Mednieki, tāpat kā pārējā sabiedrība, noveco. Eiropā vidējais mednieka vecums ir 58 gadi. Lai arī konkrēta pētījuma nav, jomas speciālisti piekrīt, ka Latvijā situācija ir līdzīga. Jaunieši reti izvēlas medības, jo tas ir nevis vaļasprieks, bet dzīvesveids, kam pakārtota visa pārējā dzīve, arī savstarpējās attiecības un ģimene. Medniekam jāmācās visu dzīvi un jāieklausās tajā, ko teic pieredzējušie kolēģi, jācenšas izprast dabas norises. Pretī saņemtā balva – iespēja būt tuvāk dabai un piedzīvot neaizmirstamus, krāšņus brīžus. Kā panākt, lai mednieku sabiedrība kļūtu jaunāka?
Haralds Barviks, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs: “Pēdējos pāris gados, šķiet, mums izdevies lauzt mītu, ka mednieks ir sliktais. Daļa sabiedrības gan saistībā ar Āfrikas cūku mēri, gan mežacūkām, kuras Rīgā sabiedēja ne vienu vien pilsētnieku, ir mainījusi savu attieksmi. Ja vairākumam ir neitrāla, nevis noliedzoša attieksme pret medniekiem, arī tas jau ir labi. Nebūt ne visiem jākļūst par medniekiem vai viņu atbalstītājiem. Pat daļa radikāli noskaņoto ir sapratusi, ka medības nebūt nav asiņaina izklaide, bet saimniekošanas veids, bez kura mūsdienu sabiedrība nemaz nav iedomājama. Nav iedomājama ne mežsaimniecība, ne lauksaimniecība, ne vides aizsardzība. Arī dzīve pilsētā nav iedomājama bez dzīvnieku skaita regulēšanas. Mednieks ir tas starpposms starp dabu un sabiedrības labklājību, kurš izdara to darbu, par kuru mēs ne vienmēr vēlamies runāt. Mēs taču daudz neapspriežam arī to, kā cālēns izaug par vistu un pēc tam nokļūst uz mūsu galda. Tas paliek aizkadrā, un nevajag ar to mulsināt sabiedrību.
Jāturpina darbs ar sabiedrību, lai mainītos attieksme pret medniekiem. Ir jāsaprot, ka mednieks ir goda cilvēks, kuram no visām pusēm ir izvirzītas daudz augstākas prasības nekā pārējai sabiedrībai. Piemēram, Saeimas deputāts var atļauties skvēriņā mierīgi iedzert alu un par to nedraud nekas vairāk kā aizrādījums, toties mednieks par šādu rīcību tiek atbruņots un izstumts no medību aprites uz diviem gadiem. Tas ir ļoti ilgs laiks.
Vairāk jāstrādā ar jauniešiem. Būtu labi, ja mēs varētu biežāk organizēt jauniešu nometnes, iepazīstināt ar dabu, tās aizsardzību, lai bērni saprastu procesus dabā un to, ka piens nerodas tetrapakās un gaļa vakuuma iepakojumā un dzīve nesastāv tikai no bezpersoniskas saskarsmes elektroniskajā vidē.
Mani pārsteidza, ka ir pieredzējuši mednieki no pilsētām, kuri nekad nav gulējuši teltī, devušies garākos pārgājienos pie dabas. Tas liecina, ka trakajā ikdienas steigā tiek palaistas garām iespējas dzīvot saskaņā ar dabas ritmiem. Medības ir viens no veidiem, kā nepazaudēt šo dabas izjūtu.
Mums jāpopularizē medību kultūra un tradīcijas. Arī tas ir veids, kā piesaistīt jauniešus medībām.
Kādēļ mednieki iet mazumā? Paraudzīsimies uz mednieku vidējo vecumu. Latvijā šāda pētījuma nav, taču igauņi noskaidrojuši, ka vidējais mednieka vecums pie viņiem ir 54 līdz 56 gadi. Pie mums situācija varētu būt ļoti līdzīga. Eiropā šis vecums vidēji ir 58 gadi. Ja salīdzinām ar vidējo cilvēka mūža ilgumu, tad secinājumi nav iepriecinoši.
