Dzinējmedību sezona beidzas, paiet kluba sapulču un mednieku baļļu laiks, pienāk buku sezona, un prāts kļūst aizvien nemierīgāks. Visiem medniekiem zemapziņā kvēlo divi datumi, proti, doma par augusta pirmajām divām nedēļas nogalēm. Cik labi, ka šogad pīļu sezonas atklāšana iekrīt tik agri – 11. augustā! Taču vēl pirms tam ik gadu mūs sagaida spilgts, iespaidiem un emocijām bagāts trīs dienu pasākums – mednieku festivāls Minhauzens. Šogad tas norisināsies jau 20. reizi! Un atkal mednieku nemierīgo, jautro un enerģisko saimi uzņems Gulbenes novada Lejasciems, kur 1999. gadā norisinājās pats pirmais, bet 2008. gadā – desmitais mednieku festivāls.
Dzimšanas dienas skaita savādāk
Minhauzens ir dzimis pirms 19 gadiem. Ne jau barons Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens, kas ir reāla vēsturiska persona, bet gan par godu viņa neticamajiem piedzīvojumiem viņa vārdā nodēvētais Vislatvijas mednieku festivāls. Pirmo reizi tas notika 1999. gadā un par norises vietu kļuva Lejasciems. Vietējā pašvaldība un mednieku kolektīvi ar milzīgu atsaucību uzņēma šo ieceri un iesaistījās Ārija Ūdra izsapņotajā un izplānotajā pasākuma sagatavošanā. Interesanti, ka gadu skaitlis šogad izraisījis asas diskusijas. Sak, kā tas var būt divdesmitais festivāls, ja ir pagājuši tikai deviņpadsmit gadu? Jāskaita tā, kā bērnam gadus skaita. Nulto dzimšanas dienu neviens tā īsti nesvin. Sāk skaitīt no pirmās. Tad, lūk, ja atskaiti sāk ar pirmo festivālu, tad 2008. gadā bija desmitais un šogad notiek jau divdesmitais mednieku festivāls Minhauzens.
Kā viss sākās
Latvijas Mednieku savienības Gada balvas medniecībā nominants un laureāts, Latvijas Mednieku asociācijas un Makšķernieku asociācijas dibinātājs, Minhauzena “tētis” Ārijs Ūdris savā pirmajā intervijā žurnālam “Medības” atklāja, kā viss sācies. Pirms aptuveni divdesmit gadiem, kad pēc kārtējām Saeimas vēlēšanām beidzās viņa darbs Latvijas zemkopības ministra amatā, Ā. Ūdri uzaicināja strādāt firmas Berlat vadītāja amatā. Jaunajā darbā primāri bija jādomā par Berlat attīstību, par jauniem dzērieniem un markām. Pārdomās par mērķauditoriju, par iespējām piesaistīt jaunus klientus, radās ideja veidot Lielo medību grāmatu. Tā kā pats neesot nekāds rakstnieks, nācies savākt radošo kolektīvu – katrai grāmatas nodaļai savu. Galvenais bija savākt līdzekļus. Astoņu tūkstošu eksemplāru izdošana Jumavā toreiz maksāja 36 000 latu. Lēnām darbs gāja uz priekšu un tad, ceļojot pa Latviju, tiekoties ar draugiem, kļuvis skaidrs, ka grāmatu visi gaida un nav ko vilkt garumā. Tā jāizdod pēc iespējas ātrāk, stāsta Ā. Ūdris. Un tad kā nākamā dzima ideja uzrīkot kādu mednieku pasākumu. Starp citu, tobrīd bija jau nodibinātas gan makšķernieku, gan mednieku asociācijas. Kopā ar Gulbenes novada Lejasciema ļaudīm – Gulbenes rajona priekšnieku Nikolaju Stepanovu, sporta dzīves vadītāju Egilu Čakaru, kuru vairs nav starp dzīvajiem, kā arī ar pagasta vecāko Aini Šviku jau otrajā sanākšanas reizē tika nolemts, ka ir jārīko mednieku festivāls. Dabiski, medniekiem viss saistās ar Minhauzenu, attiecīgi izraudzīts arī nosaukums – Minhauzens atgriežas, stāsta Ā. Ūdris.
