Ikdienā Juris Menniks ir uzņēmuma “BSW Latvia” apaļkoksnes iepirkšanas vadītājs. Taču liela daļa no viņa dzīves atvēlēta medībām. Vaicāts, kāpēc kļuvis par mednieku, Juris Menniks teic, ka iemesls meklējams viņa dzimtas iepriekšējās paaudzēs.
Uz mežu kopā ar tēvu
“Mans vectēvs īpaši nemedīja, bet viņa brālis gan. Arī mans tēvs ir mednieks, tagad medīju es,” stāsta Juris Menniks. “Manas pirmās atmiņas gan drīzāk saistītas ar mežu, nevis medībām. Tēvs strādāja Valsts mežzinātnes institūtā “Silava” Meža aizsardzības laboratorijā. Kopš spēju patstāvīgi noklunkurēt pāri ciņiem vairāk nekā simt metrus, biju kopā ar viņu mežā un skatījos, ko viņš dara kopā ar citiem zinātniekiem. Klausījos, muti papletis, kā viņi sprieda par aļņu un mizgraužu radītajiem postījumiem. Piemēram, Arvīds Priedītis taisīja stirnu monitoringu pēc apkodumiem, un man, puikam, tas šķita ļoti interesanti. Jaunkalsnavā bija tāds Buku dārzs, kur arī viss notika.
Mežs man iekrita sirdī jau tolaik. Tad, protams, Ogres Meža tehnikums un studijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultātē. Savukārt pirmā medību pieredze radās, sēžot tēvam blakus luktā, piedaloties medībās ar dzinējiem. Un meža lietas vienmēr bijušās saistītas arī ar medībām. Katrā gadījumā – veģetārietis es neesmu. Medības joprojām ir manas dzīves sastāvdaļa. Tiesa, laikam ritot, uz medībām ikviens mednieks raugās citādi. Mainies pats, un mainās mežs.
Katram vecumam savs periods
Ir iepazīšanās gadi, kad par visu brīnies, esi priecīgs par to, ka rokās ir plinte, priecājies, ka vari iet dzīt. Tad seko karstuma gadi, kad prātā ir tikai mežs un medības. Jāmedī par katru cenu, kad tik kāds medījums. Tad pienāk laiks, kad uz medībām un mežu sāc raudzīties vairāk filozofiski, domā par tiešām vērtīgām trofejām. Man šobrīd ir svarīgs pats medību process gan gaides, gan dzinējmedībās. Viennozīmīgi esmu nonācis filozofiskajā posmā. Ir daudz kas medīts, daudz kas nomedīts un daudz kur būts. Medības man gan nekad nav bijis tikai gaļas ieguves process, drīzāk meditatīva norise, kur var pabūt vienatnē ar dabu un savām domām. Bieži vien kopā ar draugiem par labākajām medībām dēvējam tās, pēc kurām uz mājām var aizbraukt ar tīrām rokām, toties daudz ir redzēts, process ir noticis un baudījums gūts.”
Ar rūcenīti jātiek tuvāk
Juris stāsta, ka viņa pirmais medījums, tāds, kuru viņš nomedījis un ar ko lepojas, ir stirnāzis.
“Esmu dzimis un uzaudzis Rīgā, taču radi ir no Salacgrīvas, tajā pusē arī bieži sanāk medīt. Bija milzīgs azarts. Atļauja bija, tēvs devās vienā virzienā un man norādīja citu. Pamanīju viņu, un bija jāpieiet šāviena attālumā, kas derīgs rūcenītei (bisei) un mazajiem renkulīšiem. Saliecies līdu pa meliorācijas grāvi. Šāviens varbūt bija patāls bisei, bet tas viss man palicis atmiņā – skaists vasaras vakars un āžuks. Tēvs paspieda roku un sita uz pleca, bilstot: “Pirmajam ļoti labs!” Klasisks trijnieciņš ar ragiem mazliet virs ausīm. Arī šobrīd man vislabāk patīk medības ar pieiešanu. Protams, ir skaisti sēdēt tornī un saulrietā meditēt, taču pietrūkst azarta. Tas ir piedzīvojums, kurā mēģini kontrolēt savas maņas. Šajā medību veidā nepieciešamas arī zināšanas par mežu un medījumu. Vistuvāk man izdevies piekļūt stirnāžiem. No rīta var visai viegli pieiet arī cūku bariņam, kad viņas ir mazliet neuzmanīgas. Alnim pieiet ir jau daudz grūtāk. Manas pastāvīgās medību vietas ir Korģenē un Zantē.