Vēl kāda ne mazāk negatīva iezīme – liela daļa cilvēku mūsu nejēdzīgās ekonomikas dēļ ir spiesti emigrēt un strādāt ārzemēs. Pilnīgi loģiski, ka viņiem nav iespējas pilnvērtīgi medīt.
Daudz darāmā ir arī likumdošanas sakārtošanā. Daļa Medību likuma ir vērsta par labu kontrolējošām iestādēm un atsevišķām sabiedrības grupām, nevis medniekiem. Likumam būtu jāsakārto un jāreglamentē mednieku dzīve.
Lai kļūtu par mednieku, ir nepieciešama ne tikai vēlēšanās, bet arī zināmi līdzekļi. Medības tomēr ir nevis izklaide, bet dzīvesveids, kas prasa ieguldījumus un paņem lielāko daļu laika.
Medniekiem būtu jāpadomā arī par tradīciju kopšanu. Protams, ne visās medībās var ierasties ancukos, kaklasaitēs un hūtēs ar spalviņu. Taču katrs klubs varētu sākt ar to, ka vismaz reizi gadā rīkotu īpašas medības, kas vairāk būtu orientētas uz estētisku norisi, nevis maksimālo rezultātu. Ar jauku noslēguma balli vakarā. Tas noteikti piesaistītu jauniešus. Par to pārliecinājušies čehu mednieki. Ir saviesīgas sarunas, alus krūze, mednieku stāsti. Tas rada īpašu gaisotni.
Arī mums jaukākās atmiņas bieži vien saistās ar pirmajām medību reizēm, kad pieredzējušie mednieki ar mums sarokojās un runāja kā līdzīgs ar līdzīgu, kaut bijām tikai puišeļi. Tas ir liels pagodinājums.
Ir būtiski ņemt līdzi bērnus uz medībām. Tā ir ne tikai atpūta kopā, tā ir zināma fiziskā slodze, praktisku iemaņu apgūšana. Tas ir arī kontakts ar dzīvo dabu, kas jāiemācās. Jāiemācās pieņemt lēmumus un pārvarēt šķēršļus, mācīties no savām un citu kļūdām. Tas ir darbs pašiem medniekiem.
Ir vēl kas. Jaunajiem medniekiem bieži vien ir problēma iesaistīties mednieku formējumos. Ja nav radu vai draugu, kuri jau medī, atrast klubu bieži vien ir ļoti grūti. Jaunietis nav miljonārs, kurš atnāks ar finansiālo pienesumu, toties viņš atnāks ar enerģiju un fizisko varēšanu. Tas gan netiek novērtēts. Vecie vīri ir pārliecināti, ka viņi medīs mūžīgi, un nedomā, ka vajadzētu pieņemt kādus jaunus cilvēkus no malas, kuriem jāpalīdz kļūt par labiem medniekiem. Tam vajadzīgs laiks.”
Jānis Baumanis, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs: “Mednieku skaita izmaiņas, manuprāt, pašlaik nav saistāmas ar ekonomiski aktīvo cilvēku aizbraukšanu uz ārzemēm, tāpat arī ar dzīves dārdzību, kas pēdējā laikā nav īpaši pieaugusi. Mednieku skaita samazinājumu es skaidrotu ar novecošanos. Īsti precīzu datu par mednieku vecuma struktūru manā rīcībā nav. Varam vien aptuveni spriest, ka vidējais mednieks ir cilvēks krietni gados.
Lai situāciju mainītu, ne tikai valsts mēroga mednieku organizācijām, bet arī vietējām ar steigu jādomā, kā uzrunāt jauniešus skolās, tehnikumos, universitātēs. Ar vienu pasākumu gadā, kas ir Vanagacs nometne Mārkulīčos, ir stipri par maz. To apmeklē ap 40 jauniešu. Jāuzrunā pusaudži, jo pēc astoņpadsmit gadu vecuma, kad var kļūt par mednieku, bieži vien jau ir par vēlu. Ir citas intereses, kas jaunajam cilvēkam šķiet svarīgākas. Ja āķis lūpā jau no mazotnes, viss kārtībā, vēlāk viņu piesaistīt ir grūti.