Par godu iecerei un lai atzīmētu mednieku festivāla dibināšanu, uzņēmums Berlat radīja vairākus īpašus dzērienus, tajā skaitā brendiju ekskluzīvā pudelē. 500 stikla pudeles divstobrenes formā tika pasūtītas Itālijas stikla ražotājiem. Pēcāk tām uzšuva īstajiem medību ieroču pārvalkiem līdzīgas brezenta somas un uztaisīja koka paliktņus. Stikla plintēs iepildīja 1982. gadā ražotu augstas kvalitātes Azerbaidžānas brendiju, ko atjauca līdz normālajam 40 grādu stiprumam. Katrai kolekcijas pudelei bija savs kārtas numurs un sertifikāts. Cena veikalā – ap 300 latu. Ā. Ūdris zina teikt, ka šīs pudeles dažās mājās glabājoties joprojām un cita pat vēl ar oriģinālo saturu.
Lēnā garā darbiem virzoties uz priekšu, arī mednieku festivāla ideja ieguva aizvien konkrētākas aprises. Nāca 1999. gada augusts, kad bija plānots rīkot festivālu. Lielās medību grāmatas izveide arī bija iegājusi finiša taisnē. Bija iecerēts, ka tās atvēršanas svētki, kā tagad moderni teikt, notiks tieši pirmajā mednieku festivālā Lejasciemā, atceras Ā. Ūdris.
Skaidrs, ka tāpat vienkārši sanākt kopā, pasēdēt, parunāt un mednieku stāstus pastāstīt nebūs gana, tādēļ, strādājot pie mednieku festivāla Minhauzens programmas, idejas virzītāju komanda nosprieda, ka būs trīspadsmit sporta veidi – velna ducis. Noteikti esot jātaisa arī šaušanas sacensības. Lai īstenotu šo ieceri, tika sakārtota vietējā mednieku kolektīvu šautuve. Daudz laika, spēku un līdzekļu bija ieguldīts arī Lejasciema brīvdabas skatuves sakārtošanā un labiekārtošanā. Kaut kas jau tur bija iesākts iepriekš, taču Minhauzena rīkotāju nokomplektētā komanda pieķērās darbiem tā kārtīgi. Pirmā mednieku festivāla rīkošanu atbalstīja Gulbenes rajona pašvaldība un vietējie medību kolektīvi, kā arī, protams, Berlat, kas kļuva par galveno sponsoru pirmajiem trīs četriem mednieku festivāliem pēc kārtas. Pats Ārijs Ūdris bijis rīkotāju komitejas sastāvā vairākus gadus. Minhauzena sacensību nolikumā tika ierakstīts, ka dalībnieku komandā ir jābūt vismaz piecpadsmit dalībniekiem, jo sporta veidu ir daudz un izpausties tajos var gan jauni un veci, gan sievietes un jaunieši, gan ierindas mednieki un sportisti. Tā lēnā garā scenārijs tapa. Pirmais festivāls ir iemūžināts četras stundas ilgā videofilmā un kopš tā laika tā ir kā nerakstīta tradīcija – mednieku festivāla norises iemūžināt dokumentālās filmās.
Viens no galvenajiem mednieku festivāla principiem kopš pašiem pirmsākumiem ir palīdzība vietējiem mednieku kolektīviem un pašvaldībām. Lai pēc festivāla pāri nepaliktu tikai tukšo pudeļu kaudze un izmīdīta zāle, atkarībā no pagasta un apkārtējo kolektīvu iespējām tiek gādāts, lai tur varētu notikt arī vietējie pasākumi, būtu šautuve, sporta bāze, brīvdabas skatuve un uzlabota infrastruktūra, atklāj Ā. Ūdris. Tā līdz šai dienai tas arī notiek.
