Vai apdraudētas sugas populāciju iespējams atjaunot, vienlaikus atļaujot stingri ierobežotas medības? Sākotnēji tas var šķist pretrunīgi, taču markūru (Capra falconeri) piemērs Pakistānā pierāda, ka šāda pieeja var darboties. Ienākumi no kontrolētām medībām tika novirzīti sugas aizsardzībai, savukārt vietējās kopienas ieguva ekonomisku motivāciju markūrus sargāt un iesaistīties to populācijas atjaunošanā.
Viens no spilgtākajiem piemēriem meklējams Torgharas kalnos Pakistānas Beludžistānas provincē. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados taisnragu markūru populācija šajā reģionā bija sarukusi līdz kritiski zemam līmenim. 1984. gadā tika lēsts, ka Torgharas kalnos palikuši mazāk nekā 200 šo dzīvnieku. Lai nepieļautu populācijas turpmāku samazināšanos, tika meklēts risinājums, kas sugas aizsardzībā iesaistītu arī vietējās kopienas.
Kad aizliegums vien problēmu neatrisina
Markūrs ir savvaļas kazu suga un Pakistānas nacionālais dzīvnieks. Viena no tā raksturīgākajām pazīmēm ir iespaidīgie spirālveida ragi, kas īpaši izteikti pieaugušiem tēviņiem. Savulaik markūru populāciju būtiski ietekmēja nekontrolētas medības un malumedniecība, kā arī konkurence ar mājlopiem par pieejamajiem barības resursiem.
Torgharas kalnos tika izvēlēta pieeja, kurā markūru aizsardzībā tieši iesaistīja vietējos iedzīvotājus. 1985. gadā darbu sāka Torgharas dabas aizsardzības projekts (Torghar Conservation Project), kura ietvaros sākotnēji tika nodarbināti septiņi vietējie iedzīvotāji. Zīmīgi, ka tie bija agrākie mednieki, kuri piekrita paši atteikties no markūru medībām un turpmāk sargāt teritoriju no malumedniekiem.
Tomēr efektīvai dzīvnieku aizsardzībai bija nepieciešams finansējums. Bija jānodrošina atalgojums uzraugiem, vienlaikus radot arī vietējām kopienām reālu ekonomisku ieguvumu no markūru saglabāšanas. Lai aizsardzības sistēma darbotos ilgtermiņā, dzīva un aizsargāta dzīvnieka vērtībai bija jākļūst lielākai par ieguvumu, ko varētu dot tā nelikumīga nomedīšana.
Te arī sākas interesantākā šī stāsta daļa.
Dažus nomedī, lai pārējos varētu sargāt
Lai nodrošinātu projektam nepieciešamo finansējumu, tika ieviestas stingri ierobežotas trofeju medības. 1986. gadā pirmie ārvalstu mednieki projekta ietvaros nomedīja vienu markūru un četrus uriālus. Par iespēju nomedīt markūru tika samaksāti 20 000 ASV dolāru. Šie ienākumi ļāva projektam kļūt finansiāli patstāvīgam un turpināt algot vietējos uzraugus, kuri sargāja savvaļas dzīvniekus no malumedniekiem.
Tas nenozīmēja, ka, populācijai sākot atjaunoties, markūrus drīkstēja medīt bez ierobežojumiem. Tieši pretēji, medības tika stingri kontrolētas, un ik gadu bija atļauts nomedīt tikai dažus dzīvniekus. Tādējādi lielākā daļa populācijas tika saglabāta, bet ierobežotās maksas medības nodrošināja finansējumu tās turpmākai aizsardzībai.
Savukārt no medībām iegūtā nauda tika novirzīta dabas aizsardzības sistēmas uzturēšanai un vietējo iedzīvotāju vajadzībām. Tika algoti arvien jauni uzraugi, uzlaboti ceļi, sniegta medicīniskā un lauksaimniecības palīdzība un īstenoti citi vietējām kopienām nozīmīgi projekti.
Līdz ar to mainījās arī pati ekonomiskā loģika. Dzīvs un aizsargāts markūrs vietējai sabiedrībai varēja radīt ilgtermiņa ienākumus un darbavietas, savukārt malumedniecība šo sistēmu apdraudēja.
No nepilniem 200 līdz tūkstošiem
Rezultāti bija iespaidīgi, lai gan dažādos avotos un uzskaitēs populācijas aplēses atšķiras.
IUCN apkopotie dati skaidri parāda populācijas atjaunošanās tendenci. Ja 1984. gadā Torgharas kalnos bija palikuši mazāk nekā 200 markūru, tad desmit gadus vēlāk to skaits jau tika lēsts ap 695. Ap 2000. gadu populācija bija pārsniegusi 1600 dzīvnieku, bet 2011. gadā tika lēsti jau 2829 markūri. Atsevišķos avotos minētas arī lielākas aplēses, piemēram, 3158 dzīvnieki 2008. gadā, tomēr IUCN pret šo skaitli izturas piesardzīgi izmantotās uzskaites metodikas dēļ.
