Kur likt medījuma ādas? Šī, šķiet, ir jau vēsturiska problēma, jo ģērētavu nav – vismaz tik daudz, cik gribētos un vajadzētu, un arī pieprasījuma no ražotājiem nav. Līdz ar to nav galvenā stimula – iespējas par ādu saņemt naudu. Tādēļ bez lielas šaubīšanās ādas vai nu samet atkritumu bedrēs, sadedzina, vai vieglākajā variantā – atstāj mežā, lai nokopj kraukļi un lapsas.
Šobrīd gan situācija sākusi mainīties un mednieki tiek uzrunāti aļņu ādas nevis izmest, bet pārdot. Madonā SIA “G Foresty” īpašnieks Ģirts Vējiņš ir atradis sadarbības partneri ārzemēs. Uzņēmumā, kas ir lielākais pasaulē, no augsti kvalitatīvas aļņa ādas top visi iespējamie izstrādājumi. Tātad eksportam vajadzīga izejviela, ko var nodrošināt mednieki.
Kā radusies doma sākt šādu biznesu?
Ģirts: Pirms dažiem gadiem ienāca prātā ideja meklēt nišu, kas Latvijā vēl nav aizpildīta. Tā kā šodien visu var atrast internetā, palasīju, paanalizēju un nokļuvu līdz ieceres praktiskajam risinājumam. Aizpērn iepirku 260 aļņu ādas, pērn – 560, bet šogad ceru tikt vismaz pie tūkstoša.
Ja jūsu sadarbības partneris ir ar pasaules vērienu, vai tūkstotis ādu nešķiet pārāk mazs daudzums?Tur ādas piegādā ne jau viena Latvija. Taču pieļauju, ka mūsu valsts artava ar katru gadu var palielināties. Pēc Valsts meža dienesta datiem, gadā nomedī vidēji 5000 aļņu. Protams, visas ādas es nedabūšu, taču esmu jau aprunājies ar Igaunijas medību nozares amatpersonām. Pie viņiem arī medī līdzīgi, un viņi ir gatavi ādas pārdot labprāt. Plus – netiks piesārņota daba, jo es neticu, ka visi mednieki un visi kolektīvi rīkojas tikpat godīgi, kā runā, proti, ādas mežā neizmetot…
Cik pamatots ir jūsu aprēķins, ka Latvijas mednieku saime gadā zaudējot vismaz 60 tūkstošus eiro?Vienkārša reizināšana. Liela aļņa ādu es uzpērku par 15,50 eiro, pērngada – par 12,50, teļa – par 7,50. Paņemsim vidējo – 12 eiro – un sareizināsim ar vidējo – 5000 ādas. Lūdzu – 60 tūkstoši! Ir klubi, kur sezonā nomedī vairākus desmitus aļņu. Tātad minimālā peļņa varētu būt ap 500 eiro. Vai tā nav nauda?
Ja uz šo lietu paraugās no skeptiskās puses, iespējams, tur, kur nomedī tikai piecus aļņus, klubu vadītāji teiks, ka nav jēgas ķēpāties.
Ja teiks, tad teiks. Tā būs viņu attieksme. Man personiski nauda ir arī piecnieks. Taču no savas pieredzes zinu, ka katrā kolektīvā ir kāds mednieks, kurš šīs ādas savāks un man pārdos, tādējādi nopelnot individuāli.
Lūdzu, par praktisko! Kā āda nokļūs līdz Madonai, un kādai tai jābūt?
Pirmkārt, āda ir jāiesāla, uz vienu rēķinot vismaz astoņus kilogramus sāls. Mednieki, kuri dzīvo netālu no Madonas, jau tagad ādas atved uz manu noliktavu. Tie, kuri dzīvo tālu, ādas savāc, sasāla un gan jau atradīs vietu, kur noglabāt līdz sezonas beigām. Mēs pēc produkcijas aizbrauksim pie jebkura novada, pagasta, pilsētas medniekiem tūlīt janvāra sākumā. Tātad nav jāsatraucas par transportēšanu.
Vai ir lieki atgādināt, ka āda alnim jānodīrā maksimāli kvalitatīvi?
Nav lieki. Arī tas ir fakts, ka vairumā gadījumu griež un plēš, kā pagadās, lai tikai ātrāk. Tādēļ atcerēsimies, ka ir arī tāds jēdziens – medījuma apstrādes kultūra. Var taču pastrādāt dažas minūtes ilgāk, vai ne?
Jūs iepērkat tikai aļņu ādas?
Pagaidām tikai aļņu, jo no šīm ādām izdodas viskvalitatīvākie izstrādājumi. Piemēram, jaka ziemā sildīs, bet vasarā atvēsinās. Es gan meklēju arī kontaktus, kur varētu realizēt staltbriežu ādas, tomēr pārstrādei tās īpaši nevēlas – plānuma dēļ. Vēl liela problēma ir brieža parazīti, kas bojā ādu. Par mežacūku ādu izmantošanu neesmu dzirdējis. Ekskluzīva ir stirnas āda, taču arī ļoti plāna un pārstrādātāji nevēlas uzņemties riskus.
