Meža un lauku īpašnieku izteiktās bažas par staltbriežu populācijas kraso pieaugumu un līdz ar to arī nodarīto postījumu apmēra pieaugumu. Iesaistītās puses apņēmušās meklēt risinājumus, lai mazinātu dzīvnieku nodarīto postu. Taču Latvijas Mednieku savienībā vērtēja, ka mednieki ir šīs situācijas ķīlnieki
To, ka, piemēram, Sēlijā meža dzīvnieku postījumi ir lokāli, atzina Jaunjelgavas medību kolektīva vadītājs Raitis Onužāns. Kolektīva medību teritorija ir 6000 hektāri ap Jaunjelgavu un sezonā nomedījamo staltbriežu limits, ko nosaka Valsts meža dienests, ir 47 dzīvnieki.
“Mums nav tik traki, un tām jaunaudzēm arī tie postījumi nav tādi, jo mums arī, nu, nekādu problēmu ar “Latvijas valsts mežiem” nav bijuši. Kad viņi veic kaut kādus aizsardzības pasākumus, tad viņi informē mūs, kurās jaunaudzēs viņi to ir darījuši, lai mēs viņas varētu vairāk pieskatīt. Dzīvniekam jau nepatīk, protams, ja viņš ir apstrādāts, viņš kādu laiku tur nemaz arī, nu, negribīgi viņš tajā visā iet. Kurzemē varbūt, ka ir vairāk, jā, Dobeles puse un Tukums – tur varētu būt, ka vairāk, jo tur tiešām ir daudz to lauku. Dzīvnieks jau iet jau tur, kur ir barība. Labi, viņš dzīvo mežā, bet barojās viņš uz tā lauka, un tāpēc jau arī viņu tur ir daudz,” sacīja Onužāns.
Jaunjelgavas medību kolektīva vadītājs uzskata – populācijas ierobežošanai medības jāsāk agrāk, jau no rudens.
“Tagad pagarināt kaut kādus termiņus, kad ir grūsnas gan aļņi, gan brieži, gan stirnas, es domāju, tas nav ētiski,” pauda Onužāns.
VMD Dienvidu virsmežniecībā, kas ir 580 000 hektāru liela, atrodas 5 mežniecības – Aizkraukles, Jēkabpils, Preiļu, Augšdaugavas un Krāslavas. Virsmežzinis Vilmārs Skutels vērtēja, ka šajā teritorijā ir ap 10 000 staltbriežu. Šajā sezonā atļauts nomedīt 3665 staltbriežus un dzīvnieku koncentrācija vislielākā ir Aizkraukles un Jēkabpils novadā. Tā kā viens no risinājumiem, kā ierobežot staltbriežu skaitu, ir palielināt nomedījamo staltbriežu licenču skaitu, septembrī VMD izsniedzis vēl 30% papildus atļaujas šo dzīvnieku medīšanai Dienvidu virsmežniecībā.
“Mednieku kolektīvi ir tikai atsevišķi, kas ir izmantojuši šo pamata limitu, un daži tikai ir izmantojuši iespēju medīt šo virslimitu, kas ir noteikts ar rīkojumu. Un tas papildus noteiktie procenti ir pilnīgi pietiekami, lai nepārtraukti gandrīz vai medītu, līdz kamēr beidzās medību tas termiņš staltbriežiem. Es domāju, ka visiem visā Latvijā jāpietiek šo medību atļauju. Tā kā lai beigu beigās neiznāk tā, kā ar aļņiem, ka vienā otrā daļā Latvijas vai nu gandrīz vai nav,” atzīmēja Skutels.
Mednieki sevi situācijā redz kā ķīlniekus
Vislielākā staltbriežu populācija ir Kurzemē – apmēram trešdaļa no visiem Latvijas staltbriežiem. VMD Kurzemes virsmežniecībā pašlaik nomedīta gandrīz puse no šosezon nomedītajiem staltbriežiem – 4571 dzīvnieks.
Latvijas Mednieku savienībā apvienojušies 9000 mednieku, un Ziemeļkurzemes nodaļas vadītāja vietnieks Agris Āboliņš vērtēja, ka mednieki, kuru skaits Latvijā samazinās un kuriem medības ir vaļasprieks brīvajā laikā, šobrīd ir situācijas ķīlnieki.
“Man jāmaksā par to, ka es eju medīt. Piemēram, tie paši “Latvijas valsts meži”, viņiem ir līgums ar mednieku formējumiem, mednieks maksā par platībām un vēl valstij maksā par medību atļaujām, respektīvi, licencēm. Man par visu ir jāmaksā, jāsargā tavs mežs un plus vēl jādabū pēriens,” pauda Āboliņš.
