Marts. Pirmais pavasara mēnesis un šogad patiešām pavasarīgs ne tikai Kurzemē, bet arī pārējā Latvijā. Sniegs pazuda kā pēc burvja mājiena, un tikai mežiņu ziemeļu pusē netīri balts tas uzkavējās ilgāk. Lai arī naktīs gaisa temperatūra vēl pazeminājās zem nulles, jau marta vidū slāpes varēja veldzēt ne tikai ar kļavu, bet arī ar kādu bērzu sulas glāzi. Debesīs viens pēc otra lidoja zosu kāši, un purvos priecīgi sasaucās dzērves. Strazdi steidza pārbaudīt būrīšus. Nokusušajos laukos šiverēja lapsas, meklējot medījumu. Savukārt biezokņos mežacūkas iekārtoja migas, kur pasaulē laist jauno paaudzi. Grūsnas ir arī stirnu kazas, briežu un aļņu govis. Tieši tāpēc mežā šo dēvē par kluso laiku, kad jācenšas meža iemītniekus traucēt pēc iespējas mazāk. Īpaši tas attiecināms uz ragu meklētājiem, kuri šajā nodarbē neapdomīgi ņem līdzi suņus. Un tomēr medības neapstājas. Kā medniekiem šajā laikā klājies?
Septiņdesmit gadu jubilejā, ko Edvīns Šalna svinēja marta sākumā, medību dieviete Diāna viņam uzdāvināja vairākus lieliskus mežakuiļus. Šalnas kungs medī Vecumnieku apkaimes mežā un arī netālu no Talsiem. Īsā telefona intervijā viņš stāsta:
“Bauskas pusē, Vecumnieku novadā, man pieder neliels medību iecirknis. Ir ierīkotas vairākas savvaļas dzīvnieku pievilināšanas vietas. Pārsvarā medījam jaunos dzīvniekus – pērnos rukšus. Protams, arī jenotsuņus, lapsas, bebrus un stirnas. Meža kameras bija fiksējušas kādu lielāku mežakuili. Nolēmu to nomedīt, taču vairākus vakarus pēc kārtas tas ierastajā vietā neatnāca. Ja nenāk kuilis, tad jāparetina lapsu un jenotsuņu rindas. Pēdējie bija pamodušies jau februāra vidū, turklāt ar visai nesmukiem kažociņiem. Galīgi noplukuši un kašķa mocīti. Līdz ar krēslas iestāšanos mežā sadzirdēju kustību. Grāvī nošļakstēja ūdens. Tuvojās kaut kas liels… Un ko es ieraudzīju? Savu lielo ruksi! Kuilis bija meža maliņā un ostīja gaisu. Rūpīgi notēmēju un nospiedu sprūda mēlīti. Ruksis apmeta nelielu līkumu un nokrita tikai desmit metrus no vietas, kur uz to biju raidījis šāvienu. Vēl kādu brīdi pasēdēju tornī un padomāju par dzīvi. Tad piezvanīju medību kolēģim Jānim Lākutam, kurš bija tornītī kādu trīs kilometru attālumā.
Tālāk viss, kā pienākas, – lietotnē Mednis fiksēju nomedīšanas faktu, sagaidīju Jāni, kurš atbrauca kopā ar saviem abiem dēliem. Izvilkām medījumu līdz automašīnām. Protams, bija fotosesija, un tad jau varēja doties uz medījuma apstrādes vietu. Taču pāris nedēļas pirms tam man tika vēl viens četrarpus piecus gadus vecs kuilis. Tas iznāca uz lauka, kur to varēju veiksmīgi nomedīt. Arī par šī rukša vizīti man paziņoja medību kamera. Ātri saposos uz mežu, ruksis tikmēr jau bija izgājis lauka malā un sācis rakties, taču tālāk tas netika.
Tā nu Diāna mani bagātīgi apdāvināja!”
Kādā veidā Mednis izseko medniekus un kāpēc. “Šauj garām!” #230 epizode
