Tēvs mācīja, kā pareizi turēt ieroci, kur tēmēt. Šādu atzīšanos dzirdot, iesilst sirds un reizē var saprast, cik liela nozīme ir tēva padomam, lai mednieku saimei piepulcētos dēls.
Tēva – Andra Grasmaņa – lomu mūsu sarunas pašā sākumā uzsvēra arī jauns mednieks, mednieku kluba Otaņķi valdes priekšsēdētājs un arī medību vadītājs Guntis Grasmanis. Juridiski mednieks viņš ir piecus gadus, dzinējos sācis iet, vēl mācīdamies pamatskolā, par Otaņķu visiem 22 biedriem un kluba pienākumiem atbildīgs vienu gadu.
Gunti pagaidām Āfrikas un citzemju fauna neinteresē, pārāk bagāta un daudzveidīga ir pašu Latvijas zemīte, taču par jaukākajām joprojām tiek uzskatītas ūdensputnu medības: “Pīļu sezonas atklāšana Liepājas ezerā kopā ar tēvu ir bērnības atmiņas un reizē kā atgādinājums manai izvēlei kļūt par mednieku. Mācījos skolā un gāju par dzinēju kolektīvajās medībās. Man tādēļ tagad nav svešs neviens meža stūris un zvēru taka. Reizē sapratu, ka man patīk arī viss pārējais medību dienas process, un es pēc tam pat atcerējos un analizēju savā prātā, ko biju redzējis un dzirdējis: instruktāža, disciplīna, medījuma apstrāde, gaļas sadale, dzīvnieku piebarošanas lietas, biotehniskie pasākumi. Ieklausīšanās citos medniekos. Izpratne, kādēļ skrejošam dzīvniekam ir jāšauj nevis virsū, bet apsteidzoši – priekšā. Principā pilnīgi viss, kas vien ietver vārda medības jēgu. Pat zābaku uzvilkšana, uz medībām pošoties, taču atšķiras no zābaku uzvilkšanas, ikdienas darbos ejot.”
Guntis stāstu sāka ar savdabīgu un diezgan reti dzirdētu lietu – proti, zvēri dzīvojot Liepājas ezerā. Tas ir sekls, ar milzīgu barības bāzi un nelielām saliņām. Domāju, nu tagad dzirdēšu daudz notikumu par bebru nedarbiem. Taču ne! Otaņķos visi medījamie dzīvnieki dzīvo nevis mežā, bet Liepājas ezerā. Par putniem tā kā būtu skaidrs, taču četrkājaiņi! Un pat vilki!
Guntis: Tā ir Otaņķu ģeogrāfija ar lagūnas tipa seklo Liepājas ezeru un fauna pielāgojusies dzīvei, kur ir droši, kur pietiek gardas barības. Gan ezers, gan apkārtējās pļavas ir iekļautas dabas liegumā Liepājas ezers un ir Eiropas nozīmes īpaši aizsargājama Natura 2000 teritorija. Tur ligzdo 27, ziemo 10 un migrācijas laikā barojas 50 īpaši aizsargājamas putnu sugas. Ezers ir aizaugošs, ar plašiem niedru laukiem un vairākām salām. Vārdu sakot, faunai paradīze. Kad visai kompānijai sakārojas pamainīt ezerā augošo zāļu ēdienkarti, tad briežu un rukšu takas kļūst redzamas cita pie citas, jo izlemts pamieloties zemnieku labības laukos vai pārbaudīt mežā un barotavās atrodamo racionu. Šo mūsu ģeogrāfisko īpatnību dēļ patiešām savādi izklausās teiciens, ka, piemēram, uz rapšu tīrumu brieži nāk laukā no ezera, nevis kā parasti dzirdēts un kā tam dabā jābūt – no meža. Būtiskais jau ir tas, ka Liepājas ezers neasociējas ar ezera un turklāt dziļa ezera vārdu. Liepājas ezeru var pārbrist, lielākais dziļums trīs metri. Ja tajā neietecētu Bārta, būtu vēl seklāks. Tādēļ arī uz pīlēm un zosīm parasti brienam, vien paretam ar laivu jābrauc. Un, protams, ūdensputnu medībās ļauts izmantot tikai bezsvina munīciju. To, vai ievērojam noteikumus, bieži kontrolē atbilstošās institūcijas.
