Agrāk, kad medības bija izteikta vīru nodarbe, nereti no medniekiem tika dzirdēta frāze – kurš tad uz mežu iet ar malku, attiecinot to uz savām sievām un bērniem. Šobrīd situācija ir mainījusies un īpaši dzinējmedību sezonā medībās piedalās arī ģimenes. Ne vien tāpēc, lai produktīvi pavadītu laiku kopā, bet arī tāpēc, lai veidotu izpratni par medībām. Tāpēc ir laiks noskaidrot, ko par medībām domā mednieku sievas, īpaši aktīvās medību sezonas laikā, kad vīri bieži nav mājās. Šoreiz par to diskutējam ar ļoti aktīva mednieka Mārtiņa Grīnblata sievu Silvu Grīnblati.
Panākumu atslēga – komunicēšana un laika plānošana
Silva ir ne vien kaislīga mednieka, bet arī makšķernieka sieva jau desmit gadus un smej, ka ir izvilkusi lielo džekpotu, norādot, ka pati pie vainas, jo vārds Silva tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – mežs. Tātad viss bijis jau zvaigznēs rakstīts. Silvas vīrs Mārtiņš ir kaislīgs mednieks jau vienpadsmit gadus, no tiem divus ir arī kolektīva vadītājs. “Medības un makšķerēšana Mārtiņam nav nekāds hobijs, tas ir dzīvesveids, kurā viņš ir par visiem simt procentiem,” stāsta Silva, vien pieminot, ka ikdienā piedzīvo gan vieglus, gan grūtākus brīžus.
Viņa atklāj, ka sākotnēji varētu būt grūti saprast, kā var tik ļoti nodoties saviem hobijiem, taču atliek vien aizbraukt kādu reizi līdzi uz medībām, lai to pilnībā izprastu. “Ir divi veidi, kā sadzīvot ar mednieku – pirmkārt, integrējot medības savā ikdienā, otrkārt, ja medības galīgi nesaista, tad veltot laiku sev,” stāsta Silva, piebilstot – ja nav iespēju kopā būt bieži, rodas vēlme kopīgos mirkļus pavadīt vēl kvalitatīvāk.
Grīnblatu ģimenes ikdienas dzīve lielā mērā tiek pakārtota medību gaitām, piemēram, dzinējmedību sezonā tiek pārceltas pat dzimšanas dienu svinības un dažādu pasākumu apmeklēšana, viss tiek saskaņots ar vīra medību un makšķerēšanas grafiku. Ne vienmēr tas ir viegli, bet visa pamatā ir savstarpējā sapratne. “Arī Mārtiņa darbs ir saistīts ar mežu, un viņš mežā ir katru darbdienu no astoņiem līdz pieciem. Pat ja pēc darba viņš atbrauc mājās un uz brīdi ir kopā ar ģimeni, tad nereti vakarpusē atkal kāpj mašīnā un brauc uz mežu, lai vērotu dzīvnieku pēdas un postījumus. Mežs ir viņa dzīvesveids, un ģimenē visi to saprotam,” atklāj Silva. Silvas un Mārtiņa ģimene varētu šķist kā īsta mednieka paraugģimene, taču ne vienmēr viss ir tik rožaini. Silva neslēpj, ka dažkārt viņu māc greizsirdība uz mežu, medībām un makšķerēšanu. Turklāt īpaši grūti kļūst pieņemt aktīva mednieka gaitas laikā, kad ģimenē ienāk bērni, vairāk jāpārdomā ikdienas laika menedžments, un vīram nākas medību grafiku pielāgot ģimenes vajadzībām, ja tas nepieciešams.
