Teksts: Ilmārs Tīrmanis
Kurš ir lielākais Latvijā savvaļā mītošais sauszemes zvērs (reintroducētie, introducētie, pusintroducētie liellopi – sumbri, zirgi un govis – lai paliek ārpus konkursa!)? Kurš, turklāt, ir arī pats lielākais briežu dzimtas pārstāvis uz Zemes? Nu, protams, protams, – alnis!
Par aļņu tēviņu lielāku savvaļas dzīvnieku mūsu mežos neieraudzīsiet. Labākos gadus sasniegušam vīriešu kārtas īpatnim skaustā būs savi divi metri. Tātad, augstumā viņš daudz neatpaliek no Indijas ziloņa. Jāatzīst gan, ka lielais augstums skaustā ir, pateicoties ļoti garajām priekškājām. Arī pakaļkājas nav no īsajām, bet ir maķenīt īsākas. Pirkstus, kas spēj izvērsties krietni tālu uz sāniem, ieskauj plati nagi. Garās kājas un platos nagus Daba alnim devusi staignāju, pārpurvoties sākušu dīķu, biezu brikšņu, dziļu, irdenu sniega kupenu ērtai pārvarēšanai. Tiesa, iespaidīgā ekstremitātes sagādā dzīvniekam arī zināmas neērtības, proti, lai padzertos viņam vai nu jānometas uz priekškāju locītavām, vai jāiebrien diezgan dziļi ūdenī.
Jā, kājas alnim ļoti garas. Nesamērīgi garas. Nesamērīgi – tādēļ, ka dzīvnieka rumpis ir relatīvi īss. Tomēr, kā zināms, smags, masīvs. Dažs aļņu tēviņš veģetācijas sezonā sver vairāk par pus tonnu. Dzīvnieka svars, saprotams, vasarā ir lielāks, ziemā mazāks. Mātītes, kā jau tas briežveidīgajiem raksturīgi, miesās manāmi necilākas par tēviņiem, tomēr arī viņas ir augumā visnotaļ dižas.
Gluži kā rēgs
Negaidīti iztramdīts, alnis, atbilstoši savai pamatīgajai masai, bēg, brīkšķinādams, brākšķinādams, skaļi lauzdams zarus, uzgrūzdamies kokiem. Turpretim mierīgos apstākļos viņš var bez trokšņa kā rēgs negaidīti parādīties cilvēka acu priekšā un tikpat klusi atkal pazust.
Šķiet neticami, ka tik liels radījums spēj pārvietoties pa biežņu klusu kā peļojošs kaķis. Šovasar par to kārtējo reizi pārliecinājos, kad biju devies vienā no apgaitām pa savu fotomedību iecirkni. Kā allaž apstājos kāda krietni aizauguša izcirtuma malā. Atšķirībā no citām reizēm, kad te redzēju un dzirdēju tikai dažādus kukaiņus un putnus, šoreiz saklausīju alni.
Ja dzīvnieks būtu gājis, es diezin vai viņu sadzirdētu. Diezin vai – lai gan atrados vien kādu piecpadsmit metru attālumā. Bet alnis negāja, viņš barojās. Laiku pa laikam atskanēja paklusa zaru švīkstoņa. Klausījos, skatījos un ieraudzīju. Zvērs ar ķēmīgi garajām lūpām satvēra zaru, iešķiebjot galvu, nolieca to un ar apakšžoklī vien esošajiem priekšzobiem nošņāpa gabaliņu. Noliektais zars švīkstēdams atliecās atpakaļ vertikāli. Pēc tam – daži nedzirdami dzīvnieka soļi un nākamais zars bez skaņas noliecās, švīkstēdams atliecās.
