“Lācis ostījās zem torņa, bet es augšā baidījos elpot,” tā mednieks. Jaunais mednieks Artūrs Zutis otro reizi dzīve devās uz gaides medībām un piedzīvoja ļoti tuvu tikšanos ar lāci. Tas notika šonedēļ, Limbažu rajona Braslavā.
“Es aizgāju uz tālo torni, kas uzstādīts uz labības lauka. Patlaban tas jau ir nokults. Iekārtojos tronī un sāku gaidīt. Tuvumā nav barotavas, taču ir piefiksēts, ka uz lauka nāk mežacūkas. Tās arī cerēju sagaidīt. Aptuveni pusdeviņos vakarā ieraudzīju, ka no krūmiem parādās tumša galva. Pie sevis nopriecājos, ka rukši tik agri parādījušies un sāku vērot. Dzīvnieks iznāca uz lauka, pagrieza galvu un es sapratu, ka tas ir lācis!” atceroties neomulīgo sajūtu, pastāstīja Artūrs Zutis.
Savas medību gaitas viņš uzsācis salīdzinoši nesen. Radinieku mudināts, kopā ar draugiem esot piedalījies dzinējmedibās. “Mēs pat bijām sarunājuši, ka iesim mācīties par medniekiem visi kopā, bet beigās iznāca, ka es pieteicos kursos viens pats,” sacīja Artūrs.
Viņa medību karjerā šīs bija otrās gaides medības un mednieks ir ļoti pārsteigts par tādu veiksmi – ieraudzīt lāci. Tai pat laikā, sajūtas bijušas visai neomulīgas: “Lācis barojās uz lauka apmēram pusotru stundu un man bija lieliska iespēja vērot dzīvnieku. Tas uzlasīja pēc kulšanas nobirušos graudus, lēni pārvietojoties pa rugājiem. Dažubrīd tas pat apsēdās un mierīgi ēda. Lācis lēnām aizgāja uz tālo lauka pusi, tad pagriezās un gar maliņu tuvojās tornim, kur sēdēju es.”
Aculiecinieka video žurnāla Medības Youtube kanālā
Lācis tuvojās no kreisās puses, bet no labās tajā pašā brīdī iznāca mežacūkas. “Es skatījos pa kreisi un apmēram piecdesmit metru attālumā redzēju lāci. Skatījos pa labi un tur, simts metros bija mežacūku bariņš. Es pavirzīju sēdekli tā, lai labāk redzētu rukšus un kaut kādā brīdī apsvēru iespēju raidīt šāvienu, bet tad mežacūkas sadzirdēja vai var būt pat saoda lāci un kā bultas pazuda biezoknī,” par tā vakara notikumiem stāstīja Artūrs.
Tomēr tā vēl nebūt nebija kulminācija. Pēc mednieka teiktā, lācis lēnu un nesteidzīgi tuvojās tornim un nekas neliecināja, ka tas taisītos mainīt virzienu: “Beigu beigās es vairs nevarēju redzēt lāci, tikai dzirdēju, kā tas osta zemi un torņa kāpņu spraišļus. Tas skaļi izpūta gaisu un it kā nedaudz rūkņāja. Es augšā centos neelpot un domāju, kā rīkošos, ja nu…”
Par laimi, nekāda rīcība nebija vajadzīga, jo lācis, saodis cilvēka smaržu, ātriem rikšiem laidās prom un pazuda krūmos.
“Es vēl pasēdēju krietnu laiciņu pēc tam, kad lācis aizgāja. Centos saņemties, nomierināt adrenalīna satracināto sirdi un prātu. Kad kļuva tumšs, es sadūšojos un kāpu nost no torņa. Kad gāju garām krūmiem, tur atskanēja spēji brakšķi, kas attālinājās no manis. Es pat lāga nezinu un var būt i negribu zināt, kas tur krūmos bija,” tā savu stāstu noslēdza Artūrs Zutis.
Mednieks vēl piebilda, ka lācis ir atzīmējies viņu kluba medību platībās arī iepriekš. Kāds biedrs šovasar uzdūrās lācim, kad meklēja savu stirnāzi, bet pie barotavas ķepaini ir fiksējusi medību kamera.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
