Kad runājam par mežacūkas gaļu, tad lielākais bieds ir trihineloze, ar ko Latvijā sirgst ne tikai mežacūkas, bet ap 70 procentu lapsu, mazliet mazāk jenotsuņu, simtprocentīgi lūši, ir arī pa kādam ļoti retam bebram. Ka dzīvnieku invadējis šis nešpetnais parazīts, pēc ārienes pateikt nevar, bet cilvēkam sasirgšana ar šo briesmoni nav nekāda patīkamā pieredze, kaut gan no trihinellu viedokļa cilvēks tām nemaz nav interesants, jo tām tas ir kā strupceļš gluži vienkārši tādēļ, ka cilvēku neviens neēd.
Lai lauztu dažādus ar šo slimību radušos mītus, uz sarunu aicinājām Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR vadošo pētnieci Dr. biol. Gunitu Deksni.
Pirmais mīts – trihinellas iet bojā lielā salā
Agrāk pastāvēja viedoklis, ka mežacūkas gaļa saldētavā jānotur vismaz divas nedēļas, tad viss sliktais būs pazudis. Tas attiecas uz Trichinella spiralis, kas diemžēl jau kādus gadus desmit Latvijā nav konstatēta. Savukārt Trichinella britovi un it īpaši Trichinella nativa, kas nāk no ziemeļiem, pret aukstumu ir ļoti noturīgas. Trichinella britovi kāpurs pat pēc trim nedēļām mīnus 20 grādos var būt dzīvotspējīgs. Trichinella nativa vairāk sastopama lapsām un jenotsuņiem, tā ir ļoti izturīga pret saldēšanu un ziemā mīnus 18 grādos lapsās var būt dzīvotspējīga pat līdz pieciem gadiem. Salā tā turpina dzīvot pat miruša dzīvnieka ķermenī, gaidot pavasari, kad kāds atnāks un to apēdīs. Latvija ir vien no retajām valstīm Ziemeļeiropā, kur šīs sugas trihinellas konstatētas arī mežacūkās. Ir pat pierādīts – jo dziļāks sniegs ziemā un ilgāks sniega periods, jo vairāk izplatās trihinellas. Trichinella britovi konstatēta lūšos un arī divos pārbaudītajos zeltainajos šakāļos. Trihinellas bojā iet tikai tad, ja tās termiski apstrādā, bet tik un tā nevar būt simtprocentīgas pārliecības par to, jo kāpuru kalcija apvalks ir gana izturīgs. Lai sevi pasargātu, gaļa būtu jāsagriež 4×4 cm lielos gabaliņos un jākarsē tik ilgi, kamēr ir pārliecība, ka visi gaļas gabali izkarsēti vienmērīgi. Mikroviļņu krāsnī trihinellas bojā neiet, arī radiācija tām nav kaitīga.
Cik sarežģīti nodot paraugu trihinelozes analīzēm? Mežacūku medības
Otrais mīts – mežacūku sivēniem trihinelozes nav
Mednieki, nomedījot kārtējā gada jau mazliet apvēlušos sivēnu, bieži vien spriež, ka šim nelielajam kustonim trihinellu jau nu noteikti nav – tas ir par jaunu. Tā kā mežacūkas ir visēdājas, sivēni jau ļoti ātri sāk ēst to pašu, ko lielās cūkas. Apēdot invadētu gaļas gabalu, pāris nedēļu laikā Trichinella sp. gadījumā sivēns jau ir saslimis. Tā kā pēc ārējām pazīmēm ir neiespējami pateikt, vai dzīvnieks ir slims, tad noteikti jāpārbauda gan nomedītās lielās, gan arī mazās mežacūkas.
Trešais mīts – ar trihinelozi var saslimt, uzturā lietojot termiski neapstrādātas mežacūkas aknas
Invadētspējīgas trihinellas atrodamas tikai un vienīgi muskuļos, visvairāk tieši tajos, kas ir vislabāk apasiņoti. Trihinellu kāpuru stadija, kas migrē asinsritē un attiecīgi varētu būt aknās un citos orgānos, nav invadēt spējīga. Lapsām trihinellas visvairāk sastopamas plecos, jo šie muskuļi tiek intensīvi nodarbināti, arī zirgiem atklātas trihinellas – vaigu muskuļos, cilvēkam kāpuri ieperinās plecos. Šā iemesla dēļ arī analīzēm lūdz nodot mežacūku diafragmu, jo tur atrodams vislielākais kāpuru skaits. Lai saslimtu ar trihinelozi, jāapēd ir tieši gaļas (muskuļu) gabals, kurā bijuši kāpuri. Tādēļ aknas, kuiļu pautus pēc medībām var droši gatavot, jo šajos orgānos trihinellu nav, ja vien ēdienā nav iekļuvis gaļas gabals. Pietiek ar pavisam nelielu gaļas gabaliņu, jo ir gadījumi, kad 50 gramu mazā gaļas gabaliņā konstatē pat piecus tūkstošus šo parazītu. Tā kā būtībā aknas un pautus var ēst kaut vai jēlus, ja patiesi ir tāda nepieciešamība.
