Iemācīt meklēt asinspēdas var principā jebkuram sunim, ja vajag, arī čivavai, jo sunim ir deguns un spēja sekot konkrētai smaržai.
Protams, čivava nekad negūs tādus rezultātus, kādus var sasniegt bavārietis, bet atrast, kur medījums ieskrējis mežā, noteikti varētu. Tas tāds joks, bet principā suni apmācīt meklēt var jebkurā vecumā.
Džeka Rasela terjers, kad nonāca pie manis, bija trīs gadus vecs, un tam ar medībām nebija nekāda sakara. Bija jāatrisina virkne psiholoģisku problēmu, bet, sekojot kucēna apmācīšanas principiem, izdevās iemācīt sunim sekot pēdām, pēc tam apgūt šo pieredzi reālos medību apstākļos.
Vispirms izmanto desu diedziņu, ko velk pa zemi, iemācot, ko nozīmē vārds Meklē!, un beigās iedodot sunim pelnīto kārumu. Tad desas smaržai pievieno mākslīgās asinis vai, piemēram, stirnas kāju.
Sākumā pēdas ir tikai dažus desmitus metru garas, bet ar laiku tās padara garākas. Un visam šim procesam jābūt kā rotaļai. Kad stirnas kāja atrasta, ar to jāparotaļājas, jāļauj saprast, ka šis process ir kaut kas jautrs. Vēlāk soli pa solim jāļauj sunim iepazīt īstas medību situācijas, meklējot stirnas. Kad suns saprot, ko no viņa grib, šī spēle sāk iepatikties.
Apmācībā var izmantot īstas asinis, kas paņemtas no medījuma, tās atšķaida ar ūdeni, lai vairāk sanāk. Smarža no tā nemainās. Vācieši izmanto arī kaltētas asinis, ko atšķaida ar ūdeni, lai izmantotu pēdu izlikšanai. Tas gan ir dārgi, jo šāda burka izmaksā ap 50 eiro, bet ir pietiekami efektīva.
Tāpat vienmēr noder medījuma āda vai kāja, lai iemācītu sunim meklēšanas principu. Ja suni ved pavadā, tad nav jāmāca paziņot par medījumu. Ja ir par grūtu iemācīt riet vai kā citādi ziņot, var izmantot GPS izsekošanas sistēmas, lai noteiktu, kur atrodas suns, kad tas atrod medījumu.
Attēlā:Džeks Rasels ar savu nu jau trešo atrasto medījumu. Katra nākamā reize kļūst vienkāršāka un saprotamāka.
Vairāk par šo tematu lasiet šeit
