Šis rudens Jurim Spalim un viņa sievai Laimītei no Bauskas novada Īslīces pagasta bijis īpašs – Lubāna krastā atzīmēta 50. pīļu medību sezonas atklāšana. Medību dieviete Jurim bijusi ļoti vēlīga, ļaujot iegūt ne vienu vien vērā ņemamu trofeju – tostarp divus lāčus, kuri nomedīti Karēlijā.
Juris Spalis labprāt stāsta par savām medību gaitām: “Pirmais medījums man tika jau 12 gadu vecumā. Mātesbrālis bija kaislīgs mednieks. Netālu no siena šķūņa izbēra pakaišus, un tur ik nakti apsildīt ķepas nāca pieci seši garauši. Tā nu viņš man iedeva vienstobra gailenīcu, pats paņēma divstobreni un gājām tos zaķus vaktēt. Bija skaista pilnmēness nakts. Arī garauši ilgi nebija jāgaida. Viņš norādīja, kurš būs mans medījums. Tajā vakarā nomedījām trīs zaķus. Tā nu man bija skola rokā.
Bērnībā gan šaut izdevās reti, bet gāju dzinējos. Uz Brunavas pagastu tolaik brauca medīt kādas Rīgas rūpnīcas mednieki un mūs, puikas, aicināja dzinējos. Par dienu maksāja 25 rubļus un deva arī pusdienas. Tā mums, trīspadsmit četrpadsmit gadus veciem puikām, bija liela nauda. Viņi medīja gan tikai, kad bija uzsalis, un zaķi arī lielākoties bija prāvākais medījums. Reizēm nomedīja arī pa kādam buciņam.
Taču tad iešanu medībās nācās pārtraukt. Dienests armijā. Pleskavas apgabalā vadāju virsniekus un vēroju, kā viņi šāva mežā dzīvniekus ar automātiskajiem ieročiem. Tās nekādi nevarēja saukt par medībām, drīzāk slepkavošanu. Taču, atgriežoties mājās, prāts bija nemierīgs – gribējās izbaudīt īstas medības.
Iesniedzu nepieciešamos dokumentus un 1965. gada pavasarī – sloku medības vēl nebija sākušās – nokārtoju pārbaudījumus. Bija jāšauj māla šķīvīši. No pazīstama mednieka nopirku bisi – 16. kalibra gailenīcu Tula. Patronas lādējām paši. No sākuma pulveri un skrotis svērām uz aptiekas svariņiem, lai tikai nebūtu par daudz. Vēlāk izgatavojām dozatoru, lai veicas ātrāk.”
Visu rakstu lasiet žurnāla Medības novembra numurā.