Bet par to ezeru – redz, ir taču teika, ka zilās govis no jūras Kurzemes zemē ienākušas. Kādēļ tad lai cita dzīvā radība nenāktu laukā no Liepājas ezera, kas kādreiz bijis jūras daļa.
Bet kā tad ar dzinējmedībām? Sapošaties uz dižmedījumu sezonas atklāšanu, taču nekā – jāiet mājās, jo ragaiņi dzīvojas pa ezeru.
Nu tad todien nekā no medībām. Bet, kā jau teicu, pārmaiņas pēc dzīvnieki mēdz nākt no ezera ārā. Tad arī medījam. Kaut gan tajā ezerā viņi ir drošībā vienīgi no medniekiem. Vilki tāpat dzīvojas pa ezeru, un mēs jau sen neesam redzējuši ne aļņu, ne briežu teļus, ne mežacūku sivēnus. Vispār, ja mežacūku bars sadomā iznākt ārā, tad tam parasti pa pēdām iznāk arī vilki. Nezinu par lūšiem. Paši redzēti nav, tikai pēdas dažreiz.
Cik jūsu ģimenē mednieku un kā ar trofejām?
Es esmu mednieks trešajā paaudzē. Vectēvs Ernests ir viņsaulē, tētis Andris uz dzinējmedībām vairs nenāk, tikai uz pīlēm izņem atļauju. Dižu trofeju mums nav nevienam, bet prieks ir par katru, lai kāda tā ir. Kaut gan Kurzeme un arī mūspuse skaitās gandrīz valsts visu staltbriežu bāze, īpaši dižciltīgus eksemplārus Otaņķos neesam pat redzējuši. Protams, saudzējam perspektīvos briežu buļļus, bet tiem līdz medaļu ragiem vēl gadiem jāaug. Vienīgais medījums, ko es ļoti gribētu, ir vilks. Mūsu platībās to netrūkst, un kļuvuši tik pārdroši, ka nebaidās uzturēties pat apdzīvotu vietu tuvumā gaišā dienas laikā.
Pastāstiet, lūdzu, par Otaņķu kluba medniekiem!
Kolektīvā esam 22, aktīvie kādi 17. Apmedījam 1800 hektārus. Atbilstoši platībām medījamo dzīvnieku atļauju nav ļoti daudz, bet mums pietiek gan staltbriežu, gan stirnu, gan aļņu, gan mežacūku. No vecākās paaudzes medniekiem kolektīvā vairs ir daži, taču viņiem un tāpat visiem, kuru vairs nav, mēs – jaunie – sakām paldies un ļoti lepojamies ar skaisto medniekmāju, ar dīrātavu, apkārtni, dīķi. Tas viss bijis sakārtots un izveidots jau kolhoza laikā, bet katru gadu kaut kas pielikts klāt, lai saglabātu. Patlaban arī iesniegts pašvaldībā projekts, lūdzot piešķirt atbalstu logu nomaiņai.
Katru jaunu medību sezonu sākam ar dziesmām akordeona un bungu pavadījumā. Tāpat arī noslēdzam.
Ir gan vēl viena tradīcija – tāda neliela sodāmība. Nav nekāds noslēpums, ka medību leksikā ir vārds pūdelis. Kuram nu tas gadījies, tam dienas noslēgumā jāizmazgā dīrātava…
Skatījos Nīcas novada pašvaldības mājaslapā, un tur bija uzskaitītas nevalstiskās organizācijas – tostarp mednieku. Jūs tur esat pieci kolektīvi. Vai visiem pietiek platību un medījuma?
Pietiek gan un sadzīvojam draudzīgi.
Jūsu gads mednieku kluba valdes priekšsēdētāja amatā iegadījies tāds savāds. Sākās ar pulcēšanās ierobežojumiem Covid-19 vīrusa dēļ, dzinējmedību aizliegšanu, tāpat Latvijā vairākas ar medībām saistītas nelaimes notikušas.
