Aizvadītās nedēļas nogalē šautuvē “Kalnāji”, Sējas novadā, notika Latvijas Dāmu mednieču kluba “Lady HUNT” šaušanas pasākums “Vanadziņš”, ko atbalstīja Latvijas Mednieku asociācija, mednieku skola “Taurs”, medību – sporta klubs “Vanagi” un pasākuma sponsori.
Saule, viegls vējiņš, lieliska atmosfēra un vēlme uzlabot savas šaušanas prasmes pieredzējušo instruktoru vadībā – labākais veids, bez medībām, protams, kā medniekam pavadīt nedēļas nogali.
Pasākumā piedalījās kluba “Lady HUNT” dāmas, viešņas un viesi – stiprā dzimuma mednieki, šaušanas sporta speciālisti.
Galvenā disciplīna – šaušana uz lidojošiem mērķiem – šķīvīšiem. Tas tikai no malas un teorijā ir vienkārši – novērtēji mērķa trajektoriju, ieplecoji, nospiedi mēlīti un no mērķa pāri paliek vien māla putekļi.
Šaušanu zināmā mērā var salīdzināt ar mākslu, kurā jātrenējas visu mednieka mūžu. Jāslīpē ne tikai šāviena tehnika, bet arī intuīcija, mērķa izjūta, galu galā, jāiemācās sadzīvot un “saprasties” pašam ar savu ieroci. Tikai tad varēs gūt gandarījumu par debesīs saplīsušo māla šķīvīti, zināt, ka visu esi izdarījis droši, gan attiecībā pret sevi, gan citiem.
Galvenais – drošība
Šautuvē iegūtās prasmes un iemaņas palīdz arī medībās. Gan vienā gan otrā vietā nav nekā svarīgāka par drošību. Ne velti, atklājot sacensības, žurnāla “Medības” galvenā redaktore un šaušanas sporta instruktore Linda Dombrovska atgādināja “ābeces” patiesības – ieročiem jābūt izlādētiem, pārvietojoties divstobru ierocim jābūt “pārlauztam”, pusautomātiskā ieroča aizslēgam – atvērtam, stobram uz augšu vai uz leju. Tā jābūt kaut tikai pasperot dažus soļus no viena šaušanas “galdiņa” līdz otram. Savukārt noslēgumā viņai atlika vien secināt, ka dalībnieku šaušanas prasmes ar katru gadu kļūst labākas. Vairs nevar pamanīt dīvainas pozas un pirutetes, lai “noķertu nepaklausīgu” šķīvīti, arvien retāk tiek izšauts tikai “aptuveni mērķa virzienā”.
Instruktori un pieredzējušākie sporta šāvēji, piemēram, Jānis Zandbergs, labprāt dalījās pieredzē un iesācējiem palīdzēja gan skaidrojot, gan praktiski piekoriģējot gan stāju šaušanas brīdī, gan to, kā ar ieroci sekot mērķa trajektorijai, gan izvēlēties apsteigumu. Un panākumi neizpalika. Protams, iegūtās zināšanas treniņos jāpārvērš iemaņās.
98 no 100
Latvijas mežā Āfrikas cūku mēra dēļ mežacūkas skrien arvien retāk. Taču šo dzīvnieku medībām tik un tā jātrenējas šautuvē, šaujot 35 metru distancē uz skrejošās mežacūkas mērķi. Piemēram, šīs disciplīnas uzvarētājs sportistu konkurencē Raivis Bērziņš ieguva 98 punktus no 100 iespējamajiem. Tas nozīmē, ka no 10 šāvieniem 8 bija “desmitniekā” un divi “devītniekā”. Tā teikt, ir uz ko tiekties.
Šaušanas pamatus vislabāk sākt apgūt jau bērnībā, šaujot ar pneimatisko ieroci – lēti, droši un pieejami praktiski viesiem, kuri vēlas mācīties. Arī vēlāk pneimatiskai ierocis palīdz uzturēt “formu”. To lieliski apliecināja fakts, ka labākie šāvēji šaušanā pa lidojošiem mērķiem un “skrejošo” mežacūku bija labākie arī šaušanā par pneimatisko ieroci. Atsevišķi šajā disciplīnā tika vērtēti arī bērni un jaunieši.
Kad precīzākajiem šāvējiem bija pasniegtas medaļas un diplomi, visi klātesošie varēja baudīt gardu kliņģeri, ko sarūpēja žurnāls “Medības” par godu 70. numura iznākšanai.
