Sēž zaķis pie ozola un kaut ko raksta. Pienāk lapsa.
– Sveiks, garausi! Ko tu raksti?
– Disertāciju par to, kā mēs lapsas ēdam.
– Ei! Tu kaut ko jauc. Mēs, lapsas, jūs ēdam.
– Panāc aiz koka, es tev paskaidrošu savu ideju, – paaicina zaķis un pēc kāda laiciņa atgriežas atpakaļ viens pats, lai turpinātu rakstīt.
Paiet neilgs laiks, un tāda pati saruna notiek ar vilku un lāci.
Aina aiz ozola: lapsas ādiņa, vilka ādiņa un beigts lācis. Līdzās sēž lauva un laiza ūsas.
Morāle: nav svarīgi, par ko ir tava disertācija. Galvenais, kas ir tavs zinātniskais vadītājs.
***
Visi zina, kas ir rakstīts uz plāksnītes, kas ir piestiprināta pie tīģeru krātiņa. Dzīvniekus barot ir aizliegts. Un tikai zoodārza sargs zina, ka otrā pusē rakstīts: Cilvēkus ēst aizliegts!
***
Medību suns prasa vecai lapsai:
– Kāpēc mani vairs neviens neciena?
– Par ko tad tevi lai ciena! Tu pēdējā laikā to vien vari, kā citiem dibenus ostīt…
– Ko tad es lai daru?
– Nu, izdomā kaut ko, improvizē, – atbild lapsa.
Suns ilgi prāto, līdz izdomā kļūt ļoti drosmīgs. Pieskrien pie lauvas un sāk skaļi riet. Lauva padomā, ka suns ir traks, un nolemj laisties lapās.
Suns pieskrien pie vilka un aprej to. Vilks arī nobīstas un aizmūk. Tā suns skraida pa mežu, rej uz visiem, un neviens ar viņu pat runāt neuzdrošinās. Kādu dienu suns atkal satiek lapsu.
– Vau, vau, vau!
– Nu, mani jau tu neapmānīsi. Varam paostīties, – saka gudrā lapsa.
***
Savannā uz nelielas kāpas stāv vijolnieks un spēlē skaistu melodiju. Saule riet aiz kāpām. Pienāk viens lauva. Apguļas un klausās. Pienāk otrs, trešais. Pēc kāda laika atnāk ceturtais lauva, nokož vijolnieku un lēnītēm vakariņo. Līdzās esošajā kokā viens pērtiķis saka otram:
– Es taču teicu! Kad atnāks kurlais, mūzika beigsies!
***
Mednieku skola.
– Pēterson, nosauciet divus plēsējus.
– Vilks un… nezinu.
– Roze, nosauciet trīs plēsējus.
– Vilks, lūsis un… nezinu.
– Slikti. Curkemans mums nosauks piecus plēsējus.
– Trīs vilki un divi lūši.
***
75 gadus vecais transporta firmas īpašnieks atnāk pie mācītāja.
– Svēto tēv, es esmu nesaprašanā. Vai tā varētu būt, ka bērns, kas piedzima manai 18 gadus vecajai sievai, ir no manis? Ir noticis Dieva brīnums!
Mācītājs kādu brīdi lūkojās atnācējā un tad saka:
– Sēdieties, es jums pastāstīšu par kādu notikumu. Es biju tuksnesī. Viens ar savām domām. Bridu pa smiltīm un lūdzos. Kad pacēlu galvu, ieraudzīju, ka tieši man virsū skrien lauva. Es pacēlu savu nūju pie pleca un iekliedzos: Bum! Un lauva nokrita beigts!
– Tas patiešām bija Dieva brīnums, svēto tēv!
– Ne gluži. Izrādījās, ka man aizmugurē stāvējis mednieks ar īstu ieroci.
***
Mihaels Šūmahers un Mika Hakinens aizbraukuši atpūsties uz Indiju. Nakšņo teltī džungļos. Klausās dabas skaņās un piemieg. Pēkšņi Hakinens pamostas no baigā trokšņa. Redz, ka teltī palicis viens pats, un izlien ārā paskatīties, kas notiek.
Šūmahers skraida pa lauku un tam pakaļ dzenas tīģeris.
– Ātrāk, Šūmi, ātrāk! Tas zvērs tevi tūlīt panāks!
– Nesatraucies! Es esmu divus apļus priekšā!
Medībās ar Zeiss DTI 3/35 GEN 2. Ierīce aktīvam medniekam
Abonē žurnālu Medības!
