Raksts tapis sadarbībā ar Pulsar Latvija
Jūlija pirmajā pusē stirnāžu sezona rit pilnā sparā, un nevarētu atrast vēl labāku brīdi, lai testam no veikala Ieskaties.lv saņemtu jauno Pulsar Oryx LRF XG35 termālo monokli. Kā ar to veicās divos medību vakaros?
Kad krūmu briesmonis saķer aiz ragiem un nelaiž vaļā. Pulsar Oryx LRF XG35 monokļa tests dabā
Derēs arī skarbos laikapstākļos
Vasara šogad ar patīkamiem laikapstākļiem tiešām nelutina. Jāņu rītā medībās bezcerīgi sabristie zābaki tā līdz galam izžuva vien jūlija sākumā – tikai, lai atkal ar tiem brauktu kārtējās lietainajās medībās. Toreiz kabatā vienmēr līdzi bija Pulsar Axion, kas kareivīgi visus pārbaudījumus izturēja godam. Tagad, saņemot jauno Oryx, nodomāju, ka arī šo ierīci būs iespējams uzreiz testēt sarežģītos apstākļos un pārbaudīt, uz ko tā ir spējīga, taču tad pēkšņi uzradās arī patīkami, vasaras cienīgi laikapstākļi. Jā, tam ir liela nozīme, jo jebkurai ierīcei termālā attēla kvalitāte krietni mainās, līdzko apkārtne kļūst salijusi un slapja. Šo atšķirību vairāk var novērot, pievēršot uzmanību attēla fonam, nevis pašam dzīvniekam. Par laimi man vai par nelaimi ierīces testam, lietu nevienā no vakariem sagaidīt neizdevās, taču miglu gan. Ierīcei ir 640×480 pikseļu termālais sensors. Varētu teikt, ka tas ir tāds vidējs izmērs, kas nodrošina labu attēla kvalitāti, bet vienlaikus arī stipri nepaaugstina ierīces cenu. To papildina 35 milimetru priekšējā lēca, kas ir nedaudz iebīdīta iekšā ierīces korpusā, tādējādi papildus pasargājot to no bojājumiem. Pašam korpusam piemīt IP67 aizsardzības pakāpe, kas ir jaudīgāka nekā citām Pulsar ierīcēm. Tā sargā gan no putekļu iekļūšanas, gan arī no mitruma. Tas ir, monoklis var izturēt 30 minūšu ilgu iegremdēšanu metru dziļā ūdenī. Ja jau tā, tad arī vasaras lietus tam neko nevar nodarīt.
Veiksmīgi izstrādāta nianse – tālmērs
Pirmais testa vakars pagāja Kurzemē – vietā, kur staltbriežu populācija ir tik liela, ka reizēm šķiet, ka brieži ne vien obligāti iznāks atrādīties klajumā, bet arī būs gatavi uzkāpt tornī. Dažu labu vakaru, vairākas stundas pasēžot vienā tornītī, sev visapkārt dažādā attālumā var saskaitīt ap divdesmit dzīvnieku. Šajā reizē gan par briežiem daudz aktīvākas izrādījās stirnas. Pirmais jaunais, perspektīvais āzis visapkārt esošajā āboliņa laukā uzradās jau minūti pēc manas iekārtošanās tornī. Ļoti labi, termokamerai būs brīvprātīgais fotomodelis! Astoņdesmit metru distancē ar monoklī uzreiz bija iespējams ievērot, ka dzīvniekam ir ragi. Tiesa gan, lai pavisam precīzi tos izpētītu, nepieciešams parastais binoklis. Lai arī parasti termālajam attēlam izvēlos melnbalto krāsu režīmu, kurā siltie objekti ir balti, šoreiz izdevās pamēģināt zaļo režīmu, kas Pulsar ierīcēm parādījies samērā nesen. Ražotājs norāda, ka, pirmkārt, tas tumsā mazāk nogurdina acis. Tā vēlāk izrādījās taisnība. Otrkārt, šķiet, ka tajā vēl labāk nekā melnbaltajā režīmā izceļas ragu aprises. Protams, nekur nav pazuduši visi jau ierastie krāsu režīmi, no kuriem ir iespējams izvēlēties – pavisam to ir deviņi.
