Ļoti sen mūsu platībās nebija redzētas mežacūkas! Liepāja un Nīca bija pēdējās pašvaldības, kas iztika bez Āfrikas cūku mēra (ĀCM), un tāpēc šīs puses mednieki ir tie, kas tagad izjūt infekcijas sekas pilnā mērā. Labi, ka populācija nebija sevišķi blīva un saslimšanas gadījumu nebija daudz. Tagad šajā pusē pat ĀCM analīzes nav jānodod. Pāris gadu rukšu bija ļoti maz, bet tagad tie atkal sākuši parādīties. Un tas ir tik iepriecinoši.
Vārdu sakot, mūsu lauku platībās kāds liellopu audzētājs audzē govis un, lai uzlabotu rādītājus, baro tās ar kukurūzu, bet, lai tas neizmaksātu pārāk dārgi, lauksaimnieks pats to audzē un pārstrādā barībā. Septembra beigas ir tieši tas laiks, kad kukurūzas vālītes kļūst dzeltenas un barojošas un pievilina mežacūkas. Var rēķināties, ka rukši nāks!
Tiesa gan, es cerēju uz šakāli. Kolēģis iepriekšējā dienā bija nomedījis vienu un teica, tur esot vēl. Un man tā gribas to zeltaino suni kā trofeju (latīņu valodā šakāļa nosaukums ir Canis aureus – zeltainais suns)!
Bet nu labi, šakālis neatnāca. Bija lapsas, jenotsuņi, zaķi, dzērves, irbes, āpši… Viss, ko vien vēlies, tikai ne šakāļi. Kad satumsa, aizpildīju pārskatu un nolēmu gaidīt cūku laimi.
Aptuveni pusnaktī devos atpakaļ pie mašīnas un izdomāju ar termokameru paskatīties otrpus dambim, kur ir Liepājas ezera palieņu pļavas un niedrāji. Ar cerību papētīt aļņus vai kādus citus dzīvniekus, kas tur dzīvo. Un ieraudzīju aptuveni desmit gaišus punktiņus. Šajā laikā, kad stirnas vēl nepulcējas baros, tās varēja būt tikai mežacūkas! Bet otrajā pusē, kur medīt nedrīkst.
Mani un pļavu, kur bariņš ganījās šķīra plats poldera kanāls un kādi 200 metri zālāja. Aptuveni stundu es gaidīju un vēroju, kā ģimenīte nesteidzīgi tuvojas. Kādā brīdī kļuva skaidrs, ka tās grib iet pāri tieši tur, kur esmu es un auto. Vējš pūta teju paralēli dambim un nedaudz uz pļavas pusi. Es atkāpos tā, lai cūkas mani nesaostu, un tomēr lielā pienāca pie kanāla malas, paostīja gaisu vai varbūt ieraudzīja mašīnas siluetu un nolēma nenākt. Sasodīts!
Tā kā Medību noteikumi nosaka, ka medības ar ieročiem diennakts tumšajā laikā, kas sākas divas stundas pēc saulrieta un beidzas divas stundas pirms saullēkta, atļautas tikai no dabiska vai mākslīga paaugstinājuma, kura stāvēšanas vai sēdēšanas platforma nav zemāka par 2,5 metriem un dod iespēju veikt šāvienu uz leju, dambis, kas ir pie Liepājas ezera, nodrošina iespēju šāvienu raidīt droši, jo ir vairāk nekā 2,5 metrus augsts.
Es gan uzreiz ieraudzīju, ka cūkas nav nobijušās, un sapratu, ka nāks pāri tik un tā, bet citā vietā. Cūku bariņš lēnām virzījās gar poldera malu, un es pa dambi pilnīgā tumsā sekoju tām. Par laimi, vējš bija gana stiprs, lai nebaidītos, ka smilšu švirkstoņa zem manu mīksto ādas botu zoles būs dzirdama.
Rukši apstājās, un es sapratu – būs! Kamēr visa banda, ūdenim plunkšķot, pārcēlās pāri kanālam, es uzliku atbalstu, saslēdzu tēmēkli un piegaismotāju. Pavērsu ieroci pret lauku šaipus dambja pakājē un vēroju termokamerā, kas notiek. Šādā situācijā bija lieliska iespēja šāvienu raidīt uz leju.
Lielā iznāca pirmā un apstājās. Ostījās, klausījās. Tad tā nogāja lejā un šķērsoja grāvi. Tikmēr pārējais bariņš arī bija pārcēlies pāri kanālam un šķērsojis dambi. Jaunie sivēni iznāca uz nokultā lauka un kaut ko ošņājās. Tur tad viens no tiem arī palika. Pārējās, protams, aizdieba prom, bet es domāju, drīz tās būs atpakaļ. Kukurūzas vilinājumam arī es nevarētu turēties pretī!
Morāle: Medībās nekad nevar paredzēt, kas notiks. Tādēļ vienmēr ir jābūt gatavam paņemt to, ko Diāna dod!
Izdalīt mežakuiļiem prezervatīvus un ieskatīties lācim acīs. “Šauj garām!” #250 epizode
Abonē žurnālu Medības!
