Rudens Latvijā tradicionāli saistās ar briežu un aļņu medībām, arī ar mežacūkām. Bet, ja godīgi, mēs esam gandrīz pilnībā aizmirsuši par mazajiem medījamiem dzīvniekiem un to medību īpašo šarmu.
Putnu medības, zaķu medības, ziemas lapsu medības – tās visas ir skaistas, niansētas un pilnas ar to romantiku, kas medībās reiz piesaistīja cilvēku nevis tikai kā mednieku, bet kā dabas sastāvdaļu.
Īpaši tas attiecas uz putnu medībām. Latvijā putnu medību iespējas ir ierobežotas – pārsvarā tie ir ūdensputni un slokas. Par rīkotām fazānu medībām grūti runāt kā par medībām klasiskā izpratnē, taču tās atklāj fantastisku medību veidu, kurā īpaša nozīme ir sadarbībai ar suni. Redzēt, kā suns strādā, kā viņš atrod, paceļ medījumu un pēc tam to atnes, – tas ir kaut kas ļoti skaists. Arī sloku medības rudenī ir fenomenālas, bet bieži dzirdam – tā sloka jau maza, tur nav ko ēst… Tomēr tas nav stāsts par gaļas daudzumu, bet par pieredzi, par darbu ar suni, par niansētu, precīzu un pacietīgu medību procesu.
Labs putnusuns nerodas pats no sevis. Tas prasa gadiem ilgu darbu, apmācību, laiku un pacietību. Un, jā, varbūt tas ir sarežģītāk, bet tieši tur slēpjas šī medību skaistuma jēga – harmonijā starp cilvēku un dzīvnieku. Mans sapnis būtu redzēt Latvijā brīvi dzīvojošus fazānus, kuru medības būtu iespējamas dabiskos apstākļos. Protams, tas nozīmētu jaunas sugas ieviešanu, bet pētījumi rāda, ka tieši tajās vietās, kur tiek uzturētas fazānu vai irbju medību saimniecības, bioloģiskā daudzveidība būtiski pieaug. Kur ir barība, tur ir dzīvība – un to nodrošina mednieks. Tā ir prakse, kas daudzviet Eiropā veicina biotopu atjaunošanos un savvaļas dzīvnieku populāciju nostiprināšanos.
Pēc trim skaistām dienām Polijā, medījot savvaļas fazānus, sajūtas bija īpašas. Tur, kur mednieki rūpējas, tur ir arī dzīvība – putni, dzīvnieki, daba. Un tad atgriezies mājās – pie visām ikdienas problēmām, kas jārisina.
Šī žurnāla tēma ir par atbildīgiem suņu saimniekiem un mednieku lomu klaiņojošo suņu problēmas risināšanā. Diemžēl liela daļa suņu saimnieku, arī medību suņu saimnieku, bieži pat neapzinās, cik stingri patiesībā ir noteikumi par mājas dzīvnieku turēšanu. Pat palaist suni vaļā no pavadas ārpus medībām vai savas teritorijas nozīmē pārkāpt likumu. Jā, var diskutēt, vai šie noteikumi nav pārāk stingri, bet tie ir spēkā un tos nezināt vairs nevar atļauties.
Diemžēl redzam, ka no šiem noteikumiem reāla labuma nav, jo daudzi cilvēki vienkārši nezina, ko suns drīkst vai nedrīkst, kur tas var atrasties un kā tam ir jādzīvo. Tāpēc šī numura tēma ir arī aicinājums – mīlēsim savus suņus un rūpēsimies par tiem, būsim atbildīgi un palīdzēsim arī citiem, ja redzam pamestu vai klaiņojošu dzīvnieku. Mednieka pienākums ir ne tikai medīt, bet arī rūpēties – par dzīvniekiem, par dabu un par līdzcilvēkiem.
Šaujam garām!
Svētā Huberta svētki Skaistkalnes svētnīcā. Reportāža
ABONĒ 2026. GADAM UN LAIMĒ KARABĪNI!

👉 Abonē 2026. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības trešajā pielikumā Mednieka gads 2026 par slimībām un parazītiem

Lasi žurnāla Medības novembra numuru!




