Lietuvā piefiksēts unikāls novērojums. Medniekam izdevās nomedīt mežacūku, kas tajā momentā mielojās ar stirnas mazuli.
Mednieks no Lietuvas Dariuss Dauksa žurnāla redakcijai pastāstīja:
“Biju devies medībās. Pētīju vietu, kur agrāk vēl nebija nācies medīt. Es meklēju selektīvu strināzīti. Vakars bija lielisks. Es burtiski peldējos rapšu medainajā smaržā un lēni virzījos pa dzelteno lauku uz priekšu. Sasniedzot vietu, kur pavasarī bija gana mitrs, lai rapsis neizaugtu, ievēroju stirnu, kas metās bēgt. Tomēr pēc pāris soļiem tā apstājās un “aprēja” mani. Es sapratu, ka tai kaut kur tuvumā ir mazulis. Tad paspēru vēl dažus soļus un ievēroju kustību 20 metru attālumā. Liela mežacūka. Nevarēju saprast, vai tā ir sivēnmāte vai kuilis. Mēģināju skatīt ar acīm, ar binokli, ar optiku, bet saule rietēja tieši man pretī un es varēju saredzēt tikai melno pleķi rapšos. Stāvēju, klausījos un gaidīju. Nodomāju, ja ruksis nav nobijies, var būt tas izlīdīs. Pēc pāris minūtēm rapsis sakustējās un manī ieurbās divas mazas rukša ačeles. Es jutu tā smaržu. Paspruka doma, ka tas ir pārāk tuvu. Mūs šķīra tikai divi trīs metri. Cūka iegāja rapšos dziļāk. Saule jau bija norietējusi un es atkal varēju pilnvērtīgi pētīt apkārtni. Rapsis kustējās. Es stāvēju uz vietas. Nekustējās arī stirna. Redzēju mežacūku rapsī un dzirdēju čāpstināšanos. Mežacūka kaut ko ēda. Piemērotā momentā atskanēja šāviens. Es nedaudz pagaidīju, paklausījos un devos aplūkot medījumu. Trāpījums bija precīzs, bet es sākumā apjuku, jo likās, ka no mutes kaut kas izstumts, bet tad es sapratu… Sapratu visu vienā mirklī. Kāpēc stirna stāvēja un nebēga projām un, kāpēc ruksis tik gardi čāpstinājās. Stirnas mazulis bija mežacūkas pēdējā maltīte.”
UZMANĪBU! Nepatīkami skati!
Mežacūkas ir visēdājas
Šis atgadījums pēc būtības nav nekas neparasts, vienkārši medniekam izdevās nokļūt pareizā laikā un pareizā vietā. Mežacūka (Sus scrofa) pamatā pārtiek no augiem. Zaļā masa veido 90% no to ēdienkartes, tomēr šis dzīvnieks labprāt apēdīs gandrīz jeb ko citu, ieskaitot maitu, putnu olas un mazuļus, dzīvus vai mirušus. Nereti ir novērots, ka mežacūkas nokopj mežā, pēc medībām atstātās briežveidīgo dzīvnieku iekšas. Mežacūkas meklē barību, rakņājoties augsnē un labprāt ēd ne tikai augu saknes, bet arī kāpurus un tārpus. Uzrušinātajās vietās sadīgst dažādi augi. Niedrājos mežacūkas meklē niedru saknes, ierobežojot ūdeņu aizaugšanu. Kopumā tās barojas ar zāli, ozolzīlēm, riekstiem, sēklām, ogām, saknēm, gumiem, kukaiņiem, sliekām, gliemjiem, maziem rāpuļiem, putniem un to olām, ievainotiem dzīvniekiem, maitu un atkritumiem. Rukši labprāt mielojas arī ar lauksaimniecības kultūraugiem. Daži tiem garšo vairāk, piemēram, pākšaugi, kukurūza un ziemas kvieši. Ēd arī auzas, kartupeļus, tauriņziežus, graudzāles un krustziežus. Viena pieaugusi mežacūka diennaktī patērē 2,5—6 kg barības. Tiek novērots arī kanibālisms. Reizēm mežacūkas nomedī jaunus briedēnus vai stirnēnus. Austrālijā ir zināmi gadījumi, kad tās medī jērus.
Ņemot vērā to, ka Baltijas valstīs turpinās cīņa ar Āfrikas cūku mēri, mežacūkas medījamas visu gadu.
Viss video! Kā sivēnmāte aizstāv sivēnus, kad uzbrūk vilki
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
Pielikums. Medību ieroči & munīcija