Kāpēc festivāls notiek katru reizi citā vietā? Atbildot uz šo jautājumu, Latvijas Mednieku asociācijas dibinātājs skaidro, ka laikā, kad organizācija tapusi, bijis plānots izveidot reģionālās atbalsta nodaļas. Tomēr finansiālā situācija liedza šo plānu īstenot. Tādēļ, lai aktivizētu un iesaistītu vietējos medniekus, ticis nolemts festivālu rīkot dažādās vietās.
Vai mērķi ir sasniegti?
Tādi īpaši, skaidri definēti mērķi nav tikuši izvirzīti. Galvenais bijis izveidot lielu un regulāru pasākumu visiem Latvijas medniekiem, kas arī izdevies. Ā. Ūdris gandarīts atzīst, ka tagad jau rodas jaunas idejas gan reģionos, gan vietējo kolektīvu starpā un tas ir labi, tas attīsta visu mednieku sabiedrību kā tādu. Taču centrālais gada pasākums medniekiem ir un paliek Minhauzens.
Uz jautājumu par dalībnieku skaitu festivāla idejas autors atzīst, ka diez vai tas varētu pārsniegt deviņdesmit komandas, kas reiz bija pieteikušās. Grūti ir izvietot visus dalībniekus, nodrošināt tualetes un citas ērtības. Vienā otrā festivālā ir bijuši vajadzīgi divi desmiti hektāru, lai varētu sadalīt pa sektoriem teritoriju, kur novietot teltis, tehniku un visu pārējo. Ir jāņem vērā, ka daudzi mednieki ierodas uz festivālu ar ieročiem, jo piedalās šaušanas sacensībās, un rūpēties par drošību tik lielā un tik apdzīvotā platībā ir ļoti sarežģīti.
Ļoti labi ir tas, ka Minhauzenā, lai arī tas ir mednieku festivāls, ieeja nav liegta arī visiem pārējiem. Līdztekus sacensībām minētajos trīspadsmit sporta veidos ikvienā, pat pašā pirmajā mednieku festivālā bija daudz citu aktivitāšu, kas ir piemērotas arī viesiem, kas paši nav mednieki. Atklāšanas ceremonijas un vēl jo vairāk vakara koncerts ar nakts balli vienmēr ir plaši apmeklēti, un vietējie iedzīvotāji ļoti novērtē šādus pasākumus.
Minhauzens ir kļuvis par medniecības simbolu Latvijā, gluži kā Svētā Huberta diena lielākajā daļā Eiropas. Ā. Ūdris, atzīst, ka mednieku aizbildņa dienas atzīmēšana 3. novembrī ir daudz šaurāks pasākums, kas parasti notiek telpās. Tādos apstākļos nav viegli sapulcināt lielu skaitu cilvēku. Tāpēc arī tika savulaik nolemts rīkot mednieku festivālu tieši vasarā. Augusta pirmās brīvdienas tika izraudzītas tādēļ, ka nākamajā sestdienā jau ir pīļu sezonas atklāšana, kas arī ir tradicionāls Latvijas mednieku pasākums. Minhauzenā jau var pārrunāt plānus un atklāšanas norisi, padalīties pieredzē, apspriest piemērotos ieročus un munīciju. Pie tam augustā ir silts un pasākumu var rīkot brīvā dabā.
Jau pirms deviņpadsmit gadiem pirmajā festivālā pieteicās 42 komandas. Un ar katru gadu šis skaitlis strauji gājis uz augšu. Pateicoties vietējo mednieku kolektīvu un pašvaldību aktīvajam darbam, izdevās toreiz un izdodas arī tagad festivālu pacelt aizvien augstākā līmenī, noslēgumā saka Ārijs Ūdris.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
