Šogad pirmais Svētā Huberta dienai veltītais pasākums Lietuvā notika 18. oktobrī Raudones pilī, kur, pulcējoties ļoti kuplam viesu un dalībnieku skaitam, risinājās vairāki nozīmīgi notikumi: nacionālās trofeju izstādes noslēgums ar Lielā trofeju piecinieka, Lielā trijnieka un Mazā Lietuvas četrinieka laureātu apbalvošanu, Nacionālais medījuma zupas vārīšanas čempionāts un Eiropas Staltbriežu piebaurošanas čempionāts.
Jau četrus gadus viesi sanāk Raudones pilī, lai atzīmētu mednieku svētkus. Tradicionāli pasākumu atklāj svinīga gājiena kolonna ar mednieku organizācijām, klubiem, goda viesiem un galvenajiem dalībniekiem. Gājiena priekšgalā uz greznām nestuvēm tiek nests staltbriedis, cildenākais medījamais dzīvnieks Lietuvā un Svētā Huberta, mednieku un viņu suņu aizbildņa, simbols.
Šogad šī brieža nomedīšanas stāsts bija ļoti īpašs. Nelielu noslēpuma plīvuru pacēla Lietuvas Staltbriežu piebaurošanas asociācijas vadītājs Daivaras Ribakovs, kurš ir arī Raudones pils svētku galvenais organizators un šī gada Eiropas staltbriežu piebaurošanas čempionāta iniciators Lietuvā.
“Šim brīdim, kas tik iespaidīgi papildināja svinīgo gājienu un svēto Misi pils pagalmā, pamatu lika divi jaunieši — puisis un meitene, kuri šogad nomedīja šo briežu bulli. Jaunā medniece tobrīd vēl nezināja, kāds pārsteigums viņu gaida pēc veiksmīgā šāviena, bet lai par to pastāsta paši notikuma dalībnieki,” sacīja Daivaras Ribakovs.
Visu stāstu atklāj topošais vīrs Donats Kaltausks
Ar Gabrieli esam pazīstami jau vairāk nekā piecus gadus. Kad iepazināmies, viņa bija veģetāriete, tomēr uz medībām neskatījās kā uz kaut ko briesmīgu. Pēc kopīgiem izbraucieniem dabā un garšīgas medījuma desas pagaršošanas, viņa sāka doties medībās kopā ar mani. Jau pirmajā izbraukumā piedzīvojām daudz rosības mežā, un viņa, gluži kā mans medību talismans, atvilināja briežu bulli, kas līdz šai dienai ir mans personiskais rekords.
To, ka šī meitene ir man lemta, sapratu sen. Tāpēc vairāk nekā gadu lauzu galvu, kā lūgt viņas roku. Izdomāju, ka būtu ļoti skaisti to darīt pie viņas pirmā nomedītā staltbrieža buļļa. Ar plāna īstenošanu gāja visādi. Pērn, medību laikā, staltbriežu buļļi ar greznām ragu rotām pie viņas nāca kā pie medus. Diemžēl nevienu no tiem viņai nomedīt neizdevās. Iespējams uztraukuma dēļ, citkārt raidīja neprecīzu šāvienu.
Šogad nolēmu būt viņas medību pavadonis, jo esot medībās ar mani un ieraugot dzīvnieku, viņa reaģē mierīgāk. Tomēr divas galvas gudrākas nekā viena, lemjot, vai briedis ir selektīvi medījams. Šajā sezonā vērojām daudz buļļu, un mūsu uzmanību piesaistīja viens selektīvais eksemplārs, kas dzīvoja meža vidū. Varbūt ne pārāk iespaidīgs, bet, manuprāt, lieliski piemērots pirmajam briedim un bildinājumam. Mēs viņu iesaucām par Spīlīti, jo tā vainagos bija tikai pa diviem žuburiem.