Lapsas – garā distance
Interesantas ir arī lapsu medības martā, kad viņas uz sniega peļo. Mani aizrauj tālšaušana, un lapsu medības tam ir kā radītas. Vistālāk nomedītā lapsa bija 562 m, ko ar Vectronic tālmēru pirms šāviena nomērīju. Man ir svilpe, kuras skaņa atgādina aizkauta zaķa brēcienu. Ar to var lapsu pasaukt tuvāk, ja tā ir par tālu. Tomēr, jāatzīst, medības ar piesaukšanu nav īsti mans ampluā.Vēl man patīk medīt briežus baura laikā ar pieiešanu. Esmu priecīgs, ja baura laikā var satikt kādu no vecajiem buļļiem, lai gan tas ir reti. Govis viņu noved nost vēl tumsiņā. Vēl vairāk priecājos, ja varu redzēt kādu trofejas bulli. Vienu tādu man izdevies nomedīt. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka bullis savus ziedu laikus jau bija mazliet pārdzīvojis. Tāpat priecājos, kad redzu kādu atšaujamo – neperspektīvo – bulli, lai gan Zantē populācija ir laba un tādu pamanīt ir grūtāk. Visbiežāk redz vidēja vecuma un jaunuļus, kuri tad nu skraida un brēc, cik spēka, taču viņiem vēl augt un augt.Sākumā aktīvāki ir arī vecie brieži, tu satiec to skaisto medījamo un nodomā – vēl taču ne, vēl taču ir tik daudz dienu. Un tad viss jau ir beidzies…
Aļņu gan manā kontā ir visai daudz. Aļņus medīju Korģenē, kur viņu ir daudz un kolektīvā nolemts, ka aļņus medī tikai dzinējmedībās. Tur viņi skrien – lielāki un mazāki ragaiņi…”
Vilks – nopietns pretinieks
Jura kontā ir arī pelēcis (attēlā), lai gan viņš par interesantāku uzskata gadījumu, kad lādiņš vilkam lidojis secen.
“Bija vairākas aukstas ziemas pēc kārtas. Vilki bija apcēluši kādu purvu. Draugam bija nobeidzies teļš, ko izlikām par ēsmu. Tā nu iesēdos ruļļos un vaktēju. Ēsma 100 metru no manis, vēl 150 metru tālāk grāvelis. Skaista spoža mēnesnīca. Es silti saģērbies gaidu. Pamanīju lapsu, kura pēkšņi sastinga, pacēla degunu gaisā un steigšus aizskrēja. Nopriecājos – kustība ir. Krūmu ēnā saskatīju siluetu. Vilks tur grozījās minūtes divdesmit. Tālmēra nebija, noskatījos un šāvu. Netrāpīju. Vēlāk pārmērīju – līdz vilkam bija 340 metri. Atradu arī vietu, kur lode piecus metrus pirms pelēča pēdām bija ieurbusies sniegā. Bija jātēmē centimetrus 20–30 augstāk. Savukārt tas, kuru nomedīju, bija klasiski ielenkts karodziņos. Katram bija ierādīta sava vieta, Andis Bašēns vadīja medības. Viņu uzskatu par ļoti labu mednieku, var teikt, pat dabas bērnu, kurš intuitīvi jūt, kur ir katrs dzīvnieks. Tā nu pelēcis gar karodziņiem skrēja un man garām nepaskrēja…”
Aizrauj šaušanas sports
Jau mācoties tehnikumā, Juris sāka nodarboties ar sporta šaušanu, darbojās sporta biedrībā Vārpa.
