Mārtiņa Akmentiņa medniekstāsts no žurnāla Medības arhīva
Padomju laikā, kad strādāju par mežsargu, katru rītu ierados savā iecirknī, lai pārbaudītu, ko dara strādnieki, tolaik pie mums strādāja ukraiņi, un pēc tam devos atpakaļ. Pa ceļam papētīju, kādas pēdas sniegā atstājušas caunas, kas tolaik bija mans otrs peļņas avots. Jaunības dienās daudz nodarbojos ar caunu medībām. Mežsarga alga bija 75 rubļi, bet par vienu ādu varēja dabūt 30 rubļus.
Gāju uz autobusa pieturu, lai brauktu mājās, redzu – no viena krūmu puduriņa uz otru pārgājusi caune. Oho! Apgāju puduriņam riņķī, izejas pēdu nav. Bet puduriņam pat cauri var redzēt. Es pa pēdām līdz resnai eglei mežmalā. Nu viss, domāju, cauna iekāpusi eglē, kā es viņu tur ieraudzīšu. Skatos, eglē ievietots bišu strops, bet skrejā izgrauzts paliels caurums. Uzkāpju kokā un ar zariņu pabakstu caurumā, atskan smalks rējiens. Ar zaru vīkšķi aiztaisu būdu ciet, nolaižu to lejā un iznesu uz lauka.
Bise man līdzi, tāpēc vispirms mēģināju caunu iedabūt ieroča čeholā (pārvalkā, red.), bet viņa nepakam nelīda. Domāju, sasitīšu būri un to nomedīšu, taču varēju arī netrāpīt. Kamēr cīnījos ap caunu un prātoju, kā to nomedīt, pievakare klāt. Nolemju, ka sagaidīšu strādnieku mašīnu un ar visu būri aizvedīšu caunu mājās un tad izdomāšu, ko ar to iesākt.
Iznesu būri uz ceļa, mašīnīte piestāja. Mežstrādnieki aizmugurē sasēdās ciešāk, viņiem pie kājām ietūķēju būri ar visu caunu, bet pats nosēdos priekšā blakus šoferim. Braucēji sāka mani apcelt, ka mežsargam laikam trūkstot malkas, tāpēc vedot uz mājām tādus praulus. Pabraucām kādu kilometru, uzreiz ukraiņi sāk bļaut – kas te skrien šiem gar kājām! Saku šoferītim Jankam, lai bremzē nost. Viņš apstādināja veco astoņvietīgo bobiku, ieslēdza uguni – caune tikusi ārā no stropa un nēsājas pa mašīnu – gar kājām, pāri galvām. Kā lai viņu tagad sagūsta? Ukraiņi pārvelk pāri galvām savas pufaikas (vateņus, red.), bet cauna šiem pa mugurām danco. Šoferītis visu to vēro, vienu roku atspiedis pret durvīm, otru nolicis uz atzveltnes. Viņam ir kupla frizūra ar sprogainiem matiem. Pēkšņi cauna pa šoferīša roku čik čik uzkāpj viņam uz galvas un apsēžas. Es jau biju sadabūjis āmuru, kas atradās mašīnā, un lēnām, lēnām cēlu roku… Bet Janka man tādā savādā balsī saka: „Tagad – nē!“
Beigās to kustoni kaut kā stūrī iedzinām un dabūjām rokā.
Praktisks padoms. Kā uzstādīt caunu lamatas!
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
