Tēvs, karavīrs un uzņēmējs Oskars Lauciņš pats sevi dēvē par vienkāršu lauku čali, kuram jau sen bija jākļūst par mednieku, jo ar dabu un medībām bijis saistīts netieši jau kopš bērna kājas. Plašākai sabiedrībai Oskars ir pazīstams ar to, ka Latvijas outdoor sabiedrību iepazīstinājis ar to, kas ir hamoks.
Nomedīt tikai to, kas nepieciešams pašu galdam
Oskars stāsta, ka viņa vectēvs bijis izcils mednieks. “Viņš vienmēr runāja par medībām, stāstot gan par dzīvniekiem, gan par dabu. Un tā atšķirība no citiem bija tā, ka viņš vienmēr medīja individuāli, ar atsevišķiem izņēmumiem, kad pie viņa atbrauca kāds draugs no Rīgas.” Pārsteidzoši bijis tas, ka vectēvs nekad nav devies medībās tad, ja mājās bijusi gaļa. Šo domu pārmantojis arī Oskars: nomedīt tikai to, kas ir nepieciešams pašu galdam – ne vairāk, ne mazāk. Tāpat viņš norāda, ka, neskatoties uz neskaitāmajām medību situācijām, vienmēr pārliecināsies, vai šāviens būs simtprocentīgi rezultatīvs un dzīvniekam nebūs jāizjūt ciešanas. Ja viņš nav pārliecināts par šādu šāvienu, tad tas netiek raidīts. Vectēva ideju par medību procesu pārmantojis arī Oskars: nomedīt tikai to, kas ir nepieciešams pašu galdam, ne vairāk, ne mazāk.
Uz medībām uzvalkā, ar bisi pār plecu
“Visvairāk no bērnības atmiņā palikusi tāda epizode: pamostos agri no rīta un skatos laukā pa logu – vasara un vectēvs dodas medībās. Viņš uzvilcis uzvalka bikses, žaketi, baltu kreklu, garus ādas zābakus un hūti, pār plecu bise. Brīdī, kad viņš aiziet, es dodos atpakaļ gulēt. Kad pamostos, buks jau ir mājās. Vecmamma darbojas virtuvē, apstrādājot medījumu, un vakarā galdā tiek celtas kotletes,” atceras Oskars. Vectēvs nekad no meža nav atgriezies tukšām rokām.
Redzētais pēc Padomju Savienības sabrukuma nav vilinājis būt medniekam
Pēc vectēva aiziešanas mūžībā medību tēma Oskaram vairs nav bijusi tik aktuāla, un, iespējams, tieši vectēva nāve ir iemesls tam, kāpēc nav kļuvis par mednieku laikā, kad viņam vajadzēja par tādu kļūt. “Tajā laikā man bija izveidojusies diezgan negatīva attieksme pret vietējiem mednieku kolektīviem Pļaviņu apkārtnē. Tagad, protams, situācija ir mainījusies, bet, kad biju mazs – īsi pēc Padomju Savienības sabrukuma – ik pa laikam klīda runas un arī pats tiku redzējis lietas, kas nevilināja tādā klubā un būt tādam medniekam. Kā jau tas agrāk bija – šaudīšanās pa sestdienām, iedzeršana un visādas citādas ne pārāk patīkamas lietas, kas raisīja nicinošu attieksmi pret medniekiem. Galvenokārt es nevēlējos būt saistīts ar tādu medību procesu, jo man medības asociējās ar to, kā medīja mans vectēvs!” stāsta Oskars, norādot arī uz to, cik svarīgi mežā ir neradīt nekārtību.
Mednieku kultūra attīstās
Oskars stāsta, ka medībās vienmēr ir svarīgi, kādi ir apkārtējie cilvēki, un, ka par mednieku kļuvis, pateicoties mentoram Jānim Kļaviņam, kurš iedrošinājis kļūt par mednieku, nokārtot mednieka apliecību un iegādāties ieroci.