Pēc neilga brīža pļavas malā pie meža parādījās vēl viens jauns āzis. Šķita, ka attālums varētu būt ap 300 metriem, bet izrādījās gandrīz visi 400. Maz pazīstamā vietā uz atklāta lauka vai pļavas kļūdīties ir viegli, tādēļ lieliski noder tālmērs. Tā ir viena no Oryx visveiksmīgāk izstrādātajām detaļām. Tālmērs nav ierīcei piebūvēts klāt no sāniem vai apakšas, bet gan integrēts korpusā. Līdz ar to ierīce ērtāk ieguļas plaukstā un to vienlīdz ērti var satvert gan ar kreiso, gan labo roku. Tas spēj nomērīt attālumu līdz pat 1500 metriem, kļūstot par pirmo Pulsar monokli, kas spēj sasniegt šo distanci. Līdz šim tas bija pa spēkam vien Merger sērijas binokļiem. Mērīt attālumu var gan vienam konkrētam objektam, gan arī skenēt lauku un izmērīt attālumu līdz katram objektam, uz kuru tiek parādīts ar sarkano kvadrātiņu, kas parādās ekrānā. Vērojot jauno āzi, skats nudien izdevās anekdotes vērts. Iznācis no meža, brašulis uzreiz ar ragiem metās uzbrukumā tuvumā esošajam krūmam. Diemžēl neviens jaunajam censonim nebija izstāstījis, ka krūmos reizēm mēdz ieaugt vīteņaugi. Tā ārdīdamies, āzēns pēkšņi saprata, ka kaut kāds spēks to ir saķēris aiz ragiem un tur ciet, taču pāris spēcīgāki rāvieni ļāva no mistiskā krūmu briesmoņa atbrīvoties. Tikai tagad vīteņaugi bija ne tikai satinušies ap ragiem, bet arī aizsedza acis. Jā, āzēnam laikam nakts nekad nebija iestājusies tik pēkšņi un negaidīti. Tad nu sākās dullā lēkšana gaisā, dibena mētāšana un spārdīšanās ar pakaļkājām. Lieki piebilst – tas, protams, necik nepalīdzēja no vīteņaugiem atbrīvoties. Tā lēkādams, āzis tūlīt pat arī pazuda atpakaļ mežā.
Jauns pogu dizains un ļoti ilga baterijas darbība
Lai arī Pulsar parasti nemēģina katrai jaunajai ierīcei izgudrot pilnīgi jaunu pogu dizainu un izkārtojumu, šis monoklis ir izņēmums. Jāsaka gan, pozitīvā ziņā, jo jaunajā dizainā katra poga ir ar atšķirīgu formu un izmēru. Līdz ar to tās var atšķirt pēc taustes. Plusa un mīnusa vai divu bultiņu pogas ir apvienotas ar izvēlnes pogu, līdz ar to pirksts nav jāpārbīda uz priekšu vai atpakaļ, bet gan uz sāniem. Tā kļūdīšanās iespēja ir samazināta. Savukārt pie tālmēra pogas ir iestrādāta atdure, kas ļauj ar tausti šo pogu atpazīt no pārējām. Turklāt iestatījumos var ieslēgt vibrācijas funkciju, lai pie katra nospiediena poga klusi novibrētu. Tas visvairāk noder brīžos, kad monokli slēdz ārā, neskatoties tā ekrānā. Vibrācija ļauj sajust, ka ierīce tiešām ir izslēgusies vai pārgājusi miega režīmā. Jāsaka gan, ka, medījot nedaudz vairāk kā trīs stundas, nebija vajadzības monoklim izslēgt ekrānu, jo baterijas ietilpība ir tik liela, ka to vienkārši nav iespējams iztērēt vairāku stundu laikā. Tas tādēļ, ka baterijas patiesībā ir divas – viena iebūvēta, otra izņemama. Arī tas ir nebijis jaunums Pulsar monokļu rindās. Tā nu pašā vakarā pēc medībām bija izdevies iztērēt nedaudz vairāk kā pusi no pirmās baterijas. Vēl viena īpaši nozīmīga izmaiņa šim modelim ir fokusa regulācijas gredzens, kas nu ir pārvietots uz ierīces priekšu. Līdz ar to attēlu ir iespējams fokusēt, izmantojot to pašu roku, kas tur monokli.