Hobiji nav lēts prieks
Lai kļūtu par labu sportistu, ir nepieciešami treniņi un labs inventārs. To iespējams attiecināt arī uz medībām, jo nepieciešams labs inventārs un regulāri treniņi šautuvē, lai pilnveidotu šaušanas prasmes. Turklāt, ja medības saista ar hobiju, tad patiesībā tas nebūt nav pats dārgākais prieks. Tomēr tas maksā. Dzirdēti gadījumi, kad mednieki no sievām slēpj, ka iegādājušies jaunu ieroci, optisko tēmēkli vai jebko citu. Vai tas tāpēc, ka sievām žēl? Silva uzskata, ka katrā ģimenē finanšu jautājums var tikt pārrunāts dažādi, taču viņu ģimenē ieguldītais medību aprīkojumā nekad nav izraisījis strīdus, jo ģimene saprot, cik tas viss ir svarīgi aktīvam medniekam. “Es zinu, cik tas viss maksā, bet viss iegādātais ir ilgtermiņa investīcija! Mūsu ģimenē pastāv uzskats – ja vajadzība saskan ar spēju to iegādāties, tad kāpēc to nedarīt, ja tas rezultātā sagādās gandarījumu. Ir taču jāsaprot, ka labas kvalitātes apģērbs, aprīkojums, ierocis, nazis kalpos ilgtermiņā. Šīs lietas netiek iegādātas vienam mēnesim vai vienai sezonai,” spriež Silva, atgādinot, ka visa pamatā ir savstarpējā komunikācija un izpratne. Kāds ieguldīs ieročos vai automašīnās, kāda – dārgās kleitās vai suņu izstādēs. Tāpat Silva norāda, ka izcila šī hobija blakne ir medību suņu ienākšana ģimenē.
Izpratni par medībām veido meža izzināšana
Silva neslēpj, ka pirms vienpadsmit gadiem viņas izpratnē mednieks bija cilvēks, kas skrien pa mežu ar ieroci rokās un šauj uz visu pēc kārtas. Taču izpratne mainījusies pēc tam, kad par to sākusi runāt ar vīru un medību procesos iesaistījusies pati: “Vīrs ņēma līdzi uz gaides medībām, piedalījos dzinējmedībās kā dzinēja un uz pīļu medībām devos ar dēlu ergo somā uz vēdera. Dalība medībās pilnībā mainīja viedokli par to, kāpēc tas vispār nepieciešams. Vīrs mēdz teikt, ka šāviens ir tikai viens procents no medībām, savukārt atlikušos procentus veido meža un dzīvnieku izzināšanu, medību platību labiekārtošana, komunikācija ar mežu un lauku īpašniekiem. Viena no medību kolektīva funkcijām ir labības lauku un jaunaudžu sargāšana, lai novērstu meža dzīvnieku radītos postījumus. Tagad izprotu mednieka funkciju mežā – ne tikai vilks ir meža sanitārs, bet arī mednieks. Dusmoties uz medniekiem, nezinot viņu patieso lomu, ir ļoti viegli, bet komunicēt, izzināt un saprast ir kaut kas pavisam cits. Tikai izzinot ir iespējams saprast, kāda ir nozīme visai medību saimniecībai Latvijā.”
Iesaiste medību procesos
Piedalīties medībās un strādāt par veterinārārsti sākotnēji šķitušas pilnīgi nesavienojamas lietas: “Kā var piedalīties procesos, kur tiek nogalināts dzīvnieks, ja esi veterinārārsts? Taču izpratne par to mainās, kad saproti medību būtību. Nu jau varu teikt, ka labprāt piedalos un iesaistos medībās, ja vien laiks to atļauj.” Silva atklāj, ka nu arī bērni tiek iesaistīti. Piemēram, kad ir uzsnidzis sniegs, visi kopā brauc uz mežu skatīties dzīvnieku pēdas, apsekot barotavas, un tas ir tāds pats ģimenes izbrauciens kā jebkurš cits. “Varu apgalvot, ka visa ģimene iesaistās medību gaitās, jo mēs esam daļa no kaislīga mednieka dzīves,” stāsta Silva.
Izpratne jāveido jau kopš mazotnes
Grīnblatu ģimenē aug divi bērni – astoņus gadus vecs dēls un gandrīz divus gadus veca meita. Turklāt dēls tāpat kā tēvs jau kopš agras bērnības ir kaislīgs makšķernieks un nu arī iesaistās dažādos medību procesos, tostarp palīdzot sanest graudus barotavā. Viņš jau atpazīst dažādu meža dzīvnieku pēdas. Silva uzskata, ka bērni noteikti ir jāiesaista medību procesos, jo tas paplašina viņu redzesloku.
