Pirmais medību ierocis jaunam medniekam, kurš tikko kā ieguvis mednieka apliecību. Kādam tam jābūt. Ikviens no mums, medniekiem, atceras savu pirmo ieroci. Kāds ar satraukumu sirdī izsaiņoja no veikala atnestu jauno bisi, vēl kāds cits ar bijību atvēra pārvalku un izņēma no tā medību ieroci, ko savulaik lietojis viņa tēvs vai vectēvs. Vēl kāds rūpīgi pētīja bisi, ko iegādājies no kāda mednieka, kurš nolēmis savas medību gaitas neturpināt. Arī mans pirmais medību ierocis bija cienījama vecuma bise IŽ-27E, ko iegādājos no kāda gados vecāka skrīverieša. Viņš atminējās laiku, kad medījis kopā ar manu vectēvu. Vectēvs uz mani jau noraudzījās no mākoņa maliņas un droši vien priecājās par to, ka mazdēls kļuvis par mednieku. Ierocis bija labā kārtībā, vien mazliet nepiemērots manam augumam. To gan sapratu krietni vēlāk. Taisnības labad jāteic, ka ar šo bisi medīju vēl joprojām. Ar atbilstošu kopšanu tā labi kalpojusi un devusi iespēju gūt ne vienu vien medījumu. Protams, nācās pārveidot ieroča laidi, lai tēmēšanas laikā nevajadzētu uztraukties par dīvainajiem leņķiem, kuros bija jāsaliec rokas.
Cits viedoklis
Un tomēr no šodienas skatupunkta saprotu, ka pirmais ierocis ir tas, ar kuru jaunais mednieks iemācās gūt pārliecību par saviem spēkiem, māku rīkoties pat sekundes desmitdaļās. Ja nav pārliecības par ieroci un būs ar to jāķimerējas, nepietiks laika padomāt par visu to, kas nepieciešams lēmuma pieņemšanai situācijā, kad adrenalīns plūst pāri malām. Īpaši svarīgi tas jaunam nepieredzējušam medniekam. Tāpēc pirmajam ierocim jābūt patiešām labam: vienkāršam un uzticamam, precīzam, vislabāk – jaunam un pielāgotam mednieka individuālajām īpašībām. Un tas attiecināms gan uz pirmo gludstobra, gan pirmo vītņstobra ieroci.
Vērtīgs redzējums par šo tēmu ir medniekam Ģirtam Jansonam no Cēsu puses:
“Vairākus gadus biju savas pirmās karabīnes meklējumos. Izvērtēju daudzus piedāvājumus, izlasīju simtiem sludinājumu un nonācu pie vairākām vērtīgām atziņām. Nevēlos aizvainot nevienu no ieroču ražotājiem vai īpašniekiem, tomēr, lasot sludinājumus, kuros rakstīts, ka pārdod ļoti labu, izcili precīzu SKS karabīni par 150 eiro, turklāt ar lielisku optiku… Nu, piedodiet! Tas pats sakāms par līdzīga satura sludinājumiem, kur attēlā redzama veca KO karabīne ar laidē izgrebtu padziļinājumu, lai pieķimerētu tikpat vēsturiskas optikas kronšteinu. Turklāt galā ir piebilde – lielisks ierocis jaunajam medniekam. Un, ja tiešām ierocis ir tik labs, kāpēc to vispār pārdod? Vecie mednieki bieži vien, norādot uz ieroci, kam vieta teju muzejā, pārgudri nosaka, ka tā plinte jaunajam iesākumā būšot laba. Vai tā ir medību kultūra, ko vēlamies iemācīt jaunajiem medniekiem? Tajā brīdī tiek piemirsts, ka mednieka ētika paredz medījumu gūt veidā, lai sagādātu tam pēc iespējas mazāk ciešanu. Galu galā, pirms dzīvnieks kļūst par medījumu, tas ir dzīvs. Lēts, taču neprecīzs ierocis neatbilst šim uzstādījumam. Turklāt, ja tiek vēl līdzi iedota veca munīcija, kas domāta militārām, nevis medību vajadzībām, galarezultāts ir pāris asiņu piles sniegā vai smiltīs un savainots, nevis nomedīts dzīvnieks, kurš nevajadzīgi cieš mokas. Ja mēs sakām, ka ieguldām medību kultūrā, tad tie 100, 150 eiro, ko prasa par šādu ieroci, medību kultūrai rada milzu zaudējumus. Tāds ierocis galu galā tiek pārdots tālāk un tālāk, jo ir neefektīvs… Ja vecais šaujamais ir dārgs un gribas to saglabāt, ir pietiekami daudz veidu, kā to izdarīt, neiesmērējot to jaunam un nepieredzējušam medniekam. Ja ir atmiņas, to var deaktivizēt un atstāt kā piemiņu. Savai pirmajai karabīnei es krāju piecus gadus un tikai šogad to nopirku. Nevajag censties iegādāties ieroci par katru cenu konkrētajā mirklī. Labāk pakrāt un pagaidīt. Cita starpā, ja tiek meklēts ierocis, vislabāk apmeklēt veikalus un pasūtījumu izdarīt tur. Man tā izdevās ietaupīt gandrīz 500 eiro! Par šo naudu man iznāca ļoti kvalitatīva budžeta klases optika. Iesakot jaunam medniekam vecu plinti, tikpat labi var ieteikt izvēlēties pensijas vecuma omi. Nu, tā, staram. Kāpēc to neviens nedara? Jaunam puisim vai meitenei, tāpat kā jāsāk braukt ar jaunu divriteni, tāpat jāsāk medīt ar jaunu ieroci un, protams, jāizvēlas atbilstoša vecuma dzīves draugs. Līdzīgi man nav pieņemama situācija, ka uz medībām nāk noplīsušā apģērbā, pāris gadus nekoptu ieroci un patronām, ko lādējis vēl vectēvs pagājušajā gadu tūkstotī. Medības ir īpašs pasākums, pret kuru tā arī jāattiecas. Un es neesmu iedomīgs uzņēmējs, bet vienkāršs traktorists, kurš tāpat kā vairums no mums dzīvo no algas līdz algai. Tāpēc aicinu aizdomāties ikvienu par medību kultūru un nākotni, piedāvājot jaunam medniekam iegādāties nogurušas paaudzes ieroci. Novēlu visiem medniekiem un medniecēm ne pūkas, ne spalvas!”
0% tērauda, 0 % svina, 0% plastmasas un 0 % prieka. “Šauj garām” #300 epizode
Žurnāla Medības otrajā pielikumā lasi par medību suņiem