Varēja manīt, ka plašais āboliņa lauks stirnām nudien iet pie sirds. Gandrīz visa vakara gaitā uz tā vienlaikus uzturējās pieci vai seši dzīvnieki, no kuriem selektīvi medījams īsti nebija neviens, tādēļ šoreiz atlika tos vien pavērot. Tikai iestājoties tumsai, no meža beidzot iznāca arī briežu bariņš – jauns bullis un piecas govis ar teļiem. Vērojot tos, pēkšņi pārsteidza skaļš troksnis no mugurpuses, kur tālumā atradās asfaltēts ceļš. Skaļš bremžu kauciens un automašīnas taurēšana. Lai arī tālu, pagriežoties uzreiz kļuva skaidrs šofera neapmierinātības iemesls – no ceļa pļavā ielēca briedis, strauji sametās uz sāniem un acumirklī pazuda tuvumā esošajos krūmos. Labi, ka nelaime šoreiz izpalika, taču viens ir skaidrs – līdzko iestājas tumsa, briežu aktivitāte pastiprinās un arī jābrauc ir prātīgi. Arī vēlāk mājupceļā pēc medībām mašīnas gaismās ceļa vidū pēkšņi parādījās viens pats alnēns. Droši vien mamma jau bija tikusi pāri ceļam, kamēr jauneklis uz savām garajām kājām vēl klumburēja tam pāri.
Parāda to, ko citādi palaistu garām
Jau krāmējot mantas somā un riktējoties kāpšanai zemē no torņa, uzmanību piesaistīja klusa švīkstēšana un nesaprotama dauzīšanās netālu no torņa. Kad tumsa neļauj izpētīt apkārtni, lieti noder termokamera! Izrādās, nedaudz vairāk kā 100 metru attālumā riesta sākuma kašķi uzsākuši divi āži. Augstiem lēcieniem viens otram tuvodamies, abi beidzot satikās un ar skaļu klakšķi sacirta kopā ragus. Tad pakāpās atpakaļ, kārpīdami zemi, un visu dramatisko uzvedumu sāka no gala. Neizskatījās gan, ka kāds būtu izrādījies izteikti spēcīgāks, jo beigu beigās pēc vienlīdzīgās grūstīšanās abi lēnām devās prom katrs uz savu pusi. Atklājās, ka monoklim ir arī spīdoša ieslēgšanas/izslēgšanas poga, kas palīdz to vieglāk atrast tumsā. Šo funkciju var arī izslēgt vai mainīt tās intensitāti, kas ir noderīgi, piemēram, ejot klāt dzīvniekam krēslā.
Otrais medību vakars jau citā Latvijas galā – vietā, kur briežu jau ir krietni mazāk, taču šoreiz tika dota iespēja medīt ne vien āžus, bet arī selektīvos špīserus, proti, tādus bullēnus, kam ragi īsāki par ausīm. Tiesa, labība kopā ar garām nezālēm uz lauka bija izaugusi tik gara, ka tādā pazaudēt varētu pat žirafi, taču dažviet tā bija sagūlusi un vēl aiz muguras bija nopļauta pļava, tādēļ sūdzēties nebija vērts. Saule lēnām tuvojās rietam, klēpī tūta ar ķiršiem un visapkārt putnu koris – vienvārdsakot, vasaras prieki no visas sirds. No putniem visskaļāk izpaudās griezes, ko parasti saklausīt ir viegli, bet pamanīt tās var ļoti reti. Lūk, te nu atkal noderēja termālā kamera. Kamēr nav ne briežu, ne āžu, sāku pētīt labību netālā vietā, no kuras nāca putna tarkšķošā balss. Jā, nudien! Uz īsu brīdi nozibēja putna aprises, te tas pabāza galvu no labības. Ja nebūtu termālās ierīces, ar neapbruņotu aci to pamanīt, visticamāk, neizdotos. Šādām reizēm ir svarīgi, lai monoklim var uzstādīt fokusu samērā tuvā distancē.
