Jumprava. No visam pusēm lielāku un mazāku mežu ieskauts ciematiņš Latvijas vidienē. Te mājvietu atradis mednieku klubs Zelta rags, un tajā lieliski jūtas Elmārs Kiršholcs. Lai arī sirmajam kungam rit astotais gadu desmits, viņš ir enerģijas pilns un prātā vienmēr kāda ideja, kā medības padarīt ērtākas un efektīvākas.
Kiršholca kungs atklāj, ka viņa dzimtā nav bijis neviena mednieka. Tēvs bijis mežstrādnieks, taču ne mednieks. Taču tad viņš saticis sava mūža mīlestību Ritu un ieguvis ne tikai krietnu sievu, bet arī aizraušanos visam turpmākajam laikam.
Nokāpj pa balkonu
“Medību bacili man pielaida pats Ķeizars!” smaidot saka Kiršholca kungs. “Jā, jā, tieši tāds bija mana sievastēva uzvārds! Alfrēds Ķeizars. Es ieprecējos Jumpravā, un, tā kā viņš bija aktīvs mednieks, mani pierunāja nākt medniekos. Kā tu sievastēvam neklausīsi! Tā viss arī sākās. Savukārt sieva mani ļoti atbalsta medību gaitās. Viņa nekad man nav liegusi doties medībās, izņemot vienu vienīgu reizi. Dzīvojām trīsistabu dzīvoklī. Viņa iebilda, bet man ar večiem sarunāts. Ko darīt? Ar šņori nolaidu lejā bisi, nokāpu arī pats un mežā iekšā… Taču tagad kopā braucam uz mednieku festivālu Minhauzens un viņa ir mūsu kluba galda pārzine!
Nauris – septītais
Laikam esmu ilgdzīvotājs. Esmu pārdzīvojis sešus kolektīva vadītājus. Nauris Vībāns, kurš klubu vada pašlaik, ir septītais. Man patīk krāt dažādu statistiku. Piemēram, kamēr medīju es, uz citiem medību laukiem devušies 34 mani medību biedri. Daudz. Praktiski viens mednieku klubs. Prieks par to, ka medniecība šī skumjā iemesla dēļ Jumpravā nav apsīkusi – viņu vietā nāk jauni un zinoši mednieki, labi šāvēji. Viņi darbojas ļoti aktīvi, un mums, vecajiem vīriem, atliek vien numurus uz medījuma porcijām salikt. Protams, vienmēr varam palīdzēt arī ar padomu un dzīves pieredzi.”
Runājot par medību gaitu sākumu, Elmārs teic – ja būtu iespēja dzīvot vēl vienu dzīvi, viņš būtu devies mācīties uz Aizupes Meža tehnikumu, jo mežs ir viņa aicinājums.
“Es nemaz nezinu, kāda būtu mana dzīve bez meža un medībām. Droši vien pelēka un neinteresanta. Ja netieku uz mežu, jūtos teju vai slims. Savukārt mežs paņem tās kaites, kuras patiešām ir,”
atklāj mednieks. “Slavenais Modris Grantiņš, kurš Ogres Meža tehnikumā un pirms tam Aizupes Meža tehnikumā izskolojis ne vienu vien mežsaimnieku un mednieku paaudzi, starp citu, bija jumpravietis. Viņš mūs aicināja medībās, un braucām uz Aizupi. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados biju trešais, kuram Aizupes tehnikuma mežu vēsturē, pēc Modra teiktā, izdevās iegūt dubli – ar vienreiz pielādētu bisi nomedīt divus staltbriežus, ar vienu stobru vienu, ar otru – otru. Pat toreizējais republikas medību inspektors Troska man paspieda roku! Lieki teikt, ka to nemazgāju teju vai mēnesi! Nomedīju teļu un govi.”
No izstādes atved sudraba medaļu
Var teikt, ka medību dieviete Elmāram bijusi labvēlīga. Dzinējmedībās viņam izdevies nomedīt briežu bulli ar sudraba medaļas vērtiem ragiem. Trofeja novērtēta 2018. gadā izstādē Jaunmoku pilī.
“Atceros, tajās medībās bijām vien septiņi mednieki. Viens no jaunajiem medniekiem apgalvoja, ka zinot, kur ir medījums. Tā arī bija. Briedis no manis izskrēja kādu 40 soļu attālumā. Izšāvu, un viņš nokrita, taču tūlīt pielēca kājās un pāri ceļam projām! Tolaik jau biju iegādājies karabīni, lai gan līdz tam medīju tikai ar bisi. Kolektīva vadītājs mani kaitināja, sak, brauc ar auģiku, bet karabīnei naudas nepietiek! Iegādājos Savge markas ieroci.
Tā nu briedis pārlēca pāri ceļam, elektrolīnijai. Es paguvu izšaut vēl divas reizes. Bija divi trāpījumi. Viens no tiem priekšplecā. Ja tā padomā, dažs visu mūžu medī un nav pat bronzas, Diāna vienkārši nedod. Bet man ir sudrabs!
Ir jau mums speciālisti, kuri katru rudeni pavada mežā ilgu laiku, līdz nomedī kārtīgu bulli. Piemēram, Andris Paļčevskis. Togad, kad savu trofeju vedu es, pierunāju arī citus un kopā dabūjām septiņas medaļas! Andrim bija viens zelta briedis, divi sudraba, man un vēl vienam medniekam arī pa sudrabam, vēl viena bronza un sudraba alnis.
Tas nozīmē, ka saimniekojam pareizi, ja izaug skaistas trofejas. Ir jau arī kolektīvi, kur, tiklīdz kāds zvērs no meža izbāž galvu, tā dabū lodi sānos. Taču tā saimniekot nedrīkst.”