Citos materiālos par Torgharas projektu minēts, ka līdz 2012. gadam markūru skaits jau pārsniedzis 3500 dzīvnieku. Tā kā dažādos avotos izmantotas atšķirīgas uzskaites metodes, populācijas aplēses atšķiras, tomēr kopējā tendence ir nepārprotama – vairāku gadu desmitu laikā markūru skaits Torgharas kalnos būtiski pieauga.
Torgharas dabas aizsardzības projekta nozīmi atzinusi arī IUCN. Sugas novērtējumā norādīts, ka pēc programmas ieviešanas izdevās samazināt malumedniecību un mājlopu radīto konkurenci, savukārt markūru populācija teritorijā turpināja palielināties.
Mainījās pat sugas aizsardzības statuss
Torgharas projekta panākumi guva ievērību arī starptautiskā līmenī. 2014. gadā ASV Zivju un savvaļas dzīvnieku dienests mainīja markūra statusu saskaņā ar ASV Apdraudēto sugu likumu (Endangered Species Act), pārceļot to no apdraudēto (endangered) uz apdraudējuma riskam pakļauto (threatened) sugu kategoriju. Dienests uzsvēra, ka šādam regulējumam būtu jāveicina vietējo kopienu iesaiste markūru aizsardzībā un ilgtspējīgā populācijas apsaimniekošanā.
Arī markūra globālais IUCN statuss 2015. gadā tika mainīts no Endangered uz Near Threatened jeb gandrīz apdraudētu. Tomēr svarīgi nejaukt abas lietas. ASV lēmums attiecās tieši uz taisnragu markūru un ASV apdraudēto sugu regulējumu, savukārt IUCN izmaiņas attiecās uz markūru kā sugu kopumā.
Medības nebija vienīgais iemesls
Šajā stāstā tomēr ir svarīga viena nianse. Teikt, ka markūrus izglāba vienkārši to medīšana, būtu pārāk vienkāršoti.
Rezultātu deva apsaimniekošanas sistēma, kurā stingri ierobežotas medības radīja finansējumu dzīvnieku aizsardzībai, savukārt vietējie iedzīvotāji tika tieši iesaistīti sugas saglabāšanā. Nauda ļāva algot uzraugus, samazināt malumedniecību un radīt ekonomisku labumu kopienām, kurām ar šiem dzīvniekiem ikdienā jāsadzīvo.
Tieši tādēļ Torgharas piemērs ir interesants arī plašākā diskusijā par medību nozīmi dabas aizsardzībā. Kontrolētas medības pašas par sevi nav brīnumlīdzeklis. Taču situācijā, kur kvotas balstītas populācijas datos, ieguve ir ļoti ierobežota, malumedniecība tiek apkarota un ievērojama daļa ienākumu atgriežas vietējā sabiedrībā un dabas aizsardzībā, tās var kļūt par vienu no apsaimniekošanas instrumentiem.
Šis modelis Pakistānā darbojas arī šodien
Tā nav tikai pagājušā gadsimta vēsture. Pakistāna arī 2025./2026. gada sezonai piešķīra medību kvotas markūriem un vairākām citām savvaļas sugām. Pakistānas Klimata pārmaiņu un vides koordinācijas ministrija norāda, ka kvotas noteiktas, balstoties uz populāciju uzskaitēm un zinātniskajiem datiem, ievērojot CITES prasības.
2025. gada novembrī ministrija arī uzsvēra, ka trofeju medībām piešķiramais apjoms nedrīkst pārsniegt 2% no konkrētās sugas populācijas un, nosakot kvotas, jāvērtē ne tikai dzīvnieku skaits, bet arī populācijas struktūra.
Citviet Pakistānā šādas programmas kļuvušas par būtisku finansējuma avotu vietējām kopienām. Piemēram, Gilgitas-Baltistānas reģionā pašlaik darbojas 63 kopienu pārvaldītas medību teritorijas, un 80% no trofeju medību ieņēmumiem tiek novirzīti vietējām kopienām, bet 20% saņem valsts.
Markūra stāsts tādēļ ir labs piemērs tam, cik sarežģīta patiesībā var būt savvaļas dzīvnieku aizsardzība. Dažkārt šķietami paradoksāls risinājums, atļaut nomedīt ļoti nelielu skaitu dzīvnieku, var nodrošināt līdzekļus un motivāciju, lai tūkstošiem citu tiktu sargāti.
Torgharas kalnos pirms četrām desmitgadēm markūru bija palicis kritiski maz. Taču vietējie mednieki kļuva par uzraugiem, ārvalstu mednieku maksātā nauda palīdzēja finansēt aizsardzību, malumedniecība tika ierobežota, bet populācija atjaunojās. Šajā gadījumā mednieki nebija pretstats dabas aizsardzībai. Viņi kļuva par daļu no tās.
Kad seja kā dibens, bet briedim ar roku uzšauj pļauku! “Šauj garām!” 354.epizode
👉 Abonē 3 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 3 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības septembra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