Manuprāt, arī pašās mednieku biedrībās ir jādomā par to, kā uzņemt gados jaunus medniekus. Nav noslēpums, ka ir klubi, īpaši materiāli turīgākie, kas kļuvuši par ļoti noslēgtām grupām, nevienu no malas savā vidū neuzņem. Ja jauno cilvēku, īpaši, ja viņš šajā apkaimē dzīvo, divi trīs klubi atšuj, viņam nolaižas rokas. Šie klubi zāģē zaru, uz kura paši sēd. Protams, ja līdzekļi atļauj, var noalgot dzinējus, arī palīgus, kas medījumu nogādā līdz kluba mītnes vietai un apstrādā. Es nevēlētos piedzīvot brīdi, ka medības Latvijā kļūst par elitāru brīvā laika pavadīšanas veidu, ar ko var nodarboties tikai ļoti labi situēti cilvēki. Vienā brīdī var izrādīties, ka klubu ar sāpošajām mugurām ir pārāk daudz un medību iecirknī paši paveikt fiziski smagos darbus nespēj. Turklāt par labu, prasmīgu mednieku divos trijos gados nekļūst. Tie, kuri tikko sāk medīt, par tādiem kļūst tikai pēc gadiem pieciem sešiem. Vienas receptes vai brīnumlīdzekļa nav. Taču šīsdienas medniekiem jārīkojas, lai medības neapsīktu līdz ar viņiem.”
Valters Lūsis, Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs: “Pēc manā rīcībā esošās informācijas, mednieku skaits ir nemainīgs jau vairākus gadus. Aktīvo mednieku skaits ir nedaudz vairāk kā 21 tūkstotis. Ik gadu mednieka apliecību iegūst aptuveni tūkstotis jauno mednieku, aptuveni tikpat veco mednieku dodas uz labākiem medību laukiem. Manuprāt, mednieku skaits šobrīd ir optimāls.
Līdz ar to var spriest, ka mednieki sastāda aptuveni vienu procentu no mūsu sabiedrības. Jo medības būs pieejamākas, jo lielāka būs interese par tām. Tie, kurus medības uzrunā, arī kļūst par medniekiem. Neesmu pārliecināts, ka būtu nepieciešama kāda īpaša valsts programma, lai palielinātu mednieku skaitu. Manuprāt, svarīgāka ir nevis kvantitāte, bet kvalitāte. Tāpēc jāinvestē jauno mednieku izglītošanā. Izmainīt veco stereotipisko domāšanu ir ļoti sarežģīti. Ja runājam par mednieku vidējo vecumu, tas, protams, palielinās, taču tas saistāms ar sabiedrības vispārējo novecošanu.
Mednieki šobrīd izmanto visus resursus, kas ir pieejami. Uzlabojušās tehnoloģijas, un medību sekmes kļuvušas labākas. Mainījusies arī medību struktūra. Savulaik vairāk medīja zaķus un pīles, bet šobrīd galvenais medību objekts ir pārnadži. Varam parēķināt tīri aritmētiski. Latvijā pieejamais medību platību apjoms ir aptuveni pieci miljoni hektāru. Aprēķināts, ka viens mednieks ērti jūtas aptuveni 200 hektāros medību platību. Tas nozīmē, ka aizņemti ir 4,2 miljoni hektāru un mednieku saime varētu palielināties par 4000 biedru.
Piekrītu viedoklim, ka jāaicina jaunieši iesaistīties medību procesā, taču vai viņiem ir daudz iespēju medīt? Ja vien tēvs vai kāds cits radinieks nav mednieks, iesaistīties kādā klubā ir apgrūtinoši. Šeit ir iespēja kaut ko mainīt. Jauniešiem, pirms vēl viņi kļūst par medniekiem, ir jādod iespēja izmēģināt medības un saprast, vai šī nodarbe viņus uzrunā. Var jau vecie vīri sēdēt nomas platībās kā suns uz siena kaudzes, taču laika ritums ir nepielūdzams un ar to jārēķinās.
Likums nosaka, ka biedrībās un nodibinājumos var iesaistīties bez ierobežojumiem. Manuprāt, būtu pareizi, ja visās medību platībās, kuras pieder valstij, medības būtu pieejamas visiem, tas nozīmē, ka būtu jābūt iespējai iestāties biedrībā, kas šīs platības apsaimnieko. Ja tiek organizēts komercmedību platību iecirknis, tas ir cits jautājums, sabiedrība iegūst no maksājumiem. Tas noteikti daudziem varētu nepatikt, taču tas būtu veids, kā iesaistīt medībās jaunos medniekus.”