“Pēcāk, interesējoties par procesu kā tādu, sapratu, ka mednieku kultūra ir attīstījusies un mednieki domā līdzi tam, ko dara. Tiku novērojis, ka mednieki sākuši medīt tāpēc, ka viņiem rūp, kas notiek dabā, nevis kā agrāk, kad medības bija iegansts, lai sestdienās tiktu laukā no mājām un dzīrotu. Satiekoties ar šādi domājošiem cilvēkiem, mainījās arī viedoklis par medību procesu,” stāsta Oskars. Taču, viņš arī norāda, ka joprojām vairāk ir individuālo medību, nevis dzinējmedību piekritējs. “Esmu pret nekārtību mežā un dabā. Man pašam nepatiku, ja manai mājai reizi nedēļā izskrietu cauri sveši cilvēki, satraumētu visus, kas gadās pa ceļam, un pēc tam pazustu līdz nākamajai sestdienai,” atzīst Oskars.
Būšana dabā ir tikpat dabiska kā citam sēdēšana pie TV
Neskatoties uz to, ka Oskars medību gaitās dodas vien piekto gadu un ir samērā jauns mednieks, viņš sevi dabā atceras jau no mazotnes. Vienmēr devies pārgājienos pa dažādām meža takām, pētījis dzīvniekus un to pēdas. “Man būšana dabā ir tikpat dabiska kā kādam citam sēdēšana pie televizora. Es dabā jūtos tik ērti, ka principā nekas man nesagādā diskomfortu,” stāsta Oskars. Un, kā pats atzīst, būšana medībās viņam ļauj sevi sajust kā pilntiesīgu dabas sastāvdaļu, uzņemoties milzīgu atbildību.
Pirmā pieredze medībās – veiksmīgi nomedīts bebrs
Kā it visā, arī pirmajai pieredzei medībās vēlams būt pozitīvai, nevis traumatiskai. Un Oskara pirmā pieredze bija ilgi gaidītais bebrs. Jāatzīst, ka iegūt bebru vietā, kur tas aktīvi tiek medīts, nav nemaz tik viegli: “Vairākus vakarus no vietas braucu pie konkrēta bebru dambja un gaidīju savu bebru, jo zināju, ka viņi tur ir. Gaidīju, gaidīju un daudzas reizes mājās aizbraucu tukšā. Kārtējais vakars, un sākās sniegputenis, sapratu, ka ir jābrauc mājās, iekāpu mašīnā, un, protams, sniegputenis beidzās. Pie sevis nodomāju – tomēr vēl jāpagaida. Brīdī, kad saule sāka rietēt, pēkšņi no alas parādījās galva. Bebrs bija ļoti uzmanīgs un sāka peldēt uz dambja pusi. Tajā brīdī sapratu, tagad vai nekad, raidīju veiksmīgu šāvienu. Kad sapratu, ka esmu nomedījis bebru, adrenalīns plūda pāri malām, sākās trīcēšana un sajūsma par to, ka viss ir izdevies un šāviens bijis labs. Tādējādi es varu teikt, ka mana pieredze ar pirmo medījumu noteikti ir pozitīva!” Ja šāviens nebūtu bijis tik veiksmīgs un Oskars dzīvnieku būtu savainojis, viņš atzīst, ka, ļoti iespējams, medīt vairs neturpinātu un domas par medību procesu nebūtu pozitīvas.
Treniņi, pārliecība un labi skolotāji
“Pirmā pieredze ir ļoti svarīga, bet, lai tā tāda būtu, ir jābūt labiem skolotājiem, jādomā pašam ar galvu, jābūt pārliecinātam par to, ko dari. Ir pilnībā jāpārzina ierocis un munīcija, ko izmanto. Stiprināt pārliecību iespējams tikai un vienīgi treniņos. Manuprāt, šobrīd novērojamā situācija, kad liela daļa mednieku šaušanas prasmes pārbauda mežā, ir pilnīgi nepieļaujama, trenēties ir jābrauc uz šautuvi,” ir pārliecināts Oskars, norādot arī, ka, iespējams, tieši tāpēc mūsu valstī negadījumu īpatsvars medībās ir samērā liels.
Slazds līdz pusei ūdenī un šaušana šaušanas pēc! “Šauj garām!” #172 epizode
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
