Bija vēls septembra vakars. Mežs smaržoja pēc mitrām sūnām un rudenīgas zāles. Taču gaisā bija vēl kaut kas – tā tik tikko sajaušamā spriedze, kas mežā ir tikai riesta laikā…
Saule slīdēja uz rietu, tās dzelteni oranžie stari vairs tikai mazliet skāra egļu galotnes. Es sēdēju tornītī pie egļu jaunaudzītes malas. Aiz manis pletās liels, tumšs egļu mežs – tur vienmēr krēsla iestājas ātrāk, un brīžiem likās, ka no turienes mani vēro simtiem neredzamu acu pāru.
Vēja pūsma norima, un es ieīdējos, atdarinot aļņa riesta saucienu. Skaņa aizslīdēja pāri jaunaudzei, uz mirkli ieķeroties ikvienā koka zariņā.
Pēc mirkļa saklausīju atbildi! No jaunaudzes tālākās malas atskanēja sauciens. Sirds ietrīcējās… Tur bija bullis, kas sadzirdējis manu izaicinājumu!
Drīz vien saklausīju šļakstus – kāds smags dzīvnieks pārlēca pāri nelielajai upītei. Atkal šļaksti, un gaisā pacēlās pīļu bariņš. Nācēja izbiedēto putnu spārnu švīksti noskanēja man virs pašas galvas, taču es pat nepakustējos. Sēdēju tornītī, elpu aizturējis, un sapratu – alnis tuvojas…
Kad šķita, ka medījums tūlīt jau parādīsies starp eglītēm, pretējā jaunaudzītes malā atskanēja vēl viena balss. Otrs bullis! Šī balss bija skarbāka, dobjāka un izaicinošāka. Es vairs neatsaucos – zināju, ka tagad jāļauj notikumiem ritēt savu gaitu…
Un drīz tas sākās. Eglīšu biezoknī atskanēja pirmais ragu trieciens. Tad otrs… Skaņas kļuva arvien niknākas – ragi sitās, dzīvnieki krāca un elsoja. Varēja dzirdēt, kā brakšķ kritalas, kā lūst kāda sausa koka stumbrs… Gaisā burtiski virmoja adrenalīna smarža. Manas plaukstas kļuva mitras, spiežot rokās medību karabīni. Sirds dauzījās tik stipri, ka šķita – dzirdēs arī viņi.
Viens no ragu triecieniem šķita skaļāks par pārējiem. Kāds no aļņiem skaļi iekunkstējās, un varēja dzirdēt soļus, kas pamazām kļuva klusāki. Cīņa bija galā. Uzvarētājs bija noskaidrots, un zaudētājs devās projām. Viņš tajā brīdī vēl nezināja, ka izvilcis laimīgo lozi…
Cīņas aizgrābts, nebiju pamanījis aļņu govi, kas klusām bija ienākusi jaunaudzītē. Viņa uzmanīgi vēroja notiekošo. Govs nesteidzīgi apmeta nelielu līkumu, pasmaržoja gaisu un, mani nemanīdama, devās tieši garām tornītim iekšā lielajās eglēs. Es aizturēju elpu – tik tuvu redzēt šo dzīvnieku ir tas pats, kas piedzīvot brīnumu.
Un tūdaļ aiz viņas parādījās arī viņš – uzvarētājs! Plats krūškurvis, spēcīgas kājas, stalta galva ar lieliem ragiem. Viņš tuvojās, stāvs un varens kā pats meža valdnieks. Sapratu – šis ir mans brīdis. Lēnām pacēlu ieroci, aizturēju elpu un… nospiedu sprūda mēlīti.
Bullis sašūpojās. Tad nedrošu gaitu paspēra vēl dažus soļus un pazuda aiz egļu stumbriem. Atskanēja smaga kritiena troksnis. Mana sirds uz brīdi nomierinājās. Taču tad saklausīju aizejošus soļus! Satrūkos – vai viņš piecēlās? Vai šāviens nebija liktenīgs?
Tornī minūtes vilkās kā mūžība. Pēc brīža piecēlos, paņēmu lukturīti un uzmanīgi kāpu lejā no torņa. Devos turp, kur dzirdēju kritienu. Zem kājām čaukstēja sūnas un sīkie, sausie egļu zariņi. Pēc dažiem metriem uz sūnām un mellenājiem pamanīju asiņu piles. Un tur, mellenājos, viņš arī gulēja – mans lielais, staltais bullis! Tikai tagad es biju uzvarētāja lomā.
Mani pārņēma dīvaina sajūta – lepnums, pateicība mežam un smeldze reizē. Zināju, ka šis ir tas stāsts, kas manā atmiņā dzīvos visu mūžu. Es biju kļuvis par liecinieku dabas ritumam un pats – par daļu no tā.
Apsēdos uz celma blakus medījumam un ļāvu domām aizklīst. Atcerējos buļļu cīņu, govs gaitu un to mirkli, kad izšāvu. Viss nu jau bija aiz muguras, bet sajūta palika – esmu bijis klāt kaut kam ļoti patiesam. Kam piederēja tie soļi, kas lika manai sirdij salēkties? Tā bija aļņu govs, kurai nu jāmeklē iepriekšējās cīņas zaudētājs. Bet varbūt tomēr – uzvarētājs?
Jau bija pavisam satumsis, kad pa garo stigu uz jaunaudzīti atnāca mani medību kolēģi. Kopā ar medījumu devāmies mājās. Aiz muguras palika jaunaudze, kur skanēja cīņa, un vecās egles, kas vienmēr sargā savus noslēpumus. Bet manā sirdī joprojām ir stāsts, kuru izstāstīšu vēlreiz pie ugunskura – un katru reizi no jauna izdzīvošu to vakaru, kad aļņu balsis piepildīja mežu.
Vai medniekiem ir tiesības šaut suņus? Traģēdija, no kuras visticamāk varēja izvairīties
ABONĒ 2026. GADAM UN LAIMĒ KARABĪNI!
👉 Abonē 2026. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības oktobra numurā par mežacūkām!