Ceturtais mīts – nepieciešams atsevišķs dēlītis un nazis mežacūkas gaļas apstrādei
Tā kā kāpuri atrodas gaļā – muskulī, ar sulu, kas iztek no gaļas vai to atsaldējot, inficēties nevar. Arī griežot ar nazi, trihinellas pie tā pielipt gluži nevar. Pēc lietošanas trauki ir jānomazgā, un viss. Invadēties var, pagaršojot kotlešu masu vai arī, ja tiek apēsti aiz nagiem sakrājušies gaļas gabaliņi. Gaļa virtuvē, baidoties no trihinellu invāzijas riska, nav jāapstrādā ar gumijas cimdiem rokās, lai gan ir arī citas baktērijas un cita veida slimības, ko var uzņemt, apstrādājot gaļu bez cimdiem.
Piektais mīts – mežā droši var visu pamest
Viena no lielākajām kļūdām, ko pieļauj mednieki, veicinot trihinellu izplatību, ir potenciāli invadētos dzīvniekus, to daļas vai iekšas pamest mežā. Ja nomedīta jenotsuņa kažoku nav iespējams izmantot, to noteikti nevajadzētu pamest mežacūku barotavā, jo jenotsuņi arī slimo ar trihinelozi, bet mežacūkas, ja tam tiks klāt, noteikti liks uz zoba, un – bingo! – trihinellas gaidīšanas laiks būs beidzies. Tas pats attiecas arī uz lapsām un arī mežacūku galvām un iekšām, īpaši, ja pie tām palicis kāds mazs diafragmas muskulatūras gabaliņš. Ja pie iekšām paliek kaut vai neliels gaļas gabaliņš, pastāv ļoti liela iespēja, ka kāds to apēdīs un sasirgs.
Interesanti, ka Trichinella pseudospiralis sastopama arī putniem, galvenokārt gan tiem, kas ēd gaļu, bet, tā kā ir nobildēts, kā mežapīle knābī nes zivi, kādēļ gan tai nevarētu rasties interese par kādu peldošu gaļas gabalu?
Vislabāk jenotsuņus, lapsas, mežacūku iekšas, ādas un galvas ir sadedzināt, sliktākajā gadījumā tas viss jāaprok, bet gana dziļi, lai citi plēsēji šiem gardumiem klāt netiek.
Sestais mīts – alkohols samazina iespēju inficēties ar trihinelozi
Ne reizi vien dzirdēts, ka agrāk, kad medībās varēja brīvāk lietot alkoholiskos dzērienus, ar trihinelozi slimojuši mazāk cilvēku. Ir stāsti par to, ka divi vīri ēda mežacūkas gaļu, viens alkoholu lietoja, otrs ne. Saslima tas, kurš alkoholu nelietoja. Tas viss ir viegli un loģiski izskaidrojams, un alkoholam ar to nav nekāda sakara. Pirmkārt, iespējams, ka agrāk trihineloze vienkārši nebija tik plaši izplatīta. Otrkārt, trihinellu kāpuri nav vienmērīgi izplatīti visos muskuļos. Gluži vienkārši tam, kurš dzēra, ļoti, ļoti paveicās vai arī mednieks neapēda pietiekami daudz kāpuru. Treškārt, alkohols kuņģī pārstrādājas daudz ātrāk nekā gaļa, un, ja trihinellām neskādē cilvēka kuņģa sula, kas būtībā ir skābe, tad jau nu grādīgais dzēriens šiem mošķiem tāda viegla pelde vien ir. Kamēr gaļa cilvēka kuņģī pārstrādājas (divas un vairāk stundas), alkohols jau sen riņķo asinīs (aptuveni pusstundas laikā)!
Septītais mīts – trihinellas dēj olas
Teorētiski pietiek, ja tiek apēsti divi trihinellu kāpuri, kas pēc tam nokļūst zarnās un sāk savu mīlas romānu. Pretēji vispārpieņemtajiem uzskatiem trihinellas nedēj olas, bet ir dzīvdzemdētājas, sava saimnieka asinsrites sistēmā ielaižot tūkstošiem mazu, dzīvotspējīgu kāpuriņu. Kamēr šie kāpuriņi riņķo cilvēka asinsrites sistēmā, tie vēl ir ārstējami, bet, tiklīdz tie iekapsulējas muskuļos, it īpaši plecu rajonā, tos no turienes ārā dabūt ir praktiski neiespējami. Tad ir jāsamierinās ar to, ka būs jādzīvo kopā ar veselu baru mazu, snaudošu draudziņu.
Kad lācis saplēš palielu mežacūku, balts briedis un lūsis uz sliekšņa. Meža ziņas #20
ABONĒ 2026. GADAM UN LAIMĒ KARABĪNI!
👉 Abonē 2026. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības trešajā pielikumā Mednieka gads 2026 par slimībām un parazītiem
Žurnāla Medības decembra numurā lasi par nelikumīgām medībām!
