Šī medību sezona daudzviet rit ne tikai ar ierasto satraukumu, bet arī ar spiedienu, bažām un neziņu. Limitu apspriešana, pieņemtie lēmumi un iespējamie postījumi ir radījuši spriedzi – gan attiecībā uz to, kas notiks, ja dzīvnieku nodarītais kaitējums netiks mazināts, gan arī par to, kā medniekiem izdosies izpildīt noteiktos apjomus.
Dažos kolektīvos situācija ir kļuvusi pavisam intensīva – medīt vajag daudz, pat ļoti daudz. Ir kolektīvi, kuriem sezonas laikā jāsaplāno nomedīt pa vienam staltbriedim dienā. Tāpēc žurnāla Medības augusta numurā pievēršamies limitu jautājumam – kāds ir bijis process, kādi ir rezultāti, ko saka mednieki, kādi secinājumi izdarāmi. Vai sistēma darbojas vai arī tā pieprasa pārmaiņas?
Vienlaikus vēl turpinās stirnāžu medību sezona. Sarunās ar medniekiem dažādos Latvijas reģionos atklājas pretrunīgi viedokļi – vieni teic, ka stirnu ir pietiekami, daži uzskata, ka plēsēji tās jau apēduši, vēl citi atzīst, ka, medījot selektīvi un atbildīgi, populāciju iespējams saglabāt. Vērojamas arī bažas par iespējamu slimību izplatību – novēroti sirgstoši dzīvnieki, un tas vēl vairāk pastiprina neskaidrību.
Šogad pirmo reizi pēc ilga laika ir palielināts vilku nomedīšanas apjoms – par 70 dzīvniekiem. Tas ir cerīgs signāls. Daudzi gan norāda, ka tas vēl nav pietiekami, tomēr tas ir solis pareizajā virzienā – pretī saprātīgiem limitiem un ilgtspējīgai apsaimniekošanai. Jo, kā rāda pieredze citās Eiropas valstīs, pārāk stingri ierobežojumi var novest pie tā, ka cilvēki ņem lietas savās rokās. Šādā scenārijā medījumi netiek reģistrēti, paraugi netiek nodoti zinātnei un dati par dzīvnieku populācijām kļūst neprecīzi.
Šāda šaušana nenāk par labu nevienam – ne dzīvniekiem, ne apsaimniekotājiem, ne sabiedrībai. Tāpēc nepieciešama elastīga, apstākļiem pielāgota sistēma, kurā iespējams pieņemt lēmumus, ņemot vērā reālo situāciju konkrētā reģionā, nevis vadoties tikai pēc vispārīgām nostādnēm.
Un, kamēr sezona rit, gatavojamies arī pīļu medībām. Žurnāla Medības augusta numurā publicējam Antras Stīpnieces interesantus secinājumus par ūdensputnu nomedīšanas monitoringu un datiem, kas palīdz labāk izprast populāciju stāvokli.
Un vēl šis gads pārsteidz ar odiem. Ne jau vienkārši daudz odiem, bet ar odu armiju. Jūlija vidū, atrodoties mežā, brīžiem šķita, ka esi nonācis tropu džungļos, nevis Latvijas briežu platībās. Nakts redzamības ierīces neko vairs nerādīja – ne tāpēc, ka dzīvnieku nebūtu, bet tāpēc, ka starpā vienkārši lidinājās miljoni sīku asinssūcēju. Kāds kolēģis smejoties teica: “Šogad tīkliņš nav aksesuārs, bet izdzīvošanas rīks.” Un taisnība vien ir – aerosoli, elektroniskās ierīces un speciālais apģērbs šovasar kļuvuši tikpat svarīgi kā šautene vai optika. Kad odi sāk traucēt redzēt, elpot un kustēties, saproti – daba arī māk dot pretī.
Baudām vasaru, atpūšamies un – kā vienmēr – lasām žurnālu Medības.
Latgaļu īpatnības ar ātrajiem un divām ugunsdzēsēju mašīnām. “Šauj garām!” #295 epizode
Žurnāla Medības augusta numurā lasi par to, cik briežu ir jānomedī