Iecienītākās – gaides medības
Vaicāts, kādas medības ir iecienītākās, Elmārs Kiršholca kungs teic, ka putnu medības vairs nav tik populāras, kā tas bija agrāk.
“Pats savulaik braucu uz Lubānu, Nagļiem un kur tik vēl ne! Pīļu bija mākoņiem. Krita arī pa kādai. Tagad putnu medības vairs nesagādā tik daudz prieka. Pat uz atklāšanu neejam. Nemāku izskaidrot, kāpēc tas tā. Iespējams, nav vēlēšanās un tik lielas intereses par putnu medībām.
Man interesantākās šķiet gaides medības. Var mierīgi sagaidīt medījumu, novērtēt to un nomedīt. No jaunākā manis uzbūvētā torņa jau pirmajā vakarā nomedīju vienu pērno ruksi.
Interesanti vērot arī jenotsuņus, kas nāk cienāties ar āboliem. Sēd pie kaudzes un lasa viens otram blusas. Skatās uz mani un arī vēro. Taču šīm dzīrēm būs jādara gals – abi apvēlušies kā bumbas.
Dzinējmedības ir kas cits. Tur dzirkstī joki, valda lieliska gaisotne, jo satikušies vienādi domājoši cilvēki, lai darītu kopīgu darbu, taču fiziski tas ir grūtāk. Vismaz man.”
Jaunas medību sezonas – Medību noteikumu grozījumi. “Šauj garām!” #123 epizode
Tehnisks cilvēks
Elmārs Kiršholcs ir tehnisks cilvēks. Visu darba mūžu nostrādājis par autoceltņa vadītāju. Šķetinot atmiņas, viņš atceras, ka savulaik jau nebija iespēju medījumu piekārt pacēlājā kā tagad, tāpēc šim mērķim padomju laikos lieliski noderējis arī autoceltnis.
Taču, arī pensijā esot, viņš nesēd rokas klēpī salicis, bet gādā par to, lai vietējā katlumājā viss darbojas atbilstoši sezonai. Tehniskās zināšanas noder arī medībās. Piemēram, izgatavojot speciālus sāls kluču turētājus. Izvēlētajam balstam uzmauc no metāla izgatavoto uzgali (attēlā) un uz vītņstieņa ar uzgriezni un paplāksni fiksē sāls kluci.
“Arī medību torni bez tehniskām zināšanām izgatavot nevar. Nesen uzbūvēju jaunu – lielu, ērtu, ar diviem sēdekļiem, lai medījumu gaidīt var kopā ar vēl kādu medību biedru. Ja nenāk medījums, divatā īsāks laiks. Lai sēdēšana ērtāka, tajā ierīkojām automašīnas sēdekļus. Mūsu medību klubā katru gadu būvējam jaunus torņus, un arī es vienmēr piedalos,” tā Elmārs Kiršholcs.
Garām aiziet vilku bars
Medībās spraigu atgadījumu netrūkst. Bijuši brīži, kad uztraukumā pat paelpot grūti. “Atceros, reiz biju aizbraucis uz medībām Dunavā. Bija mīnus 28 grādu sals. Koki tā sprakšķēja, ka šķita – netālu šauj. Nākot atpakaļ no tornīša, ievēroju sešu septiņu vilku pēdas. Vilki bija šķērsojuši manu taku un devušies tālāk. Sajūta bija ļoti neomulīga – spīdināju ar bateriju uz visām pusēm, vai tik kaut kur neiegailēsies acis…
Otrs gājiens bija pīļu medībās. Biju aizbraucis uz Latgali. Paņēmu laivu un iebraucu ezerā. Taču laiva izrādījās caura. Ūdens nāca vairāk un vairāk. Pamanīju lupatu, taču, kad to pacēlu, atklājās, ka ar to bija aizbāzts lielāks caurums… Vienā mirklī laiva bija pilna līdz malām. Neatlika nekas cits kā uzkārt bisi kaklā un pamazām, pie laivas turoties, irties uz krastu. Pagāja pāris stundu, kamēr tiku malā.”
Cilvēki attālinās no dabas…
Pieredzējušo mednieku un dabas pazinēju uztrauc tas, ka cilvēki, īpaši pilsētās dzīvojošie, arvien vairāk atsvešinās no dabas un vairs nesaprot dabā notiekošās norises, arī ar medniecību saistītās.
“Nedrīkst būt tā, ka cilvēks, kurš neatšķir priedi no egles, māca, kā stādīt mežu,” saka Kiršholca kungs. “Tāpat pārāk daudz tiek uzsvērti nelaimes gadījumi, īpaši akcentējot, ka tajā iesaistīts mednieks. Un viena izdarītais tiek vispārināts uz visiem medniekiem. Visai sabiedrībai nebūs iespējams izstāstīt, ka mednieks ir godavīrs un ievēro likumus, jo mednieku darbošanās saistīta ar nonāvēšanu, kas daļai šķiet nepieņemami paša procesa dēļ. Tas nekas, ka tajā pašā laikā šie cilvēki izvēlas gaļas gabaliņu veikala vitrīnā. Tas tur nav nonācis, apejot kāda dzīvnieka nonāvēšanu, taču to nezin kāpēc tā pati kliedzēju sabiedrība nevēlas atzīt.
Mūsu daba ir ļoti bagāta, tikai tā nevis jāieliek stikla būrītī un jāskatās uz to no tālienes, bet šī daba jālieto un tas jādara saprātīgi.
Kamēr vien plinti spējam turēt plecā, mums jāiet pie dabas, jābauda tās skaistums un jāņem tas, ko dod medību dieviete. Ne spalviņas un šaujiet garām!”
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
Abonē, lasi elektroniski vai meklē preses tirdzniecības vietās!