Neparastā tikšanās
Sagatavoju fotokameru un lēni tuvojos alnenei. Paklupu pār dāsni sazēlušu lakstaugu nomaskētu celmu. Nevilšus nolamājos un … Un tūdaļ pat priecīgs aptvēru: celms – tas taču ir brīnišķīgi! Ir, uz kā pakāpties. Pakāpos. Nu jau pavisam cits skats! Notēmēju kameru. „Klikš!” Slēdzis diemžēl darbojas skaļi … „Klikš!” „Klikš!” „Klikš!” Dzīvnieks pārtrauca locīt kociņus un sāka grozīt galvu. Varēju redzēt, kā trīcot pārmaiņus te savelkas, te atslābst viņa nāsis. Lai gan zinu, ka oža aļņiem ir labi attīstīta, par šī zvēra nāsu kustībām nesatraucos, jo vēja virziens – man labvēlīgs. Bet alnenes pamatīgās, nepārtraukti kustībā esošās ausis, kas katra, autonomi darbodamās, analizēja apkārtnes skaņas, šoreiz bija sava uzdevuma aukstumos. Tās jau pēc īsa brīža abas kā lokatori pavērsās vienā virzienā – precīzi pret mani – un sastinga. Dzirde alnim – kā nekā – visattīstītākā maņa.
Es turpināju darbināt slēdzi. „Klikš!” „Klikš!” „Klikš!” „Klikš!” „Klikš!” „Klikš!” Dzīvnieks nepārprotami bija konstatējis, no kurienes nāk neparastās skaņas. Biju pārliecināts, ka nu jau esmu arī saskatīts, taču atpazīts gan pagaidām vēl neesmu. Tā nu tas ir: atšķirībā no saviem sistemātiskajiem radiniekiem briežiem un stirnām, aļņi ar savām relatīvi nelielajām acīm dienas gaismā redz salīdzinoši vāji. Netieši to apliecina fakts, ka tumsā viņu redzokļi atstaro sarkanu krāsu. Alnene raudzījās uz mani, nespēdama saprast, ko ieraudzījusi, lai gan es neslēpos. Es pat kustējos. Pārdesmit reizes nospiedu fotokameras slēdzi. Apnika knipsēt vienu un to pašu sižetu. Zinu, ka aļņiem, vismaz pieaugušajiem, Latvijā nopietnu apdraudētāju nav, izņemot slimības un … asinskārākos, nežēlīgākos plēsoņas – cilvēkus. Tātad, no cilvēka alnim jābaidās. Esmu cilvēks. Nolēmu par to informēt savu fotomodeli. Krekšķēju, uzrunāju viņu. Nekādas reakcijas, nekādu izmaiņu! Aļņi runā, mainot ārējo veidolu: uzbudinājumā (bailēs, uztraukumā un, galvenokārt, dusmās) saslien krēpes uz skausta, izvalba acis, kuru baltumi pamazām pieplūst asinīm, pieglauž ausis. Šoreiz neko tādu nemanīju. Acīmredzot skaņas, kuras radīju, zvēram neasociējās ar briesmām, tās viņu nekaitināja. Skaļš mans uzsauciens „Nu, dari taču kaut ko!” visbeidzot tomēr piespieda aļņu māti sakustēties, bet diemžēl ne tā, kā biju cerējis. Dzīvnieks mierīgi, lēni pavērsa pret mani pakaļu un tikpat lēni, garās kājas spocīgi cilājot, ieslāja biežņā. Tas nu nebija gluži tas, ko vēlējos. Tomēr pēc neilga brīža kustonis – ha! – atkal parādījās, tiesa, nedaudz tālāk no manis. Nospriedu: kaut kur tepat droši vien atrodas alnenes bērns vai bērni. Devos prom. Es nenobijos, nē, lai gan nešaubos, ka aļņi ir labi bruņoti zvēri. Zinu gadījumu, kurā piejaucēts pusauga alnēns ar vienu rotaļīgu kājas cirtienu pārlauza cilvēka atslēgas kaulu kā skalu.
Aļņa ieroči
Aļņa galvenais bruņojums jeb ieroči – garo, spēcīgo ekstremitāšu lielie, asšķautnainie, kā dzelzs cietie makstnagi. Nagi noder aizsardzībai un, ja vajag, uzbrukumam, kā arī vietas ierādīšanai (tēviņi, ja riesta periodā nelaikā mēģina tuvoties, var dabūt pa miesu no mātītēm). Kaujoties darbā tiek laistas galvenokārt priekškājas. Tā ērtāk. Turklāt priekškājām nagi lielāki nekā pakaļkājām. Aļņi var veikt atsevišķus spērienus, var sist sērijā kā bokseri, tātad spēj izmantot cīņā abas priekškājas vienlaikus. Viņi prot belzt lēcienā.
