Stāsts par šo medījumu ir kādā no iepriekšējiem žurnāla numuriem, taču īsumā varētu atgādināt, kā viss notika. Vēl rudenī samērā agrā vakara stundā devos medīt lapsas un jenotsuņus ar savu Hanel Jeager Pro 10, kas ir aprīkots tieši nakts medībām.
Gaidot lapsu vai jenotsuņus, pēkšņi ieraudzīju, ka manam novērošanas punktam uz četrus metrus augsta dambja tuvojas mežacūku bars, turklāt diezgan paliels! Vēsu prātu novērtēju rukšus, notēmēju un izšāvu uz skrienošu sivēnu.
Jāpiebilst, ka tas ir tikai mīts, ka ar nakts redzamības tēmēkli nevar šaut uz kustīgu mērķi. Iespējams, agrākos laikos tā bija, taču mūsdienu ierīces darbojas ļoti kvalitatīvi un ātri, un aiztures, kas varētu ietekmēt trāpījumu, termokameras vai nakts tēmēkļa kadru straumē nav.
Ruksis noskrēja kādus simt metrus un palika uz lauka. Viss jau bija labi, tikai no manis tie jau bija aptuveni divsimt metru. Lauks pielijis, dubļains. Vārdu sakot, sivēna izvilkšana un nogādāšana līdz mašīnai prasīja pusstundu un 20 000 kilokaloriju (joks).
Sivēns bija pirmās zortes! Izmērs ideāls. Vēl ne pērnais, bet jau diezgan liels rumpītis. Vārdu sakot, pēc visām formalitātēm sivēns tika smuki sadalīts un pēc nogatavināšanas ribiņas kā vienu no gardākajām daļām es sacirtu, sagriezu ērtos gabaliņos un saliku maisiņā.
Un tad pienāca Jaunais gads. Jāiet ciemos pie draugiem, un ar ko tad viņus varētu iepriecināt, ja ne ar medījuma gaļas ēdienu. Sarunājām, ka visi pagatavos kaut ko un kopā veidosim svētku galdu.
Sastāvdaļas
Visas gadu veca sivēna ribas
250 g saldā krējuma
3 vidēji sīpoli
1 ķiplokgalva
Lauru lapas, malti melnie pipari, muskatrieksts, sāls, nedaudz cukura
Sviests cepšanai
Pagatavošana
Ribiņas atkausē un noskalo, lai mežacūkas vilna netiek ēdienā. Man tā ir gadījies. Ticīgiem cilvēkiem tādu ēdienu pasniegt nevar, jo viņi var padomāt, ka sautējumā ir kāds cits pārnadzis trāpījies. Tā melnā rukšu vilna izskatās iespaidīgi!
Nu lūk. Uzkarsē pannu un uz tās izkausē sviestu. Jāpievieno nedaudz eļļas, lai sviests nedegtu. Kad taukvielas uzkarsušas, uz ātras uguns apcepina ribiņas. Līdz brūnai garoziņai!
Tad tās ļoti blīvi sakārto čuguna traukā ar vāku, pielej ūdeni līdz pusei, pievieno garšvielas. Es lieku sāli, rēķinot vienu tējkaroti uz kilogramu gaļas. Šoreiz pieliku pusotras tējkarotes sāls un pustējkarotes cukura.
Svarīgi! Pirms likt sautējumā lauru lapas, tās ir jāapsvilina. Tā aromāts būs bagātīgāks un ēdiens garšīgāks.
Ja mežacūkas gaļa šķiet nedaudz par taukainu, var pievienot kādu trešdaļu tējkarotes kanēļa. Tas noņem taukainuma sajūtu un uzlabo garšu.
Muskatriekstu var likt mazos gabaliņos vai rīvētu. Starp citu, muskatrieksts ir magnoliju radinieks, kā izrādās.
Muskatrieksti ir magnoliju rindas, muskatriekstu dzimtas ģints. Ģintī ir apvienotas aptuveni 330 sugas. Nozīmīgākā komerciālā suga ir smaržīgais muskatrieksts (Myristica fragrans). Muskatrieksti ir mūžzaļi koki, kuru izcelsmes vieta ir Moluku salas (Garšvielu salas) Indonēzijā. Mūsdienās tos plaši kultivē arī Dienvidaustrumāzijā, Austrumāfrikā, Madagaskarā un Dienvidamerikā. Kā garšvielu izmanto gan muskatriekstu augļus, gan žāvētu mizu (dēvē par muskatziedu).
Nu lūk. Gaļu sautē pusotru divas stundas. Tad pievieno sagrieztus sīpolus un ķiplokus. Pirms pievienošanas tos var apcept. Un tad sautē visu kopā vēl kādu pusstundu.
Talsos atklāta pneimatiskā šautuve! Kāpēc vajadzīga? “Šauj garām!” reģionālās ziņas no Talsiem
Abonē žurnālu Medības!