Kažokzvēru ādas arī kādam vajag?
Nevajag.
Kāds ir jūsu secinājums par aļņu medībām Latvijā? Daudz šo pārnadžu ir, bet varbūt, lielos apjomos medījot, iebrauksim grāvī un vajadzēs sākt saudzēšanu?
Esmu par to domājis. Galvenā masveida medījuma – mežacūku – nav, taču gaļu vajag, jo ir pierasts pie daudz gaļas. Un tad šauj nost visu, kas kustas. Tādēļ man arī kā Latvijas Mednieku savienības pārstāvim ir rūpe par medību saimniecības ilgtspējīgu attīstību. Lai mednieki dažbrīd neaizmirst, ka medīt vajadzēs arī pēc gadiem, lai vēlme nomedīt par katru cenu nepārkāpj loģiskā saprāta robežas.
Lai dzīvotu ar domu, ka jāmedī būs arī vēl pēc gadiem, kuras medības, jūsuprāt, ir saudzējošākas – gaides vai ar dzinējiem?
Slīdēšanas. Agrāk, šķiet, teica – pieiešanas. Nē, es nenoliedzu nevienu medību veidu, un mednieki jau paši izvēlas, kas viņiem patīk. Taču es šobrīd esmu aizrāvies ar šo slīdēšanas – pieslīdēšanas variantu, respektīvi – ļoti, ļoti, ļoti lēna un klusa iešana pa mežu gaišā dienas laikā. Kāda ir dzīvnieka filozofija? Viņš dienā mierīgi dzīvojas pa mežu, guļ, pagrauž kādu krūmiņu un nestreso, jo zina, ka jāuzmanās no mednieka ir vakarā, izejot ganīties pļavā. Tādēļ šā medību veida ieviešanai mēs tagad reorganizējam savu medību objektu, mežā ar trimmeri izpļaujot trases, pa kurām iesim. Vēl, manuprāt, ekskluzīvas varētu būt medības, šādi slīdot dienā pa dzīvnieka pēdām sniegā. Ja vēl sekmējas nomedīt vēlamo, tad mednieks patiešām var justies gandarīts – medīts saskaņā ar dabu, ar dabas procesiem.
Paldies par skaistām atziņām, bet atgriezīsimies pie ādu un naudas jautājuma. Kā medniekiem sazināties ar Ģirtu Vējiņu?
Pa tālruni +37129286773. Pa e-pastu g.vejins@millmix.eu.
Neroc, medniek, eiro zemē!
Raivis Dālbergs, MK Juldruga vadītājs Naukšēnu novadā: “Mums šī lieta ir zināma. Pērn par aļņu ādām nopelnījām 200 eiro, šīgada ādas jau sālām un krājam. Mednieki uzskata – cik to naudiņu dabū, tik labi. Un dabu nepiesārņojam.”
Arvīds Blaus, MK Raķelis valdes loceklis Inčukalna novadā: “Ideja ļoti laba, bet mazliet novēloti palaista tautās. Daudz aļņu jau nomedīts, un ādas, protams, izmestas lapsām. Izrunāsimies, un domāju, ka vēl esošās ādas savāksim. Par lielākiem apjomiem varēsim vienoties ar iepircēju nākamgad. Mēs šad tad atceramies, ka padomju laikā par aļņa ādu maksāja 20 rubļus, mednieki varēja nopelnīt, bet tagad tik ilgus gadus bija klusums. Lai nu Ģirtam Vējiņam veicas!”
Jānis Ence, mežzinis, MB Jērcēni mednieks Strenču novadā: “Labi, ja beidzot sen diskutēts jautājums tiek risināts. Tiekoties ar Eiropas valstu medniekiem, uzzinām, ka no viņiem medījumu ādas iepērk un ražo dažādas skaistas lietas, kamēr mēs vienkārši mantu sapūdējam. Jā, ideja kā tāda ir apsveicama, vien mazliet šaubos, vai mednieki tomēr neizrēķinās, ka par šādu samaksu nav vērts pūlēties.”
Jānis Grandāns, MK Rudzātu mežmala valdes loceklis Līvānu novadā: “Pozitīvi, ja kāds uzņēmies beidzot iepirkšanu. Saņemt kaut vai pārdesmit eiro noteikti ir vērtīgāk nekā nesaņemt neko, ādu izmetot. Vienīgā problēma, kas jau gadiem nerisinās, ir ierobežojumi aļņu licenču piešķiršanā. Maļamies pa tādu kā apburto loku. Mednieki redz, ka dzīvnieku ļoti daudz, Valsts meža dienests tā neuzskata, savukārt Latvijas valsts meži satraucas par jaunaudzēs nodarītajiem lielajiem postījumiem.”
Raivis Kundrats, MK Ievugrava vadītājs Gulbenes novadā: “Apsveicami. Mums ir gan aļņu ādas, gan mednieks, kurš tās sagatavo pārdošanai. Ļoti labi, ka pēc ādām atbrauc no firmas paši, ka uz Madonu nav jāved ar savu transportu.”
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” novembra numurā