Jā, aļņi ir veikli un arī ātri dzīvnieki, neraugoties uz viņu masīvo rumpi. Ja rodas iespēja, pavērojiet bēgošu alni – kāds ātrums viņa riksim vai auļiem! Lielāks par apdzīvotās vietās atļauto braukšanas ātrumu. Paskatieties, cik viegli zvērs pārvar meža kritalas! Viņš spēj lēkt augstu un tālu.
Video. Kad alnis stāv un domā
Te vietā atgādināt, ka alnis ir arī teicams peldētājs. Izturīgs, ātrs peldētājs.
Viņš mīl ūdeni. Kā nekā – viņa kājas ir īpaši pielāgotas slapjumiem, pareizāk sakot, tās atvieglo dzīvnieka pārvietošanos slapjās vietās: nagi plati, pirkstu starpas spēj krietni ieplesties, starp pirkstiem – staipīga āda.
Pašsaprotami, ka slapjumus mīlošā aļņa labāko draugu saraksta priekšgalā atrodas bebrs – slapjumus veidojošs dzīvnieks. Kamēr vien Latvijā būs daudz bebru, aļņiem vasarā netrūks tīkamu dzīves teritoriju un dāsnu barošanās vietu. Vasarā viņiem netrūks vietu, kur paglābties no uzmācīgiem lidojošajiem asinssūcējiem kukaiņiem, kur atveldzēties dienas svelmē. Siltajā sezonā, aļņi bieži viscaur iegremdējas, faktiski apguļas, ūdenī tā, ka ārpusē paliek vien ausis, acis, nāsis, un visu dienu snauduļo. Bez tam aļņiem ļoti garšo sulīgie piekrastes augi, ūdensaugi. Pēc ūdensaugiem tiekdamies, viņi mēdz iebrist ūdenī līdz kaklam. Šo ēdmaņu plūkdami, dzīvnieki nereti iegremdē ūdenī bezmaz visu galvu. Priecājas, ja izdodas aizsniegties līdz saknēm.
Kad alnis kāda ezera piekrastē, applūdušā palieņu pļavā, kādā cilvēku dīķī vai bebru dīķī netraucēts mierīgi ganās, viņa kājas, ejot no vietas uz vietu, šķir aizaugušo ūdeni praktiski bez skaņas. Grācija.
Video. Kad alnis pienāk dažu metru attālumā
Taču slapjummīlošie augi – loģiski – nav un nevar būt vienīgā šī zvēra ēdmaņa. Viņa ēdienkartē ietilpst bezmaz simts augu sugas! Katram ēdienam sava vieta un savs laiks. Zālaugu laksti, kokaugu lapas, zari, miza, – viss savā laikā iet labumā. Daudz ko šai ziņā, protams, ietekmē gadalaiks. Ja ir labi barošanās apstākļi, izdodas notiesāt kādas četras piecas tonnas gadā. Siltajā gada periodā, protams, tiek lielāka tiesa ēdiena nekā aukstajā. Ziemākādreiz nākas iztikt ar desmit vien kilogramiem ēdiena diennaktī, pat gandrīz visu laiku ganoties. Toties veģetācijas periodā var izdoties saplūkt pat ap četrdesmit kilogramiem dažādu zaļumu ik dienu. Siltajā gada sezonā ganīšanās notiek pārsvarā rītā un vakara pusē. Riesta laikā tēviņi ēd mazāk. Mātītes gan dzimumdzīves periodā īpašu diētu neievēro.
Ganoties, alnis, kā jau tas atgremotājam piedien, nošķin un ātri norij īsti nesakošļātu barību, kas tādejādi nonāk tā saucamajos priekškuņģos. Kad tādejādi ir sarijies gana daudz, zvērs nolien kādā mierīgā vietā, apguļas, un pamazām porcijās atrij norīto barību atpakaļ mutē, ar dzerokļiem sasmalcina to, kā pienākas, un atkal norij tā saucamajā īstajā kuņģī, kas ēdienu beidzot pārstrādā pa īstam. Guļot un atgremojot (vai, tikpatlab`, vienkārši atpūšoties) piesardzības dēļ, alnis vienmēr ir pavērsies ar galvu pret vietu, no kuras atnācis.
Vairāk lasi žurnāla Medības pielikumā “Medību trofejas”
Lasi un abonē žurnālu Medības!
