Veiksmīgas briežu medības Diāna dāvājusi Uldim Bufalam, kurš medī Ludzas apkaimē mednieku klubā Zvirgzdene. Īsā telefonintervijā viņš stāsta:
“Pirms gadiem desmit mūsu pusē briežu vispār nebija. Pat pēdas lāgā nebijām redzējuši, taču tad sāka izveidoties populācija. Pirms pieciem gadiem mums izsniedza pirmo nomedīšanas atļauju. Šogad to jau ir 14.
Dzinējmedību sezonu šogad atklājām 2. oktobrī. Tas bija trešais masts. Stāvēju masta kreisajā pusē un sedzu flangu. Mūsu klubā praktiski visiem ir rācijas. Dzinēji ziņoja, ka brieži devušies atpakaļ. Sapratu, ka pie manis jau tie neiznāks, jo man tuvumā ir aļņu pāreja.
Mednieku līnija bija L burta formā, un es biju pirmais aiz stūra. Pēc dažām minūtēm atskanēja šāviens un klusums. Neviens neko nesaka. Vēl pēc brīža blakus kolēģis saka: “Uldi, briedis!” Nevaru saprast, kur dzīvnieks ir. Skatos pa labi, pa kreisi, uz lauka aiz muguras. Vēlreiz pagriezu galvu, un tur jau tas bija – metrus trīsdesmit no manis tieši priekšā – un nāca man virsū. Briedis bija mazliet ievainots. Šāvu arī es. Jāatzīst, ļoti stiprs tāds zvērs. Pieci trāpījumi no karabīnes 30 metru distancē, un tikai tad tas krita. Jutu, ka visas piecas reizes trāpīju.
Domāju, trofeja diezin vai ir bronzas medaļas vērta, taču mūsu apkaimei tā ir pat ļoti pieklājīga. Tāpat dzīvnieks jau bija ievainots.
Galvenais, nenoskaust, taču medībās man veicas. Manā rēķinā ir arī divi aļņi – ar desmit (5+5) un deviņu (5+4) žuburu ragiem. Pērn arī bija briedis, taču nelieliem ragiem. Tad man vēl pat karabīnes nebija. Nomedīju to ar gludstobra ieroci dzinējmedībās.
Bieži vien diskutē, vai dzinējmedībās būtu jāmedī ar karabīni. Uzskatu, vītņstobra ierocis ar dzinējmedībām ļoti labi sader kopā, vienīgi jārēķinās ar lodes jaudu un lidojuma attālumu. Viss jādara ļoti, ļoti uzmanīgi.”
Medniekstāsts. Ai, Jezus, Jezus! Desmit žuburi arī otrā pusē!
Lasi un abonē žurnālu Medības arī nākamgad!
