“Atbrauc, palīdzi ar bebriem tikt galā! Mums visi grāvji pilni un Valsts meži jau sūta draudu vēstules.” Apmēram šādus lūgumus nereti saņem tie mednieki, kam pieder labi alu suņi. Taču visiem ir zināms, ka medības alās ir visbīstamākās, jo suņi bieži cieš un pat iet bojā, satiekoties ar āpsi vai bebru. Arī lapsa un jenotsuns savu dzīvību netaisās pārdot ar atlaidēm un cīnās pretī. Kā tad ir? Vai kolektīvam, kas lūdzis alu suņu saimnieka palīdzību, ir pienākums palīdzēt apmaksāt veterināros izdevumus?
Šo neviennozīmīgo tematu pacēla kāds bebru mednieks. Viņa profesionāli strādājošie suņi ir palīdzējuši iztīrīt daudzas bebraines un grāvjus. Diezgan bieži tie ir cietuši no bebru zobiem, ir šūti, staigājuši ar drenāžu, saņēmuši antibiotikas. Tas viss maksā dārgi. Vidējās izmaksas pēc nopietna bebra koduma ir ap 100 eiro, pat vairāk. Bebram zobi asi, un viņš nav no tiem bailīgākajiem dzīvniekiem, tādēļ medību suns vienmēr ir briesmās.
Lūk, mednieka jautājums: “Sveiki, mednieki! Pats esmu mednieks, un man ir divi vācu medību terjeri, ar kuriem es bieži tieku uzaicināts uz bebru medībām. Nereti medību laikā sanāk, ka suns cieš no bebra kodieniem. Pēdējoreiz sakoda tā smagāk. Kolektīva vadītājs medniekiem teica, lai vismaz palīdz man nosegt pusi no izdevumiem, atbilde bija, ka es pats biju vainīgs, jo esot laidis suni alā. Tagad, lai veterinārārstam maksājot pats. Kā jūs domājat, vai man pašam būtu jāsedz visi izdevumi par suņu ārstēšu vai arī medniekiem, kas aicina, vajadzētu palīdzēt ar finansēm?” Sarunas biedru atbildes, kā jau varēja gaidīt, ir visai dažādas. Tos, kuri uzskata, ka kolektīvam būtu jāsedz izdevumi, ja suns ir savainots, pārējie nodēvējuši par naiviem. Daļa komentētāju domā, ka par ceļa izdevumu un suņa ārstēšanas izmaksu pilnīgu vai daļēju segšanu būtu jāvienojas iepriekš. Vēl citi uzstāj – ja kāds mednieku klubs vēlas izmantot profesionāla bebrotāja un viņa suņu palīdzību, tad par pakalpojumiem būtu jāmaksā.
Risinājumi?
Sarunā ar Latvijas mednieku organizāciju vadītājiem Haraldu Barviku un Jāni Baumani izskanēja līdzīgas tēzes.
J. Baumanis: “Ja tās ir medības, kurās es braucu un piedalos ar savu medību suni, tad es kā īpašnieks absolūti rēķinos ar to, ka var notikt kāda nelaime. Man gribas, lai mans suns strādā, es viņu ņemu līdzi un, ja kaut kas notiek, pats par visu parūpējos. Vedu suni pie daktera un tamlīdzīgi. Ja tas ir noticis kāda mednieka vainas dēļ, loģiski, ka viņam ir jākompensē zaudējumi. Ir bijuši gadījumi, kad suni ievaino vai nošauj… Ja tās ir komercmedības vai lūgums palīdzēt no kāda kluba puses, tad finansiālā puse ir jāatrunā uzreiz. Iespējams, jānosaka kāda konkrēta takse, ņemot vērā to, cik bieži suņi cieš un cik ir jānopelna, lai kompensētos medību un suņa ārstēšanas izdevumi.”
H. Barviks: “Ja cilvēks brauc un palīdz apkarot bebrus, kaut ko par to vajadzētu samaksāt. Tas ir reāls darbs. Grūts un bīstams. Tas pienesums, ko mednieks iegūst no bebra, bagātu nepadarīs un suņa ārstēšanai arī nepietiks. Vienota šablona visām situācijām nav. Skaidrs, ka medicīniskie izdevumi ir lieli, bet arī ne katrs klubs varēs samaksāt tos simt eiro. Ir jāatrod vidusceļš un viss jāatrunā iepriekš. Jāņem vērā, ka bebru jautājuma risināšanai ir līguma cena. Latvijā ir lauzti līgumi, manuprāt, kādi pieci seši, un tie ir izbeigti tieši bebru postījumu dēļ.”
Iespējams, tādā valstī kā Latvija, kur bebru ir daudz, bet dienesti pieprasa stingri kontrolēt populāciju, bebrotāja pakalpojumi varētu iegūt līdzīgu statusu, kāds ir asinspēdu suņu saimniekiem. Arī darboties viņi varētu pēc tā paša principa. Kā asinspēdu suņu saimniekiem zvana un izsauc meklēt ievainoto dzīvnieku, apmaksājot ceļa izdevumus un varbūt kaut ko pa virsu, tā arī profesionāli bebru mednieki ar labiem suņiem varētu strādāt pēc pieprasījuma un par adekvātu atlīdzību.
