Jūlija vakars bija tieši tāds, kāds tas mēdz būt vasaras izskaņā, – silts, ar vieglu, smaržīgu vēja pieskārienu un lēni rimstošu dienas gaismu. No pļavām vēl jūtami nāca svaigi pļauta siena aromāts, kas sajaucās ar mitrā meža vēsumu. Es biju noguris, pat ļoti noguris. Dienas darbi lika skriet kā vāverei ritenī, un tikai vakarā, sēžot medību tornītī, kaut uz mirkli beidzās trakais skrējiens. Tā ir tagad, un tā bija arī toreiz, kad pirmo reizi devos mežacūku medībās.
Visu dienu biju strādājis pie krusttēva uz lauka – grābis sienu un krāvis to gubās. Rokas un pleci smeldza, bet dvēselē bija tāda klusa, patīkama apziņa, ka vakarā mani gaida kas pavisam cits – manas pirmās mežacūku medības no tornīša.
Tornītī iekāpu, kad saule pamazām laidās rietā. Aiz muguras bija neliela alkšņu audzīte, bet priekšā zirņauzu lauks. Klausījos, kā dabā viss lēnām norimst – kā putnu balsis paliek klusākas, kā krūmos čabinās kāda pele. Kaut kur tālumā vēl rūca traktors, taču tepat blakus sisināja sienāži un grieza grieze…
Dienas nogurums darīja savu – plaksti kļuva smagi, galva noliecās… un es aizmigu.
Pamodos no klusas šņakstināšanas! Kāds netālu no tornīša vakariņoja vai, visticamāk, bija ķēries pie pirmajām brokastīm!
Adrenalīns kā ar elektrības šalti izskrēja cauri visam ķermenim – sirds sāka sisties straujāk, kāri tvēru katru skaņu, un miegs pagaisa kā ar roku atņemts!
Atcerējos, ko krusttēvs man bija teicis pirms došanās uz mežu – kad ieslēgšu lukturīti, ko viņš palīdzēja piestiprināt manai pirmajai medību bisei, mežacūka, visticamāk, metīsies bēgt. Kā jau praktisks cilvēks nospriedu, ka diezin vai būšu veiklāks par ruksi, tāpēc jau laikus notēmēju uz vietu starp skaņas avotu un tuvākajiem kokiem.
Aizturēju elpu un ieslēdzu lukturi! Zirņauzās stāvēja neliels pērniķītis. Tāds neliels, melns, un acis mirdzēja kā divi jāņtārpiņi. Viņš bija pamatīgi apmulsis no negaidītās iluminācijas un nevis skrēja, bet sastinga turpat uz vietas…
Nācās tēmēt par jaunu. Protams, tajā brīdī ruksis sāka skriet un metās atpakaļ uz mežu. Atskanēja šāviens, vēl dažas sekundes alksnājā skanēja ruksīša soļi, tad viss noklusa…
Vai trāpīju? Tajā brīdī man pašam šķita, ka laiks izstiepies kā gumija – skaņa, gaisma, kustība saplūda vienā mirklī. Sirds dauzījās tā, it kā būtu noskrējis kilometru sprintā. Tajā vakarā iemācījos divas lietas – pirmkārt, mežā nav divu vienādu situāciju un, otrkārt, gaisma dažkārt atklāj ne tikai mērķi, bet arī to, cik daudz vēl ir jāiemācās jaunam medniekam…
