju. Taču jaunākie pētījumi un oficiālie dati rāda pavisam citu ainu — sistemātiska masveida medību suņu pamešana nav apstiprināta, gluži otrādi – patversmēs medību suņi parādās reti. Tas neizbēgami liek uzdot jautājumu – kāda ir patiesā situācija Latvijā? Arī šeit publiskajā telpā periodiski izskan apgalvojumi, ka mednieki slikti izturoties pret saviem suņiem, tomēr šie vērtējumi bieži balstās emocijās, nevis datos. Lai par dzīvnieku labturību varētu runāt atbildīgi, ir nepieciešams nošķirt mītus no faktiem un vērtēt situāciju, balstoties uz reāliem pierādījumiem, nevis vispārinājumiem.
Sevišķi spilgti sabiedrības attieksme izpaudās pēc trīs suņu likvidēšanas Bauskas novadā. Par šo gadījumu mūsu portāls rakstīja gari un plaši, no sākuma līdz loģiskajam iznākumam, izmeklēšanas gaitā konstatējot notikumu gaitu un sodus iesaistītajām personām.
Pārsteidzoši un aizvainojoši komentāri tiek rakstīti arī pie informācijas par vilku uzbrukumiem medību suņiem, kur galvenais antimednieku pārmetums ir mednieku vienaldzība pret saviem suņiem – jūs zināt, ka mežā ir vilki, un, ja jau jūs ejat mežā šaut nabaga plēsējus, tad saņemiet, ko esat pelnījuši, paši un jūsu suņi. Apmēram šāda noskaņojuma komentāri izskan no tā dēvēto dzīvnieku draugu un medību pretinieku puses.
Cik bieži mednieku suņi nonāk patversmēs?
Oficiālajā statistikā par dzīvnieku patversmju noslogotību Latvijā ir atrodami kopējie dati par dzīvnieku sugām, bet ne par šķirnēm. Taču pat tad, ja būtu apkopojums par to, cik medību šķirņu suņu nonāk dzīvnieku glābšanas iestādēs, būtu grūti uzzināt, cik no tiem ir bijuši reāli mednieku suņi.
Lai gūtu ieskatu reālajā situācijā, žurnāls Medības sazinājās ar dažām Latvijas dzīvnieku patversmēm un veterinārmedicīnas jomas speciālistiem.
Patversme Labās mājas
Jau ilgāku laiku šī galvaspilsētas patversme saskaņā ar līgumu ar Rīgas pašvaldību rūpējas par galvaspilsētas teritorijā atrastiem, pamestiem vai klaiņojošiem suņiem.
“Varu teikt, ka mēs vispār nesaskaramies ar mednieku suņiem. Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka medības notiek kaut kur tālāk no Rīgas. Pamatā pie mums nonāk pilsētas ielās klaiņojoši vai atrasti dzīvnieki, bet, ja runa ir par Rīgas teritorijas mežiem, dažreiz gadās atrast tur kādu bezatbildīgu cilvēku pamestu vai pat piesietu suni,” sacīja patversmes Labās mājas vadītāja Astrīda Kārkliņa.
Runājot par medību šķirņu suņiem, viņa atzina, ka tādi gan patversmē reizi pa reizei nonāk: “Visbiežāk tie ir Džeka Rasela terjeri. Tas ir maza izmēra sunītis, kuru cilvēki paņem kā mājas mīluli, absolūti nerēķinoties ar suņa raksturu, enerģijas līmeni un medību instinktiem. Kad suns no kucēna izaug par pieaugušu indivīdu, sākas projām bēgšana, košana, neklausīšana un, iespējams, pat kaķu medīšana. Bīgli pie mums nonāk reti, salīdzinoši tikpat nedaudz ir gadījumu, kad patversmē tiek atvesta laika vai laikas jauktenis. No pūkainajiem visbiežāk tie ir haskiji. Tas, protams, nav medību suns, taču tikpat sarežģīta rakstura.”
Kā galveno problēmu cēloni Astrīda Kārkliņa minēja cilvēku atbildības un izglītotības trūkumu. Pēc viņas sacītā, ja cilvēki pirms kucēna iegādes izstudētu visu par šķirni un apsvērtu, kā konkrētās šķirnes īpašības sader ar viņu dzīvesveidu un iespējām, patversmēm būtu mazāk darba.
Liepājas patversme Lauvas sirds
Liepājas pilsētas dzīvnieku patversmē Lauvas sirds pirms aptuveni pusotra gada nomainījās vadītāji. Anna Briede strādā šajā amatā aptuveni pusotru gadu, un šajā laika posmā patversmē nonāca precīzi viens mednieku suns. Dzīvnieks neuzkavējās sevišķi ilgi, saimnieks drīz atradās, un suns nonāca atpakaļ mājās.
“Es gribu teikt, ka mednieki ārkārtīgi rūpējas par saviem suņiem. Ja kāds no tiem pazūd, tad viņi ir tie, kas zvana uz visām debespusēm, lai sameklētu savu medību kompanjonu un ģimenes mīluli. Es pat teiktu, ka mednieki ir vislabākie suņu īpašnieki un vieni no visatbildīgākajiem mūsu sabiedrības locekļiem!” sacīja Liepājas pašvaldības dzīvnieku patversmes priekšniece.