Viņaprāt, jāmeklē lokāli risinājumi, nevis jāgroza medību kārtība valstī.
“Ja zemnieks iedomājies, ka meža vidū, piecu kilometru attālumā no apdzīvotās vietas var iesēt kviešus bez aizsardzības līdzekļa un teikt – kāpēc man posta? Nu, tad piedod, pirmkārt tas nav pareizs bizness, otrkārt – apdrošini un, treškārt, maksā par sargāšanu. Neviens normāls mednieks, jo medības ir dārgas, neinvestēs medību saimniecībā. Kas ir 5 gadi? Pārāk īss tas termiņš, jā, 30 bija labi, tad ir vērts,” sacīja Āboliņš.
Konkrēti risinājumi vēl top
Zemkopības ministrijas (ZM) Meža departamenta Meža resursu un medību nodaļas vecākais eksperts Jānis Bārs skaidroja, ka likumdošana nosaka medību līgumu minimālo termiņu.
“Likumdošanā ir nosacījums, ka medību tiesību nodošanas līgumu jeb medību līgumu, viņš ir slēdzams uz laiku, kas nav īsāks par vienu gadu. Pārējais, uz cik ilgu termiņu tad puses vienojās, ir pašu pušu civiltiesiska vienošanās. No vienas puses, ir saprotama “Latvijas valsts mežu” pieeja, ka viņi ar īsāku līguma termiņu, teiksim tā, mēģina mednieku kolektīvus turēt īsākā pavadā, bet tai pašā laikā 30 gadi vai 10 gadi deva medību tiesību lietotājam šo te iespēju plānot savu rīcību, ierīkot medību infrastruktūru – vārnu kājas, tiltiņi, laipiņas, tornīši, kanceles. Jo, ja es kādā platībā esmu uz vienu gadu, nezinu, vai būšu pēc tam, man ir viena attieksme, un, ja es tai platībā, teiksim tā, vismaz tīri līgumiski esmu uz ilgāku periodu, es domāju, saimniekoju pilnīgi savādāk,” vērtēja Bārs.
Aizsargāt savus laukus no dzīvnieku postījumiem ir gatavi arī paši zemnieki. Lauksaimnieks Kristaps Kārklis, kas 300 hektāros audzē graudus Aizkraukles novadā, kopā ar 4 lauksaimniekiem, kuru vidū ir arī viens aitu audzētājs, izveidojuši paši savu mednieku klubu. Viņi gan staltbriežus medīt nedrīkst.
“Mēs esam nodibinājuši klubu, mums ir 1200 hektāri, bet mums ir tikai mūsu lauki un valsts mežs mums nepienākas. Medību likumdošana paredz, ka briežus var medīt tikai no 1200 hektāriem meža zemes. Respektīvi, mēs nevaram medīt briežus. Bet jautājums, kāpēc? Mums vajag meža platības un tādas dabūt nevaram, jo tādus dabūt nevaram, jo tur ir kaut kādi vēsturiskie klubi virsū. Jālikvidē šī prasība, kad nomedījamais apjoms tiek piesaistīts meža zemju platībām. Viņš ir jāpiesaista zemes platībai,” sacīja Kārklis.
Ideju, ka paši lauksaimnieki, kas izveidojuši mednieku klubus var nomedīt staltbriežus, atbalsta arī Dienvidu virsmežniecības virsmežzinis Skutels.
“Vairāki zemju īpašnieki, tā saucamie medību tiesību īpašnieki, apvienojoties viņiem ir nepieciešams tikai 350 hektārus, lai nodibinātu iecirkni. Viņi ir reģistrēti Valsts meža dienestā, bet visiem pārējiem vajag šo iecirkni 1000 hektāru, neskatoties uz lauksaimniecības zemes vai meža zemes. Bet, lai medītu staltbriežu govis un teļus, vajag vismaz 1000 hektāru meža zemju. Un tad šie varbūt tie apkārtējie mednieki ir dusmīgi uz viņu un neslēdz šo sadarbības līgumu, un viņš netiek pie staltbrieža medīšanas. Viņam posta tos laukus, viņš pats ir mednieks, tie ir viņa lauki, bet viņš netiek pie medīšanas. Varbūt šai virzienā ir jādomā, kā to atrisināt, lai ļautu medīt staltbriežus arī mazākās teritorijās,” sacīja Skutels.
