Mednieku atziņu gūzmā paretam iestarpinās kāds stāsts, kura autoram izdevies nomedīt dzīvnieku ar trijām kājām vai kādu citu sadzijušu ievainojumu. Klausoties stāstos, vienmēr šķiet pārsteidzoši, kā šim radījumam izdevies izdzīvot savvaļā, kur pārtikas meklēšana vai glābšanās no plēsēja nebūt nav vieglākais no uzdevumiem. Lai arī tādu gadījumu nav daudz, taču reiz arī manā praksē tā diena pienāca. Nomedīju trīskāju lapsu.
Bija rāms vakars. Laika apstākļi lutināja pašizolācijā esošos. Medniekam tā ir kā debesu dāvana – vairāk laika atliek medībām. Attālinātais darbs ikvienam dod kaut nelielu iespēju plānot savu laiku par labu slinkošanai, atpūtai vai medībām, kas pilnīgi noteikti nav pirmais, taču ne vienmēr ir arī otrais.
Bebri tovakar bija pārāk slinki, lai līstu ārā pa gaismu. Var jau būt, ka šiem grauzējiem attīstās intelekts un tā vietā, lai parādītos mednieka acu priekšā, tie risināja filozofiskus disputus savās alās, aicinot kaimiņus uz kārklu vicīšu tēju. Nezinu, katrā gadījumā sagaidīt nevienu oranžzobi neizdevās.
Bet ir labi, ka mašīna liela un tajā var iekraut teju visu iedzīvi, plānojot ilgo vakaru. Sēdēšanai tornī līdzi bija paņēmušās siltās bikses un zābaki ar vilnas iekšiņu, termoss ar karstu tēju un viens rauša gabaliņš vēdera kurkstētāja apklusināšanai.
Neliels pārbrauciens, malks karstas tējas un var pārģērbties. No bagāžnieka paņēmu spaini ar iepriekš nomedīta bebra iekšām, ko bija paredzēts nolikt ēsmai. Vakars pavisam kluss, bet tuvāk pulksten desmitiem sāka pūst viegls vējš. “Ok. Tagad tā štelle aizies,” skanēja prātā.
Pagāja kādas četrdesmit minūtes, un zaķu vērošana vairs nešķita tik aizraujoša. Pa galvu sāka rosīties domas par mājupceļu, kad piepeši termokamera parādīja kaut ko tuvojamies. Sākumā tas bija tikai gaišs plankumiņš. Ilgi nevarēju saprast, kas tas ir. Kaut kas trīsstūrains. Kustas. Nāk tuvāk. Kad dzīvnieks pagriezās profilā, tā rumpis likās savādi izliekts. Kur aste?… Jenotsuns bez astes? Nācās ieslēgt nakts tēmēkli un sameklēt to savādo staigātāju. “Ei! Kas tur?!” lasījās tā piepeši sastingušajā purniņā ar divām melnām strīpām pār pieri. Āpsis.
Tas pilnīgi noteikti bija saodis ēsmu un tagad tipināja šurpu turpu pa pļavu, pa manu zābaku atstātām pēdām un meklēja to smaržīgo. Divas reizes gandrīz nonāca līdz vietai, kur gardumu čupiņa bija nolikta, bet nez kāpēc aizgāja prom.
Aizraujošais teātris bija beidzies, un varēju palūkoties apkārt. Un jā, tur jau tā bija. Cilāja degunu un mēģināja saprast, no kurienes nāk tā kārdinošā smarža.
Kad lapsa paskrēja uz priekšu, izrādījās, ka tā ir kliba. Šī rudaste šoziem jau bija redzēta, taču vienmēr tai izdevās aizlavīties drošā attālumā.
Šoreiz karma to notvēra uz vietas.
Apskatot lapsu, izrādījās, ka ķepa tai beidzas zem elkoņa. Amputācijas vieta ir skaisti sadzijusi un ādiņa apaugusi kaulam visapkārt. Lapsa bija labi ēdusi. Tas liecina par to, ka ievainojums un ķepas zaudējums nav traucējuši šai lapsai izdzīvot un saglabāt labu veselību.
Kāds pazīstams veterinārārsts, uzzinājis par šo atgadījumu, sacīja, ka tā gadās ļoti reti. Ja tas bijis lūzums vai cita trauma, iekaisums, sastrutojumi, nekrotiskie procesi (audu atmiršana) būtu neizbēgami. Varētu pat notikt asinssaindēšanās. Ar tādu ievainojumu un tā sekām izdzīvot būtu ļoti grūti. Amputācijai bija jābūt tīrai un straujai. Tāda varētu notikt, ja lapsa iekļūtu kājķeramajās lamatās, kas ir aizliegts medību rīks. Tas ir maz ticams. Varbūt tā bija sašauta tā, ka kauls ticis amputēts, bet apkārtējie muskuļi nav tikuši skarti? Visticamāk, otrais variants. Tad lapsa atbrīvojās no ķepas daļas, kas vairs nebija funkcionāla, atlikušie asinsvadi pietiekami labi apasiņoja audus un dzīšanas process notika pietiekami ātri, lai organisms nenovārgtu. Par veiksmīgu sakritību liecina pāri kaula galam apaugusī āda un lapsas fiziskais stāvoklis.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