Attēla stabilizācija video filmēšanai un vērošanai
Ļoti noderīga funkcija ir arī attēla stabilizācija, ko var ieslēgt vai izslēgt pēc vajadzības. Lai arī cik stabila būtu roka, šī funkcija noder, filmējot vai uzņemot fotogrāfijas ar monokli, ja to nav iespējams kaut kur atbalstīt. Uzņemtais materiāls saglabājas 64 gigabaitu atmiņas kartē, un tam visērtāk var piekļūt ar lietotnes Stream Vision 2 palīdzību. To var ātri izdarīt kaut vai uzreiz tornī. Otrs variants – izmantojot USB-C vadu, failus var pārnest uz datoru.
Beidzot izdevās sagaidīt arī vakara zvaigzni – jaunu bullēnu ar pirmajiem ragiem. Jūlijā, kad ragi vēl pūkaini, tie jau pa gabalu ir lieliski saskatāmi termālajā attēlā. Tā kā tie bija nedaudz garāki par ausīm, bullēnam šoreiz brīvbiļete. Tas ilgi neuzkavējās mežmalā, ašiem soļiem šķērsoja labības lauku, kura otrā galā sastapās ar govi un teļu. No stirnām gan otrajā vakarā nebija ne miņas. Interesanti, ka tās šo stundu laikā neredzēja arī pārējie divi mednieki, kas medīja tajās pašās platībās. Cik vienā reizē to ir daudz, tik otrā reizē – maz. Beigu beigās, iestājoties tumsai, parādījās arī migla. Jā, termālajā attēlā to var pamanīt, arī nedaudz samazinās distance, kurā dzīvnieku var saskatīt un atpazīt.
Secinājumi
Jaunais Pulsar Oryx noteikti ir pieteicis spēcīgu konkurenci ne vien Pulsar, bet arī citu ražotāju termālajiem monokļiem, jo šo pilnvērtīgo komplektāciju var saņemt par samērā zemu cenu. Noliekot to blakus kompaktajam monoklim Pulsar Axion, kam tas vizuāli līdzinās visvairāk, korpusa izmērs šķiet pieaudzis tikai nedaudz uz otras baterijas rēķina. Tas joprojām ir samērā kompakts. Liels pluss ir iespēja to pielāgot katra lietotāja prasībām – attēla stabilizāciju, pogas izgaismojumu, vibrāciju var vai nu ieslēgt, vai izslēgt. Varētu teikt, ka šajā ierīcē ir apvienots viss, ko vien mednieks varētu vēlēties.
Specifikācijas
Sensors: 640×480 px
Pikseļa izmērs: 12 µm
Attēla palielinājums: 2,5–20 x
Atpazīšanas distance: 1800 m
Objektīva lēca: 35 mm
Lāzera tālmēra maksimālā distance: 1500 m
Plusi
– Cena
– Baterijas izturība
– Var pilnvērtīgi lietot ar tikai vienu roku
– Ļoti ērts pogu dizains un izkārtojums
Mīnusi
– Fokusa gredzens ir mazliet stingrāks, nekā gribētos
– Lai tālmērs patiešām būtu precīzs tālākā distancē, ierīce jāatbalsta
Latgaļu īpatnības ar ātrajiem un divām ugunsdzēsēju mašīnām. “Šauj garām!” #295 epizode
Žurnāla Medības augusta numurā lasi par to, cik briežu ir jānomedī