“Protams, medības nevar uzspiest ar varu, bet, ja bērns pats sāk izrādīt interesi, tas ir jādara. Mūsu dēls nu jau redzējis visu medību procesu no A līdz Z, viņam tas patīk, un viņš labprāt tajos iesaistās. Atgriežoties no medībām, viņš ar aizrautību stāsta par pieredzēto. Protams, jāsaprot arī bērna temperaments un emocionālais stāvoklis. Dēlam tas ir mazliet vienkāršāk, jo viņš klīnikā ir redzējis dažādus atgadījumus ar medību suņiem pēc medībām. Līdz ar to būšana medniekmājas dīrātavā, iespējams, vairs nešķiet tik dramatiska, kā tas varētu būt bērnam, kurš nekad neko tādu iepriekš nav pieredzējis,” stāsta mednieka sieva Silva.
Medījumu gatavo tas, kuram padodas vislabāk
Nereti no mednieku sievām dzirdams, ka medījums jāgatavo tam, kas to sagādājis. Arī Grīnblatu ģimenē agrāk šis bijis diskutabls jautājums. Tomēr tas mainījies – galvenokārt tāpēc, ka vīrs nebūt nav kaislīgs pavārs un virtuvē viņu dabūt ir diezgan grūti, savukārt Silvai ļoti patīk gatavot. Silva uzskata, ka, gatavojot piespiedu kārtā, nekas labs nesanāks. Turklāt vīrs Mārtiņš vienmēr ir parūpējies, lai gaļa iepriekš būtu apstrādāta un sagatavota tā, ka to atliek vien pagatavot. Visvairāk Grīblatu ģimene iecienījusi tieši brieža gaļas kotletes un arī burgerkotletes, jo ģimenei patīk gatavot burgerus visiem kopā. Savukārt vīra iecienītākais ēdiens ir ribiņas, taču ar to pagatavošanu viņai iet visgrūtāk. Īsto recepti meklējot jau vienpadsmit gadus. Silva neslēpj, ka tomēr ir ēdiens, ko gatavo vīrs, un, kad tas pagatavots, tam uzklūp visa ģimene – tas ir brieža un buka šašliks, kas vīram izdodas izcili gards.
Abonē 6 mēnešiem! Žurnāls Medības – vienīgais tikai medniekiem
Silvas Grīnblates pieci ieteikumi mednieku sievām, kas nespēj pieņemt vīra hobiju
1. Mēģini iesaistīties medību procesos, lai veicinātu izpratni par tiem.
2. Izmanto laiku sevis pilnveidošanai vai saviem hobijiem, kamēr vīrs ir mežā.
3. Dodies līdzi uz mežu, lai pievērstos fiziskām aktivitātēm svaigā gaisā, kamēr vīrs apseko medību platības. Kad abi pabeiguši savas darbības, ieturiet kopīgu pikniku mežmalā.
4. Meklē izaicinājumus virtuvē un attīsti kulinārās iemaņas, pagatavojot ko gardu no medījuma gaļas. Tā ir sava veida iesaiste vīra hobijā.
5. Ja medības galīgi nav pieņemamas, tomēr jādomā, kā to risināt. Mēģiniet komunicēt savā starpā. Ja tas nelīdz, tad varbūt jādodas pie attiecību terapeita, kas palīdzētu izprast, kā šo vīra hobiju pieņemt.
Silvas Grīnblates ieteikumi, ko uzdāvināt medniekam
1. Dāvanu karte mednieku veikalā.
2. Žurnāla Medības abonements.
3. Labs medību nazis.
4. Medību apģērbs un aksesuāri.
Vienpadsmit gadu laikā Silva ir pārliecinājusies, ka vislabāko dāvanu medniekam iespējams uzdāvināt tad, ja iepriekš ir noskaidrots, kas konkrēti viņam nepieciešams. Tāpat viņa iesaka nedāvināt kārtējo blašķi vai šņabja glāžu komplektu ar briežiem vai pīlēm, jo zina, ka katra mednieka mājā ar tām jau izveidojusies paliela kolekcija.
“Novēlu katrai mednieka sievai atrast kaut uz pusi tik aizraujošu hobiju jeb dzīvesveida sastāvdaļu, kā tas ir mūsu vīriem, lai acis par kaut ko deg tikpat ļoti, kā tās deg mūsu vīriem par medībām. Un, pat ja medības nešķiet saistošas, iesaku katrai mednieka sievai vai draudzenei vismaz pamēģināt kaut reizi iesaistīties kādā no medību procesiem!” saka Silva Grīnblate.
Kad stirnai vienalga, ja to apēd lūsis vai mednieks… un par gurķu zupu “Šauj garām!” #236 epizode
Abonē žurnālu Medības!
