Kādu dienu, pastaigājoties Liepājas ezera apkaimē, izdevās novērot samērā retu rituālu – netīrās pīļu kāzas. Lasot tālāk, kļūs skaidrs, par ko ir runa. Sākumā bija dzirdama tikai daudzbalsīga un intensīva pēkšķēšana. Skaņa strauji tuvojās, un tad no krūmu aizsega parādījās zemu lidojošs pīļu bariņš. Kopā bija seši vai septiņi putni – vairāki pīļtēviņi dzinās pakaļ vienai mātītei.
Pīles bija tā pārņemtas ar pakaļdzīšanos, ka nepievērsa uzmanību cilvēka un medību suņu klātbūtnei. Šķita neiespējami, bet trokšņojošo putnu bariņš nolaidās pļaviņā aiz vaļņa, apmēram desmit metru attālumā. Neticama veiksme! Lēnām lavoties klāt, dažus putnus tomēr sanāca iztraucēt, un tie aizlidoja. Visi bija mežapīles tēviņi. Vēl divi palika uz zemes un mēģināja savaldīt vienu mātīti, kura skaļi pēkšķēja un rāvās prom. Dažus kadrus izdevās nofotografēt, bet daļu rituāla iemūžināt video, līdz apņēmīgie pīļtēviņi apjauta briesmas un laidās prom. Tiem sekoja arī pīle.
Pīļu seksa tumšā puse
Pīļu pārošanās ir noslēpumaina un parastā cilvēka acīm pamatā slēpta aktivitāte. Tas ir tehniski ļoti sarežģīts un dažreiz pat bīstams pasākums. Pīļu tēviņiem ir pats garākais dzimumorgāns dzīvnieku pasaulē attiecībā pret ķermeņa izmēru. Dažām sugām, tajā skaitā arī mežapīlēm (Anas platyrhynchos) tas ir tikpat garš kā viss putna ķermenis. Dominējošos populācijas īpatņus daba apveltī vēl dāsnāk.
VIDEO. Mežapīles tēviņa mantība
Pēc formas šis orgāns atgādina korķviļķi. Tam var būt īpašas atskabargas, krokas un virsotnes forma atkarībā no sugas, un tas nodrošina ciešu kontaktu pārošanās laikā. Piemēram, muskuspīles tēviņa (Cairina moschatam) divdesmit centimetrus garā dzimumorgāna spirālē ir seši līdz desmit posmi, bet Jamaikas zilknābju (Oxyura jamaicensis) pīles tēviņam uz dzimumorgāna ir zobi. Pīļtēviņa neparastais penis atrodas ķermeņa iekšienē un izaug katru pavasari. Beidzoties pārošanās sezonai, tas pamazām saraujas, sasniedzot 10% no aktīvā izmēra. Tāds evolucionārs brīnums bijis nepieciešamas, lai lielas konkurences apstākļos konkrētajam pīļtēviņam būtu iespēja nodot savus gēnus tālāk.
Otrs iemesls ir biedējošāks. Teorētiski mežapīles ir monogāmas. Tomēr, pēc zinātnieku novērojumiem, apmēram trešdaļa pārošanās gadījumu notiek ar svešiniekiem un pret mātītes gribu. Amerikāņu ornitologs Ričards Prams atklāj, ka pastāv pat pīļtēviņu bandas, kas organizēti lenc mātītes. Pieci, seši, pat astoņi tēviņi lidojumā dzenā vienu mātīti, līdz piespiež to nolaisties uz zemes, kur notiek būtībā izvarošana. Šo brutālo aktu rezultātā pīle pat var iet bojā.
Savukārt Amerikas Savienoto Valstu Albertas universitātes biologs Lī Fūts, kurš, kā viņš pats saka, savā mūžā ir pētījis, nomedījis un apēdis simtiem pīļu, ir pārliecināts, ka mežapīles mātītes nereti speciāli pārlido citu tēviņu teritorijai, lai izraisītu to interesi. Fakts: pīles var pāroties ar vairākiem partneriem un pēc tam uzglabāt to spermu līdz apaugļošanās brīdim. Lī Fūts ir pārliecināts, ka tādā veidā pīļu mātītes tiecas palielināt veiksmīgas olu apaugļošanas iespēju. Sperma mātītes organismā var glabāties līdz 52 dienām. Apaugļošanas skrējienā uzvarēs spēcīgākie spermatozoīdi, un izšķilsies veselīgi pīlēni.
Šajos visai sarežģītajos apstākļos jautājumā par pēcnācēju topošo tēvu vājā dzimuma pīlēm pieder pēdējais vārds. Kā tas tiek nodrošināts? Evolūcijas gaitā pretstatā pret pulksteņa rādītāju savērptajam tēviņa dzimumorgānam mātītēm izveidojusies pulksteņrādītāja virzienā savīta vagīna ar vairākām strupceļa kabatām. Tā spēj konvulsīvi sarauties un ļauj izvairieties no nevēlamas apsēklošanas, pat ja kontakts ir noticis. Mežapīle var nobloķēt nevēlama partnera dzimumorgānu vai likt tam ejakulēt pusceļā kādā no strupceļiem, tālu no vietas mātītes reproduktīvajā sistēmā, kur spermai būtu jānonāk.
Šādu reproduktīvo orgānu auksto karu sauc par antagonistisko koevolūciju.
Normālos apstākļos
Pēc kāzu dejas, kur tēviņš izrāda savu zaļi mirdzošo apspalvojumu, ienirst ūdenī un uzpeld, ļaujot pilieniem gleznaini noritēt pa muguras spalvām, notiek pārošanās. Pīļtēviņš pietur mātīti aiz spalvām uz pakauša. Ir novērots, ka pēc pārošanās sezonas dažām pīlēm veidojas plikpaurība. Apaugļošana notiek mātītes reproduktīvajā sistēmā. Pēc pārošanās tēviņš atstāj savu partneri un, ja viņam palaimējas satikt citu vientuļu pīli, viņš var veidot pāri atkārtoti.
Mātīte pēc pārošanās būvē ligzdu uz sauszemes niedru, krūmu vai koku aizsegā. Viņa izmanto zariņus, lapas, zāli, ūdensaugus, savas spalvas un dūnas. Vidēji divpadsmit olas tiek izdētas laika posmā no marta līdz jūlijam. Ja pirmais perējums iet bojā, olas tiek dētas atkārtoti. Pīlēni izšķiļas pūkaini un uzreiz var sekot mātei. Tie ir patstāvīgi un no pirmās dienas barojas ar kukaiņiem un kāpuriem.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
