Mans vectēvs savulaik mēdza bieži teikt šo sakāmvārdu. Būdams vienkāršs lauku vīrs, viņš visu darīja pamatīgi. Ik lietā, pie kuras viņš ķērās vai ko izgatavoja, bija jaušama kārtīga izturības rezerve. Ne tā kā tagad, kad domājam, kā tik vien ietaupīt vai izgatavot ar iespējami mazākiem izdevumiem. Un par to nākas maksāt, visbiežāk pašā nepiemērotākajā brīdī!
Protams, biju dzirdējis citus mednieku stāstām par to, kā krituši no brūkošām kāpnēm, kā karājušies egles zarā, kad lūzis zars, uz kura ar visu svaru atbalstīta kāja. Pie sevis nodomāju, ar mani taču tā nekad negadīsies!
Un tad pienāca tā ne tik veiksmīgā, lai gan, aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, pati veiksmīgākā diena, ja neskaita to, kurā es satiku savu tagadējo sievu, kura manu medniekošanu atbalsta vairāk, nekā es varēju sapņot, un, jā, arī ragu, kas man traucētu ieiet pa durvīm vai iekāpt auto, man nav! Viņai vienkārši ļoti garšo gaļa, vislabāk mežacūkas!
Tad nu devos rukšu gaides medībās. Bija skaista rudenīga pievakare. Kad nonācu līdz tornītim nopļauta kukurūzas lauka malā, sāka jau krēslot. Iepriekšējās dienas bija pūtis ļoti spēcīgs vējš. Par laimi, tornītis bija vietā, un es, daudz nedomādams, naski tajā uztrausos. Pakāpieni likās tādi nedaudz ļodzīgi, bet vai tad tas ir kāds šķērslis!
Saulīte drīzumā pavisam pazuda aiz meža malas. Ar nepacietību gaidīju rukšu ierašanos. Un ilgi nemaz nebija jāgaida. Aiz muguras mežā kāds staigāja. Pēkšņi radās sajūta, ka uz mani kāds skatās un… tieši no apakšas!
Mazliet apmulsis, nolēmu piecelties kājās un paskatīties, kas notiek aiz tornīša. Tajā brīdī zem kājām atskanēja nodevīgs krakšķis un es sāku strauju ceļojumu lejup. Daudz ātrāku, nekā man būtu gribējies!
Neteikšu, ka tajā mirklī man gar acīm būtu pazibējusi visa dzīve! Tas bija tikai viens acumirklis, un es jau sēdēju jāšus uz visai pamatīga kuilēna, kurš bija ielīdis tieši zem tornīša! Ruksis burtiski izglāba manas kājas un muguru, kalpojot par drošības spilvenu… Tiesa, viņam mūsu satikšanās nebeidzās tik veiksmīgi kā man. Esmu visai brangs miesās, tāpēc nācās kā pateicību izbeigt mana glābēja ciešanas. Visticamāk, biju ielauzis viņam mugurkaulu… Labi, ka pie jostas bija nazis, jo plinte bija palikusi uz tornīša malas vismaz piecus metrus virs manis.
Atšķirībā no rukša biju dzimis laimes krekliņā! Vien vakarā, kad novilku drēbes, nācās konstatēt, ka abi sāni un rokas man ir tik zili kā negaisa mākoņi vasarā…
Kāds tam visam sakars ar mana vectēva teicienu? Visiem saviem tornīšiem es nomainīju ne tikai grīdas dēļus, izvēloties vismaz četrus centimetru biezas plankas, bet arī kāpšļus, un turpmāk nozvērējos jaunus tornīšus metināt no metāla caurulēm! Jā, padārgi, toties droši!
Alni var iznīdēt ātri, mežacūku nedarbi pilsētās un jaunais naidnieks. “Šauj garām!” #276 epizode
Žurnāla Medības marta numurā lasi par mednieku labajiem darbiem
