Tas bija mans pirmais un pagaidām vienīgais staltbriežu bullis, ko Diāna dāvāja pirmajā medību sezonā. Toreiz nolēmu to apstrādāt pati. Lūk, kas no tā sanāca!
Pirmie brieža buļļa ragi ir kas īpašs. Pat ja ir tikai desmit žuburi, no kuriem viens nolauzts šī gada riesta kaujās. Dienvidkurzemē Otaņķu pusē nomedītais briedis bija apmēram astoņus gadus vecs. Viena raga galotne savērpusies uz āru. Tas varētu kalpot kā apstiprinājums teorijai par ievainojumu un slimību ietekmi uz ragu kvalitāti.
Erlenda Sebra ieteikumi stirnāža trofejas apstrādei. Praktiski padomi
Tajā pusē briedim bija strutaina infekcija. Izskatījās, ka to izraisījis vecs ievainojums. Visa labā krūškurvja puse bija metama ārā. Mežā, vēdinot bulli, īpaši iekšas nepētījām. Mājās pārrodoties, apskatīju subproduktus. Plaušās abscesi un kustoņi – apaļtārpi.
Nieru limfātiskais mezgls sievietes dūres lielumā. Pēc struktūras un krāsas normāls, tikai ļoti liels. Pazīstamais veterinārārsts apstiprināja, ka limfmezgls palielināts, jo organisms cīnījies ar infekciju. Ievēroju arī, ka zaķīšiem bija neraksturīgi mīksta un irdena struktūra.
Kopumā briedis bija vēl diezgan dūšīgs un muskuļu masa pietiekama, arī tauciņi šur tur, bet, domāju, tas tika nomedīts tieši laikā, ja ne par vēlu. Par vēlu tādā ziņā, ka viņš riesta karjeras laikā jau paspējis savus spīļragu gēnus nodot tālākām paaudzēm. Bet ragi viņam bija gari un resni. Skaista trofeja un, kā teica mūsu kolektīva vadītājs Uldis, pārāk labi mednieka pirmajai ragu trofejai!
No vienas puses, tādi būtu jādod meistaram, bet, no otras puses, kad vēl tie būs gatavi! Pacietības tādās lietās nav!
Iepriekš man bija pieredze tikai ar bebra, lapsas un stirnas galvaskausa vārīšanu. Tas nav viens un tas pats, bet, ja rokas cilvēkam aug pareizajā vietā, tad var mēģināt tikt galā ar brieža galvu saviem spēkiem! Turklāt tā ir īpaša bauda pašam uztaisīt savu trofeju.
Pats process
Spīta un principa pēc nemeklēju informāciju internetā, bet centos atcerēties visu, ko jebkad esmu lasījusi par trofeju apstrādi. Garāžā sameklēju lielo vešas katlu – emaljētu, aptuveni 40 litrus ietilpīgu. Nedaudz atdauzīta emalja iekšpusē, bet cauri vēl nespīd, tātad derēs! Uzstutēju uz plīts, ievietoju galvu tā, lai ragi ir abpus nosūcējam un ar drebošu sirdi lēju ūdeni. Par laimi, plīts izturēja.
Vārīju brieža galvu par ilgu, tā pēcāk man teica kāds pieredzējis meistars. Vajagot vien pāris stundas, bet es atstāju no divpadsmitiem naktī līdz kādiem septiņiem rītā. Bet nav ļaunuma bez labuma – tauki izvārījās un kauls bija diezgan sauss. Kāda ir pārvārīta galvaskausa pazīme? Ja zobi grab. Tomēr, ja tā gadās, arī nekas, jo tos pēcāk var ielīmēt un nostiprināt. Kārtīgi novārītu galvu vieglāk notīrīt ar rokām. Ne jau visiem mājās ir karčers. Tomēr tik ilgi noteikti nevajag vārīt. Tas bija patiešām par daudz.
Protams, pirms vārīšanas visus labumus izgriezu un uztaisīju auksto gaļu. Ar mēlīti! No rīta izņēmu ragu rotu ārā, notīrīju miesas paliekas suņiem bļodās. Sanāca savi trīs kilogrami ēdamā. Un, re, galvaskauss ir novārīts. Nolēju ūdeni, izņēmu galvu, nocēlu no plīts katlu un novietoju visu vannas istabā. Lai drusku pamirkst, kamēr es sagādāju pārskābi.
Tā kā man izdevās dabūt 30% ūdeņraža pārskābes koncentrātu ne pārāk lielā daudzumā, nolēmu izmantot kādreiz kādā krievu forumā lasīto padomu – sākumā galvaskausu aptin ar marles saiti vienā slānī. Briedis ir liels dzīvnieks, tādēļ ņēmu 15 centimetrus platu saiti.
Tad saliek vati. Lai taupītu šķidrumu, vate virspusē jāliek pēc iespējas plānāk, bet tā, lai cauri nespīd. Es nošāvu graizi un izmantoju pārāk biezu slāni, tāpēc palika tādas vietas, kur tā pietiekami labi nepiekļāvās, un nācās nākamajā dienā nedaudz vēl mitrināt. Tomēr tas nemaina lietas būtību. Acu dobumos un citās redzamās vietās arī vajag iepildīt vati, kuru pēcāk samitrina ar balinošo šķidrumu.
Tad vajag kā bērnībā ar naglu izdedzināt caurumu pudeles vāciņā. Caurumu nevajag taisīt pārāk lielu, lai šķidrums nelīst pārāk ātri. Būs lēnāk, bet pamatīgāk. Iepildiet 100 gramus pārskābes koncentrāta un 200 gramus ūdens. Šķidruma var būt vairāk, bet, ja ievērosiet attiecību 1:2, izveidosies 10% pārskābe, kas ir pilnīgi pietiekami, lai smuki izbalinātu kaulu.
Šādi izskatījās mans līdz galam satītais brieža galvaskauss. Viens slānis marles, tad vate un pa virsu vēl marle.
Pēc tam noteikti jānoliek trofeja dabiskā pozīcijā, jāievieto pietiekami lielā maisā un jāsāk mitrināt polsterējumu. Tas noteikti ir jādara gumijas cimdos. Protams, ir varoņi, kuriem arī trīsdesmitprocentīga pārskābe nekaitē, bet parastajiem mirstīgiem tā saēd ādu. Ja vēl kaut kur rokās ir kāds pušums, sajūtas nebūs no patīkamajām. Viens piliens atšķaidītās pārskābes radīs sākumā kņudoņu, bet pēc tam kodīgas sāpes. Āda kļūs sniegbalta… Bet ar laiku tā atjaunosies. Galvaskauss noteikti ir jātur vertikāli, lai ķīmija nesabojātu ragu krāsu. Žokļi paliek maisā.
Polietilēna maiss jāsasien pēc iespējas ciešāk, lai pa nakti izgarotu mazāk šķidruma. Kaulu atstāj uz 8 – 10 stundām, un pa to laiku viss šķidrums uzsūcas, bet vatē paliek tikai nedaudz mitruma. Īsti pat nav ko izspiest. Ragi jānostiprina, lai negāžas. Es ar to pašu marles saiti piesēju pie dvieļu pakaramā.
Galvaskausu nedaudz iegremdē trīs centimetrus biezā ozolkoka dēlī un piestiprina ar divām koka skrūvēm. Tās ieskrūvētas galvaskausa pamatnē vertikāli viena zem otras.
Tagad trofeja atrodas savā goda vietā, darba kabinetā, pie sienas.
Žurnāla Medības pielikums: “Medību trofejas” šeit!