ZM pārstāvis Bārs vērtēja, ka mainīt likumdošanu šobrīd nav nepieciešams.
“Pēdējie Medību noteikumu grozījumi stājās spēkā pirms mazāk nekā gada. Pirms tam noritēja darbs triju gadu garumā pie šiem te grozījumiem, un noteikumos uz šo brīdi ir iekļauts viss tas, par ko puses spēja savstarpēji vienoties. Uz momentu vērt vaļā vai Medību noteikumus, vai Medību likumu, es personīgi neredzu nekāda pamata, jo ir iestrādāti risinājumi, kurus atliek tikai izmantot. Esošās likumdošanas ietvaros ir virkne mehānismu, kā šīs lokālās problēmas risināt, atliek viņas tikai izmantot. Teiksim, šie simptomi, kad atsevišķās konkrētās lokālās teritorijās ir populācija pārbiezināta, jā, viņi ir jāņem vērā un Valsts mežu dienests to jau ir ņēmis vērā. Bijis izdots rīkojums par pavasarī kopīgi nolemtā limita palielināšanu par 30%, kas nav maz. Ir papildus, teiksim tā, medību termiņa pagarinājums, dzinējmedību termiņa pagarinājums,” skaidroja Bārs.
Meža īpašnieks un mednieks Varis Sīpols vērtēja, ka staltbriežu medību atļaujas jāizdala nevis visiem, bet tiem medību kolektīviem, kur staltbrieži savairojušies par daudz. Līdzīgi kā mežacūkas, arī staltbriežu teļus un jaunās gotiņas postījumu vietās būtu jāatļauj medīt nakts tumšajā laikā ar nakts redzamības iekārtām un termālajiem tēmekļiem, ko šobrīd oficiāli darīt nedrīkst.
“Šos briežu dzimtas dzīvniekus varētu nomedīt arī naktī, un tas ir jāatļauj, un tas ir jānostiprina ar likumu. Un kāpēc naktī – tieši tad, kad viņi tos laukus posta? Tieši tā. Dzīvnieks jau nav muļķis – viņš jau ir sapratis, ka gaišā laikā un krēslā medī, viņš atnāk pulksten 1.00 un pat vēlāk. Sēlijas reģionā ir tāda vieta Sece, kur mednieku klubs medī 200 briežus sezonā un pamatā viņi medī uz rapšu sējumiem. Ja brieža teļam izdodas izdzīvot, viņu attiecīgajā sezonā nenomedī, tad viņam jau kompjūterā ievadās, ka mamma viņu ir aizvedusi uz rapsi un viņš nākošā gadā tur ir, līdz ar to tur notiek briežu koncentrācija, un tāpēc lauksaimnieki bļauj, ka viņiem posta ziemājus un pamatā arī rapsi,” stāstīja Sīpols.
Mednieku savienības pārstāvis Āboliņš arī norādīja uz kļūdu, ka šobrīd staltbriežus atļauts medīt līdz februāra vidum, kad daudzi dzīvnieki ir grūsni.
“Tagad iet un trenkāt mammas grūsnās, ko tad tu darīsi, kad tu to vienu teliņu dabūtu? Skaidrs, ka pavasarī tagad ir lielākās problēmas, kad visi grib ēst un kad nav ko ēst, viņa aizies savās mājās uz virtuvi un kādu jaunaudzīti apēdīs, kas ir pašsaprotami,” pauda Āboliņš.
Meža īpašnieku biedrība arī rosināja pašvaldībā veidot Medību koordinācijas komisijas. To uzdevums ir operatīvi risināt strīdīgus jautājumus, un galvenokārt tie ir gadījumi, kad īpašnieks uzskata, ka mednieki nav pienācīgi pildījuši savu pienākumu, un tā rezultātā radušies zaudējumi.
KONTEKSTS:
Mednieki, lauksaimnieki, mežu īpašnieki, valsts mežu apsaimniekotāji un valsts vienojušies par jauna sadarbības memoranda veidošanu staltbriežu populācijas turpmākai apsaimniekošanai, lai cīnītos ar zvēru nodarītajiem postījumiem. Patlaban ar dzīvnieka nodarīto postu laukiem un mežiem neapmierinātas ir visas puses, taču sperti pirmie soļi, lai salāgotu pušu intereses un iespējas.
Medības ir slikts hobijs un arī slikts darbs. “Šauj garām!” #270 epizode
Abonē uz 10 mēnešiem kopā ar pielikumiem, spiežot šeit!
Žurnāla Medības februāra numurā lasi par to, ka mednieki noveco – ko darīt?
