Toreiz tās staltbriežu medības sākās gluži nevainīgi – ar rīta kafiju, smiekliem un pārliecību, ka viss notiks pēc plāna. Kā jau vienmēr. Tiesa, viens no mastiem bija tik slapjš, ka pat odi tur bija iemācījušies staigāt pa sūnām, lai nenoslīktu…
Un tieši tajā mastā man bija jāiet dzīt kopā ar vairākām dzinējām, kuras, cita starpā, jau mācījās arī mednieku kursos. Katru nākamo soli no iepriekšējā atdalīja varen skaļš čvark! Tieši ar tādu skaņu kājas izdevās izvilkt no mitrā sūnekļa.
Pēc dažiem simtiem metru priekšā pamanījām grāvīti… Ne gluži upi, bet tādu, kur pat varde, pirms lēkt pāri, mazliet apdomātu dzīvi…
Sapratu – variantu nav. Jālec! Saņēmu dūšu, kājas man garākas par skolmeistara lielo tāfeles cirkuli, un lēcu. Veiksmīgi. Dzinēja, kas bija no manis pa labi, manu panākumu iedvesmota, arī sajuta teju olimpietes drosmi un… lēca. Nu cik tur tālu… Tomēr grāvis viņas priekšā izrādījās ne tikai pilns ar ūdeni, bet arī dzīvs – ar saviem gravitācijas likumiem un īpašu spēju dzinējus ievilkt muklājā līdz pat viduklim…
Pirmajā mirklī šķita, ka dzinēja muklājā pazudīs pavisam. Ko kājas nes steidzos viņai palīgā kā īstens džentlmenis! Jāteic, bija jāpieliek viss mans spēks, lai viņu izvilktu. Pēc pāris minūšu kopīgas cīņas ar dabu un cilvēka cieņu dāma bija izvilkta! Tiesa, viņas zābaki tā arī palika tur, vismaz metra dziļumā grāvja muklājā…
Kad masts beidzās un mēs iznācām pie mednieku līnijas, pārējie mednieki jau smaidīja līdz ausīm. Neviens gan nesmējās skaļi – laikam jau no cieņas, bet varēja redzēt, ka acu kaktiņi viņiem raustās. Viens no kungiem pat dāmai piedāvāja sausu apģērbu: “Man bagāžniekā vēl vecais kombinezons stāv, paņem, citādi vēl nosalsi!” Protams, atradās arī zābaku pāris, sausa jaka un gandrīz visi citi apģērba gabali, lai medības varētu turpināt visi.
Otrajā mastā gājām pa tādu eglāju, kur pat gaisma spīdēja cauri tikai ar atļauju. Klusumu iztraucēja vien mūsu balsis. Tad pēkšņi no biezokņa pavisam blakus man parādījās liela galva… Sirma, masīva, acis kā pogas, deguns tvaikoja. Tas bija kuilis, kam pat lācis dotu ceļu! Tas paskatījās uz mani, un es – uz viņu. Uz sekundi mūsu skatieni sastapās, un man galvā tikai viena doma: “Nu, šitās būs beigas vai stāsts.”
Par laimi, kuilis bija gudrāks par mani. Brīdī, kad skaļi izkliedzu visu ne visai cenzēto vārdu krājumu, tas paskatījās, ievilka gaisu un lēni pazuda atpakaļ biezoknī.
Sirds vēl labu brīdi dauzījās kā dziesmu svētkos, bet gāju tālāk – nu jau uzmanīgāk, kā cilvēks, kas tikko sapratis, cik ātri dzīve var kļūt interesanta. Pēc brīža dzirdēju, ka no otras puses dzinēji kliedz: “Kuilis nāk, kuilis nāk!” Bet neviens viņu vairs neredzēja. It kā pazuda. Tāds sirmais spoks, kas man lieku reizi atgādināja, ka mežā tu esi ciemiņš.
Kad likās, ka diena jau sniegusi pietiekami daudz pārsteigumu, sākās nākamais masts. Tas, par kuru vēl ilgi runāja visos kolektīva pasākumos. Dzinēji jau bija savās vietās, mednieki nostājušies līnijā, un viss noritēja kā pēc grāmatas. Līdz brīdim, kad atskanēja pirmais šāviens un tūlīt pēc tam rācijā atskanēja sulīgs izteiciens, ko dāmu klātbūtnē parasti nesaka. Uzreiz sekoja nākamais šāviens un vēl viens izteiciens – tikai niknākā balsī! Par vēstījuma saturu precīzi neizteikšos. Teiksim tā – tas bija emocionāls vērtējums par optikas kalibrējumu, ieroča likteni un, iespējams, arī munīcijas ražotāju un vēl šo to…
Pēc dažām sekundēm – trešais šāviens. Un atkal balss, šoreiz triumfējoša: “Ir! Beidzot trāpīju!” Protams, neizpalika sulīga piedeva šī fakta konstatācijai. Un tad rācijā iestājās klusums. Tikai pēc brīža no cita masta gala ēterā atskanēja ķecerīgs jautājums: “Klausies, Janka, tu zini, ka tev rācija bija ieslēgta visu šo laiku?”
Pēc tam gaisā uzsprāga tāds smieklu sprādziens, ka šķita – dzinēji vairs nav vajadzīgi un no masta izskrēja ne tikai brieži, bet pat vāveres un peles, par vārnām nerunājot! Kad beidzot masts bija galā un satikāmies, Janka, goda vārds, smaidīja pats pirmais. “Nu, vismaz neviens nevarēs teikt, ka es klusībā medīju,” viņš teica un vēl piebilda: “Un tas teļš… nu, tas būs jāizvelk no priedīšu jaunaudzes!”
Jau vakarā, mednieku mājā pie kamīna, smējāmies par dienas piedzīvojumiem. Man, protams, nebija glābiņa – katrs jutās par pienākumu pavaicāt, kā tad tur ar to dzinēju mastā bijis un kur palikuši zābaki! Un kāpēc man pašam bikses pēc satikšanās ar milzu kuili tomēr sausas…
Bet, godīgi sakot, tās bija lieliskas medības! Jā, uz visiem bija jādala tas nabaga briežu teļš, bet mēs bijām tikuši pie lieliskiem stāstiem. Un tas jau ir galvenais – lai ir, ko atcerēties, kad krāsns sprakšķ un sirds sāk iesilt.
Tagad, kad eju tuvāk kādam biezoknim, vienmēr pie sevis nodomāju: “Nē, šoreiz biezokni apiešu, jo kuilis vēl varētu būt tuvumā, un negribu, lai viņš mani atkal redz kā purva gariņu!”
Mednieks uz mežu neiet ar naidu, bet daba pārvēršas par cietumu ! “Šauj garām!” #312 epizode
ABONĒ 2026. GADAM UN LAIMĒ KARABĪNI!
👉 Abonē 2026. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības trešajā pielikumā Mednieka gads 2026 par slimībām un parazītiem
Žurnāla Medības decembra numurā lasi par nelikumīgām medībām!