Tas nenāca ar pirmo reizi! Vairākas reizes piezagāmies teju ideālā attālumā, taču riesta pilnbriedā tas uzturējās tik biezā jaunaudzē, ka, esot 10 līdz 15 metru attālumā, Gabriela nevarēja izšaut, jo redzēja tikai ragus un brieža pauri. Nolēmām meklēt veiksmi citur, bet arī tur neveicās. Riests jau gandrīz bija beidzies un es jau sāku baidīties, ka nepagūšu bildināt. Gabriela gan nezaudēja apņēmību nomedīt brieža bulli.
Viņa par maniem nodomiem neko nezināja!
Oktobra sākumā devāmies mēģināt vēlreiz, lai gan cerību bija maz. Tikko atbraucām uz platībām un bijām pārsteigti, ka brieži diezgan aktīvi bauro, lai arī riests it kā jau garām. Drīz no meža iznāca pirmais. Tas bija jauns bullis, kas aiztraucās pāri laukam baurodams. Tad otrs jauns izskrēja it kā izbaidīts. Jaunie aizskrēja, bet mežā bija dzirdams, ka trīs rupjāku balsu īpašnieki cīnās. Drīz viens no trijotnes iznāca lauka malā ar govi un teļu. Jau pēc balss šķita, ka tas ir kaut kas nopietns. Kad ieraudzījām, jautājumu praktiski vairs nebija, un, novērtējot brieža ragus, nolēmām to medīt.
Vēlāk pēc zobiem noskaidrojām, ka bullim bija 9,5 gadi, ragi vāji attīstīti. Viņš iznāca samērā tālu, tāpēc nācās nedaudz iet klāt. Tikmēr govis visu modri vēroja, bullis ēda un brīžiem atbildēja citu buļļu baurošanai. Nolēmām raidīt šāvienu no nedaudz vairāk nekā 200 metru liela attāluma. Un te es, šķiet, sāku uztraukties vairāk nekā Gabriela.
Mēnesi kabatā nēsāju gredzenu un līdzi vienmēr bija šaušanas atbalsts, cerot, ka katras medības var būt tās liktenīgās.
Uzliekam atbalstu, Gabriela tēmē un raida šāvienu. Nekādas reakcijas, izrādās, par zemu. Saku: “Šauj vēl, šauj, šauj!” Bullis, nesaprazdams, kas notiek, paskrien, apstājas vēl tālāk. Saku, lai tēmē augstāk, un viņa atkal raida šāvienu. Mirklī nodomāju, ka atkal garām, bet bullis sabrūk uz vietas. Vēl mēģina celties, bet mēs gaidām un pēc minūtes meža milzis rimstas.
Dodamies pie brieža jau krēslā un Gabrielu pārņem panika, vai tik šāviens nebija velts, vai bullis nav jauns, un, ejot tuvāk, ragu lielums sarūk. Es eju apmierināts, zinādams, ka bullis tiešām atbilst visiem selekcijas kritērijiem, turklāt biju teju pārliecināts, ka tā būs sudraba medaļa.
Kad pienākam, redzu manas mīļotās acīs to pašu prieku, ko pats piedzīvoju pie sava pirmā nomedītā brieža (un tas prieks man nav zudis vēl šodien. Ceru, ka arī viņai nezudīs). Izrādās, tas ir tas pats bullis, ko redzējām riesta sākumā, bet toreiz bija par tumšu, lai novērtētu ragus, un mēs viņu atstājām kā perspektīvu, nemedījamu. Tas vēlreiz pierāda, cik svarīgi ir briežus skatīt labā gaismā un cik grūta ir selekcija, jo dzīvnieki visaktīvākie ir tumsā.
Beidzot apsveicu ar skaistu trofeju, nometos ceļos, lai lūgtu viņas roku. Un, kā par spīti, pazaudēju gredzenu zemē. Krēslā to grūti bija atrast, bet viņa jau pa visu lauku sauc: “JĀ, JĀ, JĀ!”
Kad krāpnieki uzdarbojas, cīkstēšanās ar lāci un īpaša aukstā gaļa. “Šauj garām!” #308 epizode
ABONĒ 2026. GADAM UN LAIMĒ KARABĪNI!
👉 Abonē 2026. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības trešajā pielikumā Mednieka gads 2026 par slimībām un parazītiem
Lasi žurnāla Medības novembra numuru!
