Pirms kāda laika – gadā, kuru atceras visi mednieki, kam aiz muguras puslīdz nopietns mednieka stāžs, jo pēdējo reizi uz pavasara pārlidojumu jaktējām šnepes, – dzima kāds medniekstāsts. Stāsts, kā jau visi tādi – patiess, sirds trīsās izdzīvots un ar savdabīgu turpinājumu.
Mans kādreizējais medību biedrs un skolotājs, kurš nu jau šauj garām labākos medību laukos, bija noskatījis vien riktig lop. Vecais Arvis teica: šitas sarkanais tev jādabū zemē! Āzis, sarkans kā kļavas lapa rudenī, mēdza vakaros ganīties paprāvā pļavā, ko no meža atdala grāvis.
Kūdrainajā grāvmalā kā grāmatā varēja lasīt, kur kungam patīk nākt un kur iet. Izvērtējis apstākļus, turpat grāvmalas alkšņos uzriktēju luktu.Vakarā, laikus ieņēmis izvēlēto pozīciju un bruņojies ar ķīķerglāzi un savu uzticamo sešpadsmito boksenīti, gaidu. Vakars kolosāls. Silts. Vēja nav. Odi iecietīgi. Putni kā jau jūlija otrā pusē pieklusuši, lai, saulei rietot, pirms gulētiešanas skaļi pārspriestu aizvadīto dienu. Pilnīgs klusums un miers. Bet kur kavējas mans iecerētais? Meža dziļumā kaut kas nobrakšķ. Kāds strazds nopukojas par miera traucējumu. Atkal klusums. Saule jau gulstas uz apvāršņa. Vai tiešām kungam šovakar kas cits prātā? Attāls šļaksts grāvī. Bebra kungs? Beidzot! Mans ilgu objekts pārbridis grāvi…
Simt divdesmit metrus tālāk nosodoši paveras manā virzienā. Nu, protams, makans mani piefiksējis. Tādā klusā vakarā loģisks variants, tikai man tas vājš mierinājums. Paskatos ķīķerglāzē, sarkanajam starp ausīm nu riktīga ķērpa. Slaidā riksī, kā kājas izlocīdams, buks ieskrien nepļautajā pļavā un ķeras pie vakara maltītes. Nu, varbūt ganoties panāks uz manu pusi. Nekā. Iestiprinājies viņš vienā mierā apguļas. No zāles pat ausis nav redzamas. Varbūt mēģināt pieiet? Pļavā neviena krūmiņa, un, ja vēl ņem vērā, ka divas nedēļas nav lijis, nereāli. Kamēr saspringti kaļu plānus, kā jau labā mednieka stāstā, iejaucas viņa augstība Gadījums.
Proti, zemnieks Andžs, pārlaidis dienas svelmi, godprātīgi ar savu vācieti ņēmās pļaut pusotra kilometra attālo pļavu. Pļaujmašīnas tarkšķēšana pieskandināja visu pamali ar griezīgu, bet, kā man tajā brīdī likās, tik brīnišķīgu trobeli. Pļāvējs bija krietni par tālu, lai satrauktu manu potenciālo medījumu. Toties gana tuvu, lai nomāktu manu aktivitāšu radītos trokšņus. Kavēties nedrīkst. Vēlreiz uzmetu skatienu suņuburkšķu ceram, kur āzis apgūlās, un rāpjos lejā. Pa mežu aizlavos iepretī gudrinieka atpūtas vietai un uzsāku delikāto pieiešanas manevru. Lieki pieminēt roku trīcēšanu un sirds auļošanu, tā mednieka ikdiena. Galva pilna domu. Vai kazu ģēģeris jau nav aizšpannējis; varbūt Andžs beidz pļaut; vai zogos pie pareizā zāļu pudura? No zemes tā bilde krietni citādāka nekā no lukts. Saule jau noslēpusies aiz apvāršņa.
Ar katru minūti kļūst tumšāks. Sirdij kā aukstums no Sibīrijas piezogas šaubas. Tieši priekšā par metriem 20–30 kaut kas sarkans kā no zemes izaug! Dzīvnieku var redzēt tikai lēcienā, jo piezemējoties tas līdz ausīm ieslīgst zālē. Vairāk intuīcija nekā acs saka, ka īstais. Uz ceturto lēcienu spiežu. Tādiem pašiem vareniem lēcieniem mans vakara favorīts drāž uz mežu. Kas tādās reizēs izskrien caur galvu, nevienam medniekam nav jāstāsta. Paskrienu vēl tuvāk mežam, klausos. Varbūt kāds brīkšķis mežā? Pamali joprojām pieskandina pļaujmašīnas troliņš. Mans pretinieks mežā nerej, jau tas tā cerīgāk. Eju tuvāk vietai, kur manas cerības pazuda grāvī, bet no turienes manai ausij kā eņģeļu arfas skan vāji ūdens šļaksti.
Tālāk par grāvi ķērpas īpašnieks nebija ticis. Jā! Tomēr zemē!Ķērpu veidoja ne īpaši gari, bet 2×4 žuburi. Domāju, ka katrs mednieks priecātos par šādu stirnāža trofeju. Varena trofeja, tikai prieks par to nebija samērojams ar kādu apstākli… medībās biju viens un neviena, kam pastāstīt, kam palielīties.Ar to varētu beigt, bet kur vēl tās divas trofejas? Otrā dienā, dīrājot trofejas galvu, atradu pie ragu rozetes zem ādas iesprūdušu cita kavaliera raga galu. Piekritīsiet, interesants atradums. Pēc pusotra mēneša tajā pašā pļavā palaimējās nomedīt vēl vienu āzi. Eksemplārs stingri viduvējs.
Klasiski atnāca pa šāvienam, turpat nokrita, trīsgadīgs. Ievērību guva tas, ka kreisā raga gals nolūzis. Acumirklī atmiņā uzausa iepriekšējā trofeja ar lieko raga smaili. Kad mājās jaunajai trofejai pieliku atrasto trīs centimetru garo smaili pie lūzuma vietas, jutos, kā vēl trešo trofeju ieguvis. Mazliet līmes un abas trofejas man rotājas uz viena dēlīša, uzburot iztēlē kaislīgo stirnāžu riesta cīņas ainu.
Kā nomest liekos kilogramus un sadzīvot ar brūno lāci? “Šauj garām!” #264 epizode
Abonē uz 11 mēnešiem kopā ar pielikumiem, spiežot šeit!
Žurnāla Medības decembra numurā lasi par medījuma gaļu!
