Tie brīnišķīgie prakses laiki, kad studēju Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā! Pēc prakses sākās kvalifikācijas darba sagatavošana. Kad kvalifikācijas darba tēma jau turpinājās norādītajā virzienā, mani negaidīti pie sevis izsauca uz audienci Mediju mākslas nodaļas vadītājs, starp citu, Latgales, Riebiņu novada, mednieku kolektīva “Paradokss” mednieks Andris Joksts. Galvā šaudījās domas: sakarā ar ko mani izsauc?
Atzīmes sekmīgas, kavējumu nav, kvalifikācijas darba tēma izvēlēta un attīstās pilnā sparā. Iegāju kabinetā. Andris Joksts saka: “Sēdies. Mūsu tehnikums piedalās Erasmus projektā. Tehnikums tev piedāvā pēc beigšanas aizbraukt uz Spāniju praksē. Nepieciešama tikai tava piekrišana un sekmīgs atestāts.” Atbildēju: “Protams, es piekrītu. Kas no tādiem piedāvājumiem atsakās!”
Pēc izlaiduma es aizlidoju uz Spāniju. Tagad atrodos darba praksē vienā no Seviljas fotostudijām. Kas zina, varbūt vēlāk paralēli darbam man izdosies iepazīties ar Seviljas medniekiem un sagatavot fotoreportāžu par medībām Spānijā. Bet tas viss būs vēlāk. Tagad, dzīvojot otrā Eiropas malā, es cenšos nezaudēt sakarus ar Latvijas medniekiem un laiku pa laikam piezvanu tētukam, lai uzzinātu, kā dzīvo mājinieki un kādi jaunumi mednieku kolektīvā.
Vienā no vakariem sarunas gaitā tēvs izstāstīja, ka decembra vidū savu 75 gadu jubileju nosvinējis “Kombuļu mednieka” valdes priekšsēdētājs Alberts Plinta. Sakarā ar šo brīnišķīgo notikumu Albertam novēlu, lai medījums neizrādītos gudrāks par mednieku un katrs šāviens būtu precīzi mērķī! Laiku pa laikam tētis man stāsta medību sezonas jaunumus un medniekstāstus, ar kuriem ir piepildīta jebkura kolektīva dzīve.
Vienu no tādiem es pierakstīju, lai pastāstītu jums. Kaut nelielai, tomēr intrigai sākšu ar to, ko man izstāstīja stāsta galvenais varonis kolektīva mednieks Aleksandrs Burcevs:
“Toreiz es biju dzinējos. Atbraukuši uz vietu un saņēmuši vērtīgus norādījumus, mēs sākām dzīt mastu. Masts bija diezgan garš, kādi pieci kilometri, un, kad nogāju kādus trīs kilometrus, pēkšņi skatos – tālumā stāv trīs zvēri. No sākuma es pieļāvu, ka tie ir aļņi. Tajā pašā laikā man uzpeldēja doma, ka aļņi tādi pamazi. Tad sāku tos salīdzināt ar mežacūku tēlu, bet, pienācis tuvāk, konstatēju, ka kuiļiem nevar būt tādi ragi, kādus redzu. Kādā brīdī sāku apjaust, ka redzu kaut ko līdzīgu kazām un varbūt tie ir mufloni, kuri pirms pāris gadiem izbēga no vietējās saimniecības. Kopš tiem laikiem tos šur tur var sastapt.
Kad pienācu vēl tuvāk, viss nostājās savās vietās – tās taču parastās mājas kazas, un vienai no tām ķēde ietinusies krūmos. Skats ne īpaši labs, jo trīs nedēļu laikā āzis nograuzis visu, ko varējis aizsniegt. No sākuma es gribēju tās atbrīvot un atlaist, bet pēc tam padomāju, ka sazin kur tās vēl aizklīdīs. Tad paņēmu veco āzi aiz ķēdes un vedu dzīvniekus līdz tava tēva vasarnīcai. Jaunās divas kazas sekoja āzim. Nezinu, kādas domas bija āža galvā, bet iet viņš īpaši negribēja. Atlikušos divus masta kilometrus caur aizaugušo mežu pa nezālēm un pāri nogāztiem kokiem ar bisi plecā un trim kazām blakus bridu līdz tava tēva saimniecībai. Kad piezvanīju tavam tēvam un īsumā aprakstīju savu atradumu, klausulē sadzirdēju: “Man liekas, es zinu, kas tās kazas var meklēt. Tūlīt piebrauksim un šo lietu nokārtosim, kā saka, palīdzēsim labiem cilvēkiem.””
Un nu Renātes Bojarunes – kazu īpašnieces – atmiņas par šo notikumu: “Kad man kazas pazuda, bija bezvēja vakars. Es gāju meklēt, svilpu, saucu, meklēju pēdas, analizēju. Bet kazas kā caur zemi izkritušas. Jau samierinājos ar domu: ja vilki viņas neapēdīs, kādam vietējam iedzīvotājam būs labs šašliks. Domās viņam novēlēju labu apetīti. Nākamajā dienā satiku tavu tēvu un izstāstīju savu bēdu. Viņš bija pirmais, kas to uzzināja. Pagāja trīs nedēļas, kad es saņēmu no tava tēva ziņu: “Kazas atradušās un pašlaik ganās netālu no tavām mājām.” Tas bija negaidīts, bet ļoti patīkams pārsteigums.”
Tādējādi šajā stāstā savijušies divi apakšstāsti, kuri rāda mums gan to, kā un no kurienes piedzimst mednieku stāsti, gan to, ka šis notikums kārtējo reizi lauž stereotipu par mednieku cietsirdīgo izturēšanos pret dzīvniekiem.
Manuprāt, tādi stāsti jādzird pēc iespējas biežāk, lai atdzīvinātu mednieka cilvēcīgo tēlu – viņš nekad nepaies garām zvēriņam, kam nepieciešama palīdzība, vai tas būtu meža vai mājas dzīvnieks.
Ierēdņu interpretācijas radītās problēmas – šaujamieroču lietojums. “Šauj garām!” #208 epizode
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ KALENDĀRS un iespēja laimēt karabīni CZ 457 THUMBHOLE .22 LR 1/2x20UNF no SIA “Ieroči”. Akcijas periods 1.10.-23.12.2023. Loterijas atļaujas Nr. 7861.
👉 Abonē 2024 gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2023 gadam ar 3 pielikumiem.
Decembra numurā par to, kad inspektors traucē medības!
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