Jā, šis gads liek par daudz ko aizdomāties. Īpaši jau par drošību. Nelaime, pat garām pagājusi, tik un tā ir nelaime. Cik nu ar medniekiem tikāmies, tik pārrunājām noteikumus, likumus, analizējām, kāpēc tā gadījies. Kad beigsies vīrusa situācija, noteikti vajadzēs sapulcēties visiem un uzaicināt, lai medību lietās kompetenti cilvēki pastāsta par jaunāko likumos, drošībā, juridiskajos jautājumos. Protams, daudz ko var atrast internetā, bet šāda tikšanās, kad var arī jautājumus uzdot, noteikti būs vērtīgāka.
Vēl attiecībā uz drošību medībās, manuprāt, ļoti liela nozīme ir tam laikam, ko topošais mednieks pavada, ejot dzinējos. Es pats tā darīju un ļoti daudz ieguvu turpmākajam, un man ir prieks, ka mūsu kolektīva jaunie mednieki tāpat rīkojušies. Tad noteikti labāk izprot visu, kas saistīts ar medībām, nevis tikai kā tagad diemžēl dzirdēts – noliek eksāmenus, nopērk ieroci, bet nezina, kas ir mežs.
Jums kā vadītājam jāslēdz arī līgumi par apmedījamām platībām. Daudzviet sūdzas par problēmām, kādas rodas, ja zemnieki mednieku aktivitātēm iebilst.
Ja zemnieks pats ir mednieks, problēmu nav. Ar pārējiem gluži vienkārši jārunā, jāizskaidro, jāvienojas. Atklāti sakot, man vēl nav pieredzes, lai atbildētu uz šo jautājumu, taču, pazīstot vietējos, pieļauju, ka sapratīsimies.
Ar Latvijas valsts mežiem vienkāršāk. Šā uzņēmuma platībām pat bebri īpaši netraucē, jo mums to zvēriņu maz. Kad reizi četros gados pakarojam un vismaz 15 nomedījam, tad miers iestājas uz nākamajiem četriem gadiem.
Mums arī medniekmājā pie sienas ir liela karte, un tajā katrs mednieks var apskatīties, kurās platībās medības atļautas, kur īpašnieki nevēlas traucējumu. To ievērojam, un konflikti nerodas. Protams, ja zemnieku tīrumos ir postījumi, ejam palīgā.
Jūs teicāt, ka Liepājas ezers ir dabas liegums, taču runājat arī par medīšanu.
Ir daļa, kur medīt drīkst. Ir stingrā režīma zona, kur neļauj neko. Ja tajā vietā apmetušās pīles, tad mēs varam vienīgi paklausīties viņu sarunās. Arī niedru pļaušana notiek tikai ar speciālām atļaujām.
Jums nav tālu Lietuva. Ar kaimiņiem notiek kopīgas medības?
Medības vēl nav praktizētas, bet esmu kā viesmednieks aizbraucis uz tieši pie Latvijas robežas esošu mednieku kolektīvu. Tur novērojama dzīvnieku migrēšana no Lietuvas. Mums jau arī jūra nav tālu. Pa taisno kilometri astoņi.
Klāt ir pavasaris, kad būs iespējama zosu letāla atbaidīšana no lauksaimnieku labības sējumiem. Kā vērtējat šo pasākumu?
Ja zemnieks pats ir mednieks, tā viņa darīšana. Ja nav, jānokārto dokumentācija un jāvienojas ar medniekiem. Taču es gan šo zosu gaļu neizmantotu ēšanai. Putni tos ķimikālijām pilnos sarkanos graudus saēdas un tad ar tādiem sarkaniem izkārnījumiem turpat visu noklāj.
Ai, par tādām ķimizētām zosīm taču neviens nerunā! Kaut gan attiecīgiem dienestiem varbūt vajadzētu celt trauksmi par gaļas veselīgumu, ja zinām, ar ko kodina graudus, kādus fungicīdus, herbicīdus un tamlīdzīgus līdzekļus iestrādā augsnē.
Es uzskatu, ka šāda nomedīta zoss ir vienkārši jānorok.
Jums suns ir?
Ir. Ļoti labs Bavārijas asinspēdu dzinējsuns. Es pats viņu apmācu iet pa asinspēdām un ņemu līdzi arī uz pīļu medībām.
Ko jums nozīmē medības?
Atpūtu. Medībās es visas domas un sajūtas varu veltīt tikai šim procesam. Tagad arī atbildību, jo man uzticēta kolektīva vadīšana.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
