Šogad pīļu sezonas atklāšana iekrita diezgan agri – 11. augustā. Kā vienmēr mednieki tai gatavojās jau iepriekš – veikalu plaukti izpirkti, bažas par patronu piegādi, ko radīja kādas ieroču un munīcijas tirgošanas firmas kravas aizkavēšanās, gatavošanās, laivu nomāšana, zvani un plānošana, un beidzot lielā diena ir klāt.
Katrs kolektīvs svin šos svētkus pa savam, taču ir vietas, kur pulcējas lielāks mednieku skaits un kur pīļu medību sezonas atklāšanā guvums ir ievērojamāks nekā citur. Šādās vietās nu jau daudzus gadus medniekiem līdzās rosās arī pētnieki.Zemkopības ministrijas pārraudzībā esošā Medību saimniecības attīstības fonda finansētā projekta ietvaros Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas institūta zinātnieki un apmācītie entuziasti jau kopš 1999. gada ik sezonu ievāc informāciju par nomedītajām pīlēm: sugu, dzimumu, vecumu – skaidro LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadošā pētniece Dr. biol. Māra Janaus. Agrāk tas notika visu pirmo medību nedēļu, bet pēdējos gados tikai pīļu medību sezonas atklāšanā. Šogad 11. augustā datus par nomedītajām pīlēm ievāca Liepājas, Engures, Babītes ezerā un Nagļu dīķos. Agrāk ornitologi un viņu palīgi viesojās arī Kaņiera ezerā, taču kopš 2006. gada medības tur nenotiek. Māra Janaus skaidro, ka datu ievākšana nepieciešama tāpēc, ka šis ir resurss, ko mēs visi vēlamies saglabāt un izmantot arī nākotnē. Tādēļ ir svarīgi saprast, cik tad liels šis resurss ir pie mums un kas notiek ar vienu vai otru medījamo ūdensputnu sugu. Mēs esam atbildīgi par to, kas notiek tieši pie mums, uzsver bioloģijas doktore. Viņa skaidro, ka dati par nomedītajām pīlēm, to vecumu, dzimumu un sugām tiek ievākti tieši sezonas atklāšanas dienā tāpēc, ka sezonas sākums ir laiks, kad Latvijā var sastapt galvenokārt vietējās populācijas putnus. Augustā tie startē uz ziemošanas vietām, un turpmāk līdz pat sezonas noslēgumam novembrī mēs vairāk medījam caur mūsu valsti migrējošās pīles. Kā iepriekš skaidroja zinātniece, pirmās divas pīļu sezonas nedēļas dod visvērtīgāko informāciju tieši par mūsu putniem.
Tātad, veicot nomedīto pīļu apskati, tiek konstatēta suga, vecums un dzimums. Nosakot vecumu, pētnieki uzzina, vai un kuras ūdenstilpes kalpo kā putnu spalvu maiņas vietas. Šis posms ūdensputnu dzīvē ir ļoti svarīgs un vārīgs, jo šajā periodā tie daļēji vai pilnībā zaudē lidspēju. Tas nozīmē, ka ūdenstilpei, kur putni maina spalvas, ir jābūt gana drošai, aizsargātai un ar labu barības bāzi. Otrs, ko zinātnieki uzzina no šādām uzskaitēm, ir vairošanās sekmes. Jauno putnu un pieaugušo mātīšu skaita attiecība rāda, cik veiksmīga tajā gadā konkrētajā vietā ir bijusi vairošanās. Ja uz vienu nomedītu pieaugušu mātīti ir daudz jauno putnu, tad gads bijis labs. Un otrādi. Tiešā veidā pīļu monitoringā LU zinātniekiem nav sadarbības ar mednieku kolektīviem, taču šī projekta ietvaros tiek organizēta informācijas ievākšana arī no brīvprātīgajiem korespondentiem – medniekiem, kuri ziņo par pašu nomedītajām pīlēm visas sezonas laikā: sugu, dzimumu un vecumu. Tiek sniegtas arī citas ziņas – par suņa un māņpīļu izmantošanu, par trāpītajām, bet nedabūtajām pīlēm, par dažādiem interesantiem novērojumiem. Daži pīļu mednieki ir ļoti aktīvi un sūta ziņas gan par paša iegūtajām pīlēm un citiem ūdensputniem, gan apkopo draugu un pat visa mednieku kolektīva datus par visu sezonu. Šis ir otrs izziņas avots, kā var noskaidrot daudz interesantas un būtiskas informācijas par to, kas, kur un kā ietekmē šo dabas resursu, ko mēs izmantojam un vēlamies izmantot arī nākotnē, saka M. Janaus.
Runājot par pērn nomedīto ūdensputnu monitoringā konstatēto, pētniece ar nožēlu atzīst, ka nekas sevišķi iepriecinošs nav. Vairumam pīļu sugu skaits krītas, gan ar atsevišķiem izņēmumiem (pelēkā pīle, gaigala). Visdramatiskāk klājas brūnkaklim. Pēc Latvijas ornitologu domām, iemesli nav tikai lokāli. Ir vērojamas pārmaiņas plašās apkārtējās teritorijās, bet apstākļi mūsu vietējo ligzdojošo putnu populāciju ietekmē vismazāk. Galvenais skaita samazināšanās iemesls ir šo putnu dzīves vides degradācija. Pīlēm neder jebkura ūdenstilpe. Tai ir jāatbilst zināmām prasībām. Tur ir jābūt netraucētām vietām, kur sekmīgi ligzdot, jābūt bagātai barības bāzei, plēsēju kontrolei un citiem faktoriem. M. Janaus atzīst, ka attiecībā uz atsevišķām ūdensputnu sugām cilvēka pūles var mainīt bēdīgo situāciju. Ierīkojot mākslīgās ligzdošanas vietas un piebarojot putnus, garantēti ir iespējams būtiski palielināt sekmīgi ligzdojošo mežapīļu un gaigalu skaitu. Tāpat būtu vērtīgi palīdzēt arī nemedījamo sugu putniem, piemērām, gaurām, kuras arī labprāt ligzdo mākslīgi ierīkotajos pīļu būros. Daudzi mednieku kolektīvi jau ir sākuši šo praksi un bauda rezultātus – pieaugošu vietējo mežapīļu populāciju. Diemžēl citi ar laiku atmet pūliņus, jo pīļu ligzdas ir jāuztur – jālabo, jātīra, pildījums jāatjauno, bet barotavās regulāri jāpapildina barība. Ja to visu atstāj novārtā, labais rezultāts ar laiku izplēn. M. Janaus domā, ka šo praksi varētu pārvērst par visu Latvijas mednieku tradicionālu sezonas darbu un tad mēs patiešām varētu ietekmēt situāciju pīļu medību jomā. Pēc zinātnieces teiktā, šī gada pīļu monitoringa dati tiks apkopoti, izanalizēti, salīdzināti ar iepriekšējiem gadiem. Nākamajā gadā projektu iecerēts turpināt.
Raksts sagatavots ar Medību saimniecības fonda atbalstu