Viens no pirmajiem
Pieredzes ar samaksu par profesionāla medību suņa pakalpojumiem Latvijas medniekiem ir maz. Komercattiecības medību saimniecībā, komercmedības – tas savā ziņā ir kas jauns. Daudzi uzskata, kā tā ir arī mūsu kā Eiropas sastāvā esošas valsts nākotne. Kapitālisms ietekmē visas sfēras. Konkurence un vēlme iegūt rezultātus ir pamatā. Labāks asinspēdu suns arī ir pieprasītāks. Ja vēlies to labāko, ir jāpiedāvā pievilcīga atlīdzība.
Māris Dimants, kurš daudziem Latvijas mednieku kolektīviem ir zināms kā izcilas Bavārijas asinspēdu dzinējsuņa kuces Misijas saimnieks. Misija – tas pat skan tā zīmīgi… Viņas misija ir meklēt ievainotos dzīvniekus. Māris ir ieguldījis suņa sagatavošanā daudz darba. Trenējis suni, piedalījies medībās un gandrīz nekad nav atteicis aizbraukt pie kaimiņiem un palīdzēt sameklēt ievainotu dzīvnieku. Ar laiku Misija iemantojusi izcilas pēddzines reputāciju. Līdz šim suns ir sameklējis ap 250 ievainoto dzīvnieku un garākās rezultatīvās asinspēdas bija seši kilometri. Ar laiku lūgumu pēc palīdzības kļuva vairāk un attālumi, kas bija jāveic, lai sasniegtu medību platības, lielāki. Ar entuziasmu to vairs nosegt nevarēja, turklāt tandēms Māris&Misija bija sasnieguši to kvalitātes slieksni, aiz kura atlīdzība par padarīto darbu ir pašsaprotama. Dažreiz mednieki sedz ceļa izdevumus, citreiz atdod daļu medījuma. Pamatā nosacījumi tiek atrunāti iepriekš. Briežu baura laikā par izsaukumu un darbu, ejot asinspēdas, kompensācija varētu būt 30 eiro, ja medījums atrasts – vēl 20. Komercmedībās ideāli būtu, ja maksātu dubultā. Dažreiz šī nauda nosegtu ceļa izdevumus un laika patēriņu, citreiz būtu mīnusos, bet kopumā viss izlīdzinātos un būtu pa nullēm, kā saka M. Dimants.“Galvenais jau ir suns,” saka Māris. “Ja tu esi viņu sagatavojis, apmācījis, ar laiku kļūsti pārliecināts par viņa darba spējām. Visi jau baidās par saviem suņiem. Un, kad tu pārkāp tam pāri un saproti, ka suns iet un dara, un ir atrasti tādi tālie gājēji, sāc apzināties savu vērtību un suņa vērtību.”
Samaksa – piedalīšanās medībās
Latvijai samērā jauns komercmedību veids ir fazānu medības ar putnusuņiem. Skaidrs, ka daudziem medniekiem tās izraisa nepatiku, jo tajās izmanto nebrīvē audzētus putnus. Ko lai dara, ja Latvijā savvaļā tie nespēj vairoties?! Tādēļ tās ir dārgākās no putnu medībām. Taču tās nav iedomājamas bez labradoriem un putnusuņiem. Ja tādu suņu īpašnieks ir mednieks, tad reizi sezonā viņam tiek piedāvāts piedalīties medībās bez maksas. Materiālā ziņā tas varbūt neatsver izdevumus, bet morālais gandarījums gan ir. Tas pats ar dzinējmedībām. Lai nodrošinātos gadījumam, ja nāksies meklēt ievainoto dzīvnieku, mednieku ar labu asinspēdu suni aicina piedalīties medībās. Ja tās ir komercmedības, iespējams, sedz daļu ceļa izdevumu.
Vēl viena iespēja izdevumu segšanai – apdrošināšana
Medību suņa vērtību nenosaka pēc kucēna cenas. Medību suns ir kas daudz, daudz vairāk. Naudā izteiktajā suņa vērtībā ietilpst laiks, kas pavadīts, apmācot suni, darbs medībās un tas guvums, kas ir iegūstams, tikai pateicoties suņa profesionālajam darbam un mednieka ieguldītajam laikam un pūlēm. Galu galā suns ir daļa mednieka dvēseles un ģimenes lolojums.
Ikviens mednieks rūpējas par savu suni. Pēc medībām suns ir jāapkopj, jāsasilda, kažociņš jāizžāvē. Protams, atkarībā no šķirnes. Galvenais, lai dzīvniekam ir iespēja komfortabli atpūsties. Taču, ja ir gūtas traumas vai ievainojumi, pirmais uzdevums ir steigties pie veterinārārsta, jo brūces var būt daudz nopietnākas, nekā liekas no pirmā acu skata. Ārstēšana var maksāt pat ļoti dārgi.
Kā nosegt izdevumus?
Vairākas apdrošināšanas kompānijas Latvijā piedāvā mājdzīvnieku, tajā skaitā suņu un kaķu, apdrošināšanu. Polišu cenas nebūt nav milzīgas. Ikmēneša maksājums var būt mazāks, nekā pērkot vienkāršu viedtālruni. Aplūko apdrošināšanas piedāvājumus pats – If polise, BALTA polise.
Praktisks padoms. Pieradināt medību suni pie šāviena?
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
