No žurnāla Medības arhīva
Tie, kas daudz staigā, daudz redz, bet tie, kas daudz sēž, daudz arī nomedī, vēsta mednieku teiciens, kas paskaidro gaides medību būtību. Tie, kas nevar stundām ilgi nosēdēt, izvēlas medības ar pieiešanu, kad mednieks, apstaigājot medību iecirkni, jauši vai nejauši pārsteidz dzīvnieku. Šeit no svara ir vēja virziens, labi jāpārzina teritorija un dzīvnieks jāierauga pirmajam, pretējā gadījumā medījums būs prom. Gaides medībās mednieks apsēžas, cerot, ka dzīvnieks atnāks pie viņa. Pievilināt var ar kaut ko garšīgu, ar sāli, ar iesētu piebarošanas lauciņu. Vasarā, kad graudiem piengatavība, gaides medības ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā nosargāt laukus, jo šajā laikā graudi ir tāds kārums, ka mežacūkas kā melna tatāru orda nāk uzbrukumā, un tad, kā saka, šaut var melnu muti. Bez stresa, bez trokšņa, baudot dabu, vērojot un klausoties – tāda ir gaides medību romantika. Mazliet viltības un zināšanu no mednieka puses, krietna deva pacietības, protams, arī sagatavošanās darbu, un agri vai vēlu Meža māte atalgos mednieku.
Slēptuvmedību, kā sacīja agrāk, lielākā priekšrocība ir tāda, ka tā var medīt praktiski jebkuru Latvijā medījamo dzīvnieku, to var darīt individuāli, bez milzu organizēšanas un riktēšanās. Dzīvnieku var gaidīt kā tornītī, tā vienkārši iekārtojoties kaut vai uz siena ruļļa vai koka zarā. No svara ir vietas izvēle un paša izturība. Gaides medības var piekopt visu gadu, nav tādu sezonas ierobežojumu kā dzinējmedībām, ziemā tikai jānodrošinās pret salšanu, bet vasarā – pret asinssūcējiem. Lai gan daudzi Latvijas mednieki priekšroku dod tieši dzinējmedībām to dinamikas, aktīvās norises un arī kopības sajūtas dēļ, tomēr gaide ir laiks, kad izjust kopību ar dabu; to pat varētu nosaukt par meditācijas veidu.
Netraucē citus dzīvniekus
“Ja vien varētu tā klusi izšaut,” reiz sacīja kāds mednieks, stāstot par savām meža gaitām. Šāviena troksnis ir tas, kas slēptuvmedībās uz mirkli izjauc meža romantiku, bet tas ir īss mirklis, pēc kura daba atgriežas savā ierastajā ritmā. Ir pat bijuši gadījumi, ka pārdesmit minūtes pēc šāviena uz lauka, pļavas vai barotavā ierodas jau kāds cits dzīvnieks, ko šāviena troksnis nav iztraucējis. Tie mednieki, kas par savu pienākumu uzskata plēsēju skaita ierobežošanu, uz gaidi tornī reizē ar karabīni ņem līdzi arī mazkalibra ieroci, kura šāviens nav tik skaļš. Divu ieroču izmantošanu medībās likums neierobežo. Tādēļ, ja šāviena attālumā parādās lapsa vai jenotsuns, to daudz klusāk var nomedīt ar mazāka kalibra šaujamo, neizjaucot citu dzīvnieku nomedīšanas iespējas.
Ja ir vēlme savā iecirknī saimniekot klusu, netraucējot dzīvniekus, tad gaides medības ir tas, kas nodrošinās vismazāko traucējumu, protams, ja neskaita medības ar lamatām. Vēl labāk, ja dzīvnieku, piemēram, mežacūku, novaktē tad, kad tas ir ceļā uz barotavu, nevis pašā barotavā, jo tādā veidā dzīvniekiem vieta, kur var paēst, nesaistīsies ar vietu, kur bīstami uzturēties. Tomēr to jau būs daudz grūtāk izdarīt. Tas prasa dzīvnieku taku un pārvietošanās ieradumu smalkāku pētīšanu.
Lai pēc iespējas mazāk ar savu klātbūtni traucētu dzīvniekus, iesaka izmantot intervāla medību principus, proti, medībās pat uz gaidi nedoties katru dienu, bet ar konkrētu laika atstarpi. Ja uz mežu brauc pārāk bieži, dzīvnieki to ievēro un parādās mazāk nekā tad, ja mednieka ierašanās ir kā pārsteigums un nav bieža parādība. Vācijā intervāla medības it īpaši ir iecienītas nelielos iecirkņos. Medībās dodas, piemēram, reizi nedēļā vai arī starp intensīvākiem medību periodiem ir laiks miera periodam, kad mednieki medību iecirkni traucē minimāli.
Var netraucēti novērot
Viena no vislielākajām gaides medību priekšrocībām ir tā, ka dzīvnieku ilgāku laiku var netraucēti novērot un novērtēt, lai konstatētu, vai tas ir vesels, cik vecs tas ir, kādas kvalitātes trofeja gaidāma. Šie ir svarīgi jautājumi, kuri jāizvērtē pirms šāviena. Tādēļ arī tik vērtīgs medību laiks ir pavasarī, kad zāle vēl nav izaugusi gara. Labības laukā saprast, vai mežacūķim līdzi ir sivēni, ir jau grūtāk, bet ne neiespējami. Tātad šis medību veids pieprasa mednieka izpratni un spēju konkrētā situācijā attiecīgi reaģēt. No gaļas kvalitātes viedokļa gaides medībās šauts dzīvnieks ir daudz vērtīgāks, jo nomedīts, nesagādājot dzīvniekam trauksmi un stresu. Vienīgā un lielākā problēma ir tāda, ja dzīvnieks ir nokritis uz vietas, tas būtu jāatasiņo, citādi gaļa ir sarkana un asiņaina.
Sēdi kaut vai visu nakti
Jūnija gaišajās naktīs, tāpat kā pilnmēness naktīs rudenī un ziemā gaides medības var izbaudīt līdz sirds dziļumiem pat bez līdzi paņemta nakts redzamības rīka. Ja tornītis ir ērts un nav pārāk auksti, sēdēt var kaut vai visu nakti, un rīts ir tieši tas laiks, kad dzīvnieki mierīgi un bez stresa nāk ārā no meža biezokņa. Ja ir vēlme izbaudīt medības pa veco bez tehnoloģiju palīdzības, tad pirmsjāņu nakšu baudīšana mežā nodrošinās visas tās sajūtas, pēc kā tiecas mednieks. Biezāka krēsla ir tikai pāris stundu, trijos naktī jau atkal visu var labi saskatīt, pēdas, kas, mednieka atstātas, ved uz tornīti, ir jau izvējojušās, un šajā laikā pa taciņu var nākt kā lapsa kūmiņš, tā arī viltnieks kuilītis. Un nereti gadās, ka mežs sagādā kādu pārsteigumu, proti, stirnāža vai mežacūku vietā parādās lapsa, jenotsuns vai pat vilks, ko medīt var jau no 15. jūlija.
Lai gan vasarā laiks ir silts, it īpaši sutīgās dienās, tomēr no rīta dzestrums un mitrums var sēdēšanu padarīt nepatīkamāku, tādēļ labāk pat karstā vasaras vakarā līdzi paņemt segu vai biezāku jaku. No paša rīta, kad saule vēl nav iesildījusi, arī asinssūcēju bari kļūst aktīvāki, tādēļ šajā laikā ļoti noderēs dažādie odu atbaidīšanas līdzekļi. Kad rīts sagaidīts, var arī nokāpt no tornīša un paklejot pa medību iecirkni, varbūt izdodas pārsteigt kādu dzīvnieku. Vasaras vai arī sniegotā pilnmēness naktī līdz galam nekļūst tumšs un varētu medīt ar pieiešanu, bet to aizliedz likums, jo medniekam diennakts tumšajā laikā jāatrodas uz paaugstinājuma – vismaz 2,5 metrus virs zemes. Tas drošības nolūkos. Ja ne ziemā, tad vasara ir tas laiks, kad pilnībā izbaudīt gaides medību romantiku, pat varbūt paņemot līdzi sirdsdāmu, ja viņai medības interesē, varbūt jauno mednieku. Jo gaides medību laikā ir iespējams redzēt un pavērot daudz dzīvnieku gan pie barotavas, gan uz lauka vai pļavā. Tātad somā var ielikt arī fotokameru, ar ko iemūžināt meža dzīvniekus.
Mežacūkas skaitīt nemāk
Meža dzīvnieki ļoti sekmīgi pielāgojas mednieka medību ritmam, ar laiku aprodot un pieskaņojoties ikkatrai mednieka metodei – tas taču izdzīvošanas jautājums. Ja mednieks katru otro dienu vienā laikā dodas uz vienu un to pašu tornīti, tad pastāv liela iespēja, ka dzīvnieki droši zina, kurā laikā tornītī būs viesis, un tādēļ šajā laikā barotavā vienkārši neierodas, bet nogaida, kad mednieks dosies prom. Novērojumi liecina, ka meža dzīvnieki ļoti labi ielāgojuši, kad tornī ierodas mednieks un kad dodas prom. Medniekam var vienīgi paveikties, ja barotavā iegriežas kāds no svešām platībām ieklīdis ruksis. Medījot laukā vai pļavā, medniekam ir lielāka iespēja sagaidīt kādu dzīvnieku, it īpaši stirnu, bet staltbriežu un sevišķi mežacūku medībās medniekam jākļūst gudrākam un viltīgākam par meža iemītniekiem. Meža dzīvnieki skaitīt nemāk, tie dzird – mednieks vai mednieki atnāk un aiziet. Uz gaidi medījot no tornīša barotavā, dzīvnieki labi ielāgojuši, ka tad, kad mednieks atnāk un prom nedodas, barotavā rādīties nedrīkst, pat ja vēders trakoti burkšķ. Tādēļ reizēm var nostrādāt šāda metode – pie barotavas piebrauc ar automašīnu, klusiņām izlaiž vienu mednieku, otrs pieiet pie barotavas, pagrabina mucu, varbūt nokrekšķas un pēc laiciņa jau brauc prom. Vēl ir iespējams uz torni doties divatā, kādas 30 minūtes pasēdēt kopā, papļāpāt, padalīties ar anekdotēm, bet pēc tam viens mednieks dodas prom. Tas jau ir signāls meža dzīvniekiem, ka tornī briesmoņu vairs nav. Šī metode, ja nenostrādā katru reizi, tad katru trešo noteikti. Bet viennozīmīgi jāsecina, ka paies laiks un dzīvnieki iemācīsies arī skaitīt, tad medniekiem būs jāizdomā jaunas metodes.
Ir arī pieredze, ka mežacūkas ļoti labi ielāgo – ja netālu no barotavas novietota automašīna, tātad tornī sēž mednieks un barotavā nav ko rādīties. Tādēļ arī ar automašīnas atstāšanu mežā jābūt uzmanīgiem.
Vēl viens būtisks novērojums, it īpaši, ja runājam par medīšanu pie labības lauka: mežacūkas no meža nāk ārā tieši tajā vietā, kura tām šķiet visaizdomīgākā. Tādēļ laukmalē ir jāsēž tā, lai vējš pūstu ārā no meža lauka virzienā. Ja vējš pūš no lauka mežā, pastāv liela iespēja, ka mežacūkas nāks pārbaudīt, kas tieši tai laukmalē tik traki un nelāgi smird, un, ja saodīs cilvēku, tad nošņāksies, norūksies un būs prom, nemaz no meža degunu neizbāžot.
Minētās medību metodes ir jo īpaši noderīgas tad, ja dzīvnieku blīvums ir vidēji liels. Tur, kur meža dzīvnieku ir daudz, iespēja kaut ko nomedīt ievērojami pieaug, jo, ja neiznāks tie, kas mednieku saoduši vai sadzirdējuši, iznāks citi.
Ja barotava vai barības lauciņš ar torni atrodas mežā, bet uz medību vietu ved tikai viena taciņa, tad sagaidīt mežaruksi barotavā būs daudz sarežģītāk. Novērots, ka mežacūkas, arī staltbrieži, pirms izbāzt degunu no meža, ap barotavu met lielu loku un, nokļūstot uz takas, pa kuru nesen gājis mednieks, noteikti dosies prom. Tādēļ jau arī no senākiem laikiem ir daudz metožu un ieteikumu, kā ar zirgu mēsliem, zirņu putrām, pašu barotavu zemi slāpēt savu – cilvēka – smaku.
Var izvārīt zirņu putru un, ejot pa mežu, šo gardo maltīti pakaisīt aiz sevis, nu gluži kā pasakā par Ansīti un Grietiņu. Var takas malā nobērt zirgābolus, pa tiem ar zābakiem izmīcīties un tad doties uz torni. To pašu var darīt arī ar smakojošo barotavas saturu. Tikai tad jāielāgo, kāpjot no torņa lejā, neuzlikt rokas uz smirdošās masas, kas no zābaku zolēm palikusi uz trepju spraišļiem.
No senām grāmatām
No kanceles arvien jāaiziet klusām, kaut arī neviens medījums tuvumā nav manāms.
Nekad nedrīkst piemirst mednieka augstāko likumu: ko es skaidri neredzu, to nekad nešauju.
Pirms šāviena labi jāievēro medījuma atrašanās vieta, lai vēlāk būtu vieglāk pārbaudīt šāviena rezultātus.
Arī pēc šāviena medniekam mierīgi jāpaliek savā paslēptuvē, lai dzīvnieks, ja ievainots, apguļas, nevis, mednieka izbiedēts, aizskrien ļoti tālu.
Ja dzīvnieks ievainots vakarā, labāk to meklēt otrā rītā, bet no rīta šautam pakaļ jāiet ap pusdienas laiku, bet nekādā gadījumā ātrāk par divām stundām pēc šāviena.
Kāda ierēdnim daļa, ar kādu kalibru mednieks medī mežacūku! “Šauj garām!” #282 epizode
Žurnāla Medības maija numurā lasi par ballistisko kalkulatoru