“Mans draugs Rainis Mincāns mani ievilka sporta šaušanas burvībā. Sākās viss ar stenda šaušanu, viņa tēvs bija ļoti labs šāvējs. Tad sākās juku laiki un šaušana apsīka. Vēlāk atsākās ar jaunu sparu un tai atkal pievērsos. Bija sportings un dažādi ložu šaušanas veidi. Esmu izmēģinājis visus,” atklāj mednieks.
Attēlā: Jurim (otrais no labās)kopā ar kolēģi ceturtā vieta sacensībās “Finnsniper 2015”
“Esmu sporta meistars un laiku pa laikam aizbraucu uz sacensībām. Esmu izšāvis arī 100 punktu Latvijas rekordu skrejošajā mežacūkā. Šķīvjus man patīk šaut, taču pēc pāris sērijām nejūtos omulīgi un bieži to nedaru. Vairāk patīk skrejošā mežacūka vai skrejošais alnis. Grūtāks un, no praktiskā medību viedokļa raugoties, vērtīgāks ir tieši skrejošais alnis. Visos šaušanas veidos svarīga ir tehnika, cūka ir straujāka un var ietrenēties konkrētu kustību, taču skrejošajā alnī viss ir ilgāk un smalkāk. Galu galā šaujam ar vītņstobra ieroci 100 metru distancē. Medībās tas dod neatsveramu pieredzi. To varētu salīdzināt ar braukšanu automašīnā. Ja izbrauc reizi gadā, īpaši uz Rīgu, ir auzas. Tas pats ar šaušanu.
Ja šaušanai pieiet no sirds, kādā brīdī ierocis vairs nav tikai ierocis, bet tava ķermeņa sastāvdaļa, kas tev klausa zemapziņas līmenī. Diezgan daudz nodarbojos arī ar tālšaušanu. Braucu uz sacensībām arī uz Poliju un biju Somijā. Ir interesanti saprast, kur būs lode, kad nolidojusi kilometru un vairāk. Tāpat patronu lādēšana šim mērķim. Tās ir zināšanas un zināmā mērā arī māksla. Kāpēc ir mednieki, kas pret šaušanas treniņiem izturas vieglprātīgi? Tās ir tradīcijas. Pareizāk sakot, tradīciju trūkums.Skandināvijā, kur man nācies padzīvot un arī pamedīt, medniekam ir goda lieta pirms medību sezonas aizbraukt uz šautuvi un jānokārtot pārbaudījumu. Tad arī šāvienu medībās var veikt cieņpilni.
Man ir jābūt absolūtai pārliecībai, ka ierocis un optika ir pilnīgā kārtībā un salāgots. Arī mani draugi par to, cik tas labi, ir pārliecinājušies. Manu paziņu vidū nav mednieku, kuri pret šaušanu izturas vieglprātīgi. Tomēr ir tādi, kuriem tradīciju rūpēties par ieroci un savām šaušanas prasmēm nav, toties ir pārliecība, ka visu prot un var, lai gan tā nav. Līdz ar to viņiem arī atbildība pret medību procesu nav tāda, kādai vajadzētu būt. To var dēvēt par bezatbildību. Ko tādu esmu savlaik piedzīvojis ūdensputnu sezonas atklāšanā Nagļu dīķos. Ja pīle iekrīt meldros, to ir grūti bez suņa atrast. Man suņa nav, es cenšos šaut tā, lai medījums krīt ūdenī un ir atrodams. Kāda kompānija šāva un nemaz necentās meklēt meldros iekritušās. Kad vaicāju, kāpēc viņi tā dara, dzirdēju atrunu, ka nākamajā dienā kāds jau iešot ar suni un atradīšot… Tā nav mednieku cienīga rīcība! Mums par to nevajag klusēt, pret šādiem medniekiem jācīnās pašiem medniekiem.”
Kad ierocis paliek seifā
Kad Juris nemedī vai nenodarbojas ar šaušanas sportu, viņa laiks pieder ģimenei. Viņi labprāt kopā slēpo un dodas ceļojumos. Tāpat patīk makšķerēšana. Ne tikai Latvijā, bet arī Norvēģijas ūdeņos, piemēram, ķerot mencas (attēlā).
Vairāk lasiet žurnālā Medības