Dzīvnieku patversme Mežavairogi
Ķekavas novadā esošā patversme Mežavairogi ir plaši zināma ar specializāciju savvaļas dzīvnieku glābšanā, taču pamatā tās rūpju bērni, tāpat kā citās patversmēs, tomēr ir suņi un kaķi. Vaicāta, cik bieži Mežavairogos nonāk mednieku suņi, patversmes vadītāja Danuta Priede atklāja šokējošu ciparu: “Piecpadsmit gadu laikā mednieku suņi pie mums ir nonākuši sešas reizes. Es domāju, ja kādu suni noķer tuvāk galvaspilsētai, tad to ved uz Rīgu, bet mūsu praksē tādu gadījumu ir ārkārtīgi maz, un neviens no medību suņiem nav palicis patversmē!”
Mežavairogu vadītāja arī uzsvēra, ka mednieki ir paši atbildīgākie suņu īpašnieki. Viņu suņi pirmie tika aprīkoti ar mikročipiem, mednieki ir tie, kas nekavējoties sāk meklēt savu suni, ja tas ir pazudis.
Galvenā problēma ir medību šķirņu jaukteņi, kuriem bieži vien netiek piešķirta nekāda vērtība. “Takšu, laiku un citu medību suņu jaukteņi ir galvenā problēma. Tie rodas tādēļ, ka cilvēki, kas nav mednieki, ir iegādājušies kucēnu, bet nav bijuši gatavi sunim ar medību instinktiem, kurš ir radīts aktīvai kustībai un reālam darbam. Šie suņi regulāri paņem brīvsoli, pārojas nekontrolēti, un pēc tam ir pilns ar šiem jaukteņiem, kuri tik un tā nes sevī mednieka instinktus,” sacīja Danuta Priede, piebilstot, ka puse Latvijas ir pilna ar laiku un takšu jaukteņiem.
Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku nodaļas vadītājas vietniece, veterinārārste Lita Konopore
“Tādas statistikas par to, cik bieži mednieku suņi nonāk patversmēs, īsti nav, jo nekur netiek atzīmēts, no kādas vides suns ir nācis. Par medībās gūto traumu biežumu varētu runāt ar veterinārajām klīnikām, taču arī tur mednieki tiek uzskatīti par vieniem no labākajiem un atbildīgākajiem klientiem. Kādā seminārā Ungārijā lektors no Vācijas atklāja, ka viņu valstī, pēc aplēsēm, mednieki ir labākie klienti, kas maksā veterinārārstiem visvairāk,” sacīja Lita Konopore.
Starptautiskā pieredze
Eiropā, Lielbritānijā un Eiropas Savienības valstīs oficiālā patversmju statistika gandrīz nekur neatspoguļo suņa iepriekšējo pielietojumu. Līdz ar to nav iespējams pateikt, cik no patversmēs nonākušajiem medību šķirņu suņiem patiešām ir bijuši aktīvi medību suņi. Tomēr gan ASV, gan Lielbritānijā, gan vairākās ES valstīs kinoloģijas un patversmju nozares profesionāļi neoficiāli uzsver vienu un to pašu – īsti, darbā izmantoti medību suņi patversmēs nonāk ārkārtīgi reti.
Saistībā ar Spānijas mednieku attieksmi pret suņiem ilgu laiku pastāvēja diezgan baisi mīti par to, ka šie suņi tiek nogalināti vai pamesti, un Spānijas patversmes ir pilnas ar mednieku suņiem. Diskusijas eskalējās tik tālu, ka Spānijas valdība 2023. gadā oficiāli pasūtīja pētījumu par to, kāda tad ir reālā situācija. Izanalizējot valsts patversmju darba datus, atklājās, ka no visiem patversmēs nonākušajiem suņiem tikai ~12,9 % bija medību šķirņu pārstāvji, un vēl mazāks skaits bija reāli mednieku suņi. Un pat tad, ja medību šķirnes suns patversmē tomēr nonāk, tas tur gandrīz nekad nepaliek ilgi. Mednieku kopienas, šķirņu klubi un darba suņu tīkli šādus suņus ātri savāc, nogādā pie īpašnieka vai atrod tiem jaunu saimnieku.
Tāpēc apgalvojumi par masveidā pamestiem medību suņiem patversmēs nav balstīti faktos, bet gan emocijās un mītos, vēlmē diskreditēt medniekus. Ja gribam runāt godīgi par patversmju problēmām, tad uzmanība jāvelta nekontrolētai pavairošanai, jauktiem suņiem un neapdomīgiem lēmumiem, kā arī topošo suņu saimnieku izglītošanai par šķirņu specifiku un atbildību par savu mīluli.
Ja vilks ēdīs tikai vārgos, tad beigās nomirs badā. “Šauj garām!” #321 epizode
👉 Abonē 10 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 10 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības janvāra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit




