Beidzot ir vasara! Jā, jūnija sākums bija tāds pašvaks, taču ir vietas uz zemeslodes, kur vasarā snieg, tādēļ mums ir grēks sūdzēties. Un beidzot pienāca stirnāžu sezona, kas šogad ir pavisam īpaša – nav licenču. Kaut kas jauns un savāds, pie kā vēl nāksies pierast.
Pirmajā jūnijā lija un pūta brāzmains vējš. Visu dienu pa galvu maisījās domas no sērijas – varbūt tomēr, nekad jau nezini, kas var notikt… Otrajā nenocietos un aizbraucu pastaigāt pa mežu un skatīties āžus. Naktī bez rezultāta izgaidījos mežacūkas. Āķis bija lūpā, un trešajā jūnijā ievārīju tēju, sametu mašīnā aparātus un laidu uz torni.
No deviņiem līdz pusvienpadsmitiem nenotika nekas. Tikai zaķis sēdēja rudzu lauka malā un kaut ko gardi šņakstināja iekšā. Joprojām stingrā vēja pūsmās maijvaboles nesekmīgi centās atrast viena otru un ar apskaužamu regularitāti krita man uz galvas.
Kādā brīdī uz mežmalas ceļa ievēroju kaķi. Un kā tu tādu ērmu neievērosi! Balts ar maziem rudiem plankumiņiem runcis cilpoja uz manu pusi. Pagāja, apsēdās, pagāja, apstājās un ausījās, cerēdams vēja radītajā čaboņā izšķirt peles rosīšanos.
Traktoru es sadzirdēju stipri, pirms tas izbrauca laukmalē. Pie sevis lūdzos, lai brauc garām un dodas smidzināt tālo lauku. Tas iebrauca pašā vidū, ar šausmīgu čīkstoņu un dārdiem izvērsa smidzināšanas iekārtu un aizripināja man aiz muguras. Akurāt tur, kur mūsu briežu iecienītais rapšu lauks. Es biju sagatavojusies pārsteigumiem, bet traktora darbošanās izdzina no rapšu lauka vien zaķu pāri. Īsi pirms vienpadsmitiem aplūkoju vasarāju lauku un tālāko mežmalu, kad man binokļa redzes laukā ieskrēja sākumā viens buks, tad otrs. Lielākais āzis dzenāja mazāko, taču pa gabalu izskatījās, ka abi varētu būt mani klienti – selektīvie.
Pēc brīža lielākais iedzina mazāko mežā un pats skrēja pāri laukam atpakaļ uz birzīti man aiz muguras. Pagāja vēl piecpadsmit minūtes, un buks iznāca pļavā aptuveni simts metru attālumā.
Vējš beidzot bija pierimis, no sasilušās zemes plašām strēlēm cēlās migla. Attālajā dīķī kurkstēja vardes un kaut kur grieza grieze. Es vēroju āzi binoklī. Jā, ragi drusku virs ausīm, aizmugures žuburu tikpat kā nav. Arī tas, cik aktīvi šis āzis darbojās pašā labākajā pļaviņā visā apkārtnē, lika domāt, ka šis nopietni gatavojas riestam. Raidīju šāvienu. Un āzīša plāni tika mainīti.
Cilvēka smaržas maskēšanai – Black Fire darva
Ņemot vērā, ka vējš bija ne sevišķi labvēlīgs – tas pūta no torņa gar birzītes malu, kur ir dzīvnieku takas, es nolēmu nedaudz nomaskēt savu smaržu.
Šo paņēmienu izmēģināju mežacūku pievilināšanas vietā, kur tornis atrodas valdošajos vējos. Ja pūš jebkurš rietumu virziena vējš, cilvēka smarža izplatās barotavas un dzīvnieku pārejas vietu virzienā. Tādēļ ir jāgaida piemērots vējš vai jāizdomā paņēmiens, kā nomaskēt savu smaržu. Atverot e-pastu, ieraudzīju kameras bildēs divus kuilēnus, kas bija atnākuši dažādos laikos. Nākamajā naktī abi atkal bija klāt. Trešajā vakarā nolēmu braukt. Pūta dienvidrietumu vējš. Tieši uz taku, pa kuru cūkas nāk. Es paņēmu darvu, vecu, bet tīru virtuves dvielīti un papīra saspraudi. Atnākusi uz torni, uzlēju darvu un izsmērēju to pa vienu dvieļa malu, tad izkarināju to pa logu kā tādu viduslaiku pils vimpeli un piespraudu pie palodzes ar saspraudi. Pēc 40 minūtēm iznāca kuilēns, paostīja vēju un mierīgi devās pie barotavas. Jāpiebilst, ka savvaļas dzīvnieki vairās no svešām smaržām, pat ja tās ir dabiskas. Manā dzīvnieku pievilināšanas vietā šī pati darva ir uzziesta uz kokiem, tādēļ ruksim tā nelikās sveša.
Āzis mani tā arī neaizoda, izrādās, darva bija izdarījusi visu, kā vajag.
Licenc’ vaig’!
Stirnāzis bija nomedīts. Apskatījos radziņus, sabildēju medījumu un devos uz mašīnu, pa ceļam domājot, ka tagad ir jābrauc uz medniekmāju pakaļ savilcējam. Kāpēc neiebraucu pirms medībām, vaicāju sev. Tāpēc, ka tā ir slikta pazīme – var veiksmi aizbaidīt…
Gāju un pukojos, kad pēkšņi man pielēca – atļaujas medniekmājā nav un nevar būt, jo tās vairs nav vajadzīgas! Sasmējos balsī par savu muļķību un devos pakaļ āzītim, priecājoties, cik tagad ērti būs medīt āžus. Galvenais – nākamajā dienā atskaitīties atbildīgajam un tagad saskaņā ar kluba lēmumu ielikt bildi WhatsApp grupā.
Tālāk viss noritēja, kā jau ierasts. Atbrauca kolēģis. Kopīgi pļāpājot un jokojoties nodīrājām un sadalījām āzīti. Uzvilkām pa dūmam un atvadījāmies.
Iekāpju es mašīnā, griežu atslēgu, bet tur tikai grumm, grummm mašīnas iekšienē un tāds kā tarkšķis. Lēcu ārā no auto, cerēdama aizkavēt kolēģi Juri. Šis jau visu bija sapratis. Jauns, bet jau pieredzējis automīlis uzreiz pateica: “Man jau tas izskatījās pēc akumulatora.”
Tagad visi smiesies, bet man jaunajā auto nav ne krokodili, ne trose. Jaunajam medniekam BMW arī… Muļķīgi. Nekas cits neatlika kā pārkrauties glaunajā autiņā un ripot mājās.
Zombijs un Meža mātes joki
Pirms doties atpakaļ uz pilsētu, mums bija jāaizbrauc līdz tornim, kur sēdēja Juris, jo viņš bija šāvis kašķainu jenotsuni un gribēja to norakt kaut kur patālāk mežā. “Šāvu sākumā korpusā, bet pēc tam drošības pēc vēl vienu reizi galvā, lai nemokās,” sacīja Juris, kad mēs tuvojāmies jauno eglīšu biezoknim: “Te tam kaut kur jābūt, malā.” Zem pirmajām eglītēm nekā. Ielīdām dziļāk. Tur jau kaut kādas lielākas vējā sagāzušās, sausi zari un kukuržņi kā mūžīgā miegā sastinguši lāči… Ješkas nav. Piepeši es izdzirdēju savādu skaņu. Saku Jurim, ka tas ješka vēl ir dzīvs. Kā tas vēl bija spējīgs elpot, aptvert nespēju. Ātri izbeidzām dzīvnieciņa mokas un pārliecinoši devāmies uz mašīnu. Kā tad! Izlīdām no biezokņa un sapratām, ka barotavas nav un stigas arī nav. Ir tikai sils visapkārt un zvaigznes joprojām palsajā debesu jumā starp egļu zariem. Drusku pariņķojām un sapratām, ka jārīkojas citādi. Es reiz mežā naktī apmaldījos 200 metrus no torņa un vairs negribu. Jā, interneta nebija. Jauki, ne?!
Risinājums bija tāds. Atstāju Juri vietā, kur izlīdām no biezokņa, un devos pa apli meklēt kaut ko pazīstamu, kādu orientieri. Drīz vien atradu sālsstabu un saucu kolēģi, lai dotos uz mašīnu. Lieki piebilst, ka pirms tam mēģinājām lauzties pa mežu pavisam pretējā virzienā.
Skaties, kā gribi, labi, ka todien kolēģis arī bija atbraucis uz mežu!
Kā tiek izlietota mednieku nauda? Šauj garām #138 epizode
Žurnāla Medības pielikums Plēsēji un grauzēji
Jaunais žurnāla medības numurs jau ir klāt!
