Ints Ķuzis. Pieļauju, nav cilvēka, kurš nezinātu, kas viņš ir Latvijas Valsts policijas priekšnieks, policijas ģenerālis, bijis ilggadējs policijas vadītājs Tukumā. Taču šoreiz ne par policijas lietām. Ints Ķuzis ir arī mednieks, cik nu aizbraukt uz medību platībām ļauj viņa saspringtais darba laiks.
Atceroties par šiem retajiem, toties tik ļoti skaistajiem brīžiem, Inta balsī ieskanas vai visa dabas toņu gamma. Ir taču fantastiskas gan lietusgāžu un vētras dienas, gan mierīgie novakari, gan vieglas miglas pārvilktas pļavas agros rītos.
Jūs pa dzīvi vadot trīs lietas: darbs, daba un mīlestība
Piekrītu. Mīlestība, manuprāt, ir visstiprākā. Vispirms, jā, tā ir mana ģimene, bet filozofiski – ir taču jāmīl viss, kas ir apkārt. Visa mūsu dzīve dzīvīte dažādās izpausmēs.
Daba tad būtu vairāk medību kontekstā?
Ne tikai. Esmu lauku puika no Tukuma puses, un kopš agras bērnības lauki ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Joprojām. Līdzko ir brīvāks brīdis, es no Rīgas dodos projām vai nu uz savu īpašumu, vai pie brāļa. Viņš man īsts lauksaimnieks un uz medniekiem reizēm dusmīgs – izbraukājot tīrumus. Īpaši tad, kad Kurzeme vēl bija bagāta ar mežacūkām. Toties tagad tukšumu dāsni aizpilda staltbrieži.
Esat kurzemnieks?
Jā, Kurzemīte Dievzemīte ir mana dzimtene. Esmu pateicīgs Kandavai un Tukumam, ka esmu tas, kas esmu, un tur, kur esmu.
Un vecākiem paldies, ka iegadījies pasaulē nākt 4. maijā.
Jā, mammai un tētim, kuru vairs nav šaisaulē. Taču viņi pieredzēja 4. maiju un priecājās par šiem dubultsvētkiem – dēla dzimšanas un Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu. Man vēl vairākiem pazīstamiem 4. maijs ir dzimšanas diena, un tagad tā sakritība, tie sarkanbaltsarkanie karogi visur, dod tādu īpašu pacilātības sajūtu par piederību savai valstij, savai Latvijai. Un tad vēl kā dāvana dzimšanas dienā ir nesen iedibinātā Nacionālo bruņoto spēku militārās parādes tradīcija kādā no pilsētām. Tas viss kopā ir gandarījums, ka esam stipri un droši.
Ko jums nozīmē medības?
Būt dabā. Būt mežā. Tie ir milzīgas baudas un laimes mirkļi. Klusums. Un šajā klusumā iebrīkšķas zariņš. Nošvīkst putna spārni. Sēdu tornītī, izbaudu visas šīs sajūtas un pēkšņi saprotu – kāds nāk. Uzbango adrena-līns. Vai parādīsies stirna vai briedis, varbūt ziņkārīgi čabinās jenotsuns? Ierocis ir blakus, bieži vien to pat neizmantoju, jo, atklāti sakot, reizēm nebraucu medībās, bet vienkārši prom. Prom no stresa, no darba saspringtības, skriešanas, informēšanas, uzklausīšanas, analizēšanas… Atiet no tā visa nav vienkārši, tādēļ patiešām esmu laimīgs par tām reizēm, kad man ir iespēja būt medībās.
Vai no policista, piedevām vēl valsts visatbildīgākās šīs nozares amatpersonas ikdienas ir iespēja tik vienkārši atslēgties?
Es negribu teikt, ka atslēgties varu pilnībā. Atslēgt varu vien skaņu telefonam, kurā tik un tā ik pa brīdim ielūkojos. Prāts un domas diemžēl nav izslēdzamas, jo nekad iepriekš nevar paredzēt, kad valstī kaut kas notiks.
Tad jāprasa – vai jums vispār drīkst būt tāds īsts brīvais laiks?
Drīkst būt, jābūt un arī ir. Tomēr reizē ir jāspēj sevi it kā sadalīt un mobilizēt, vienā pusē nodalot darbu un otrā savu personisko dzīvi. Izejot pa policijas ēkas durvīm uz ielas, es esmu iemācījies un sevi piespiežu darbu atstāt darbā. Tādēļ, ja man bijusi iespēja sestdienu un svētdienu veltīt savam hobijam medībām, policijā pirmdienā ierodos ar gaišu sajūtu. Ja cilvēkam nav hobija, tad ir ļoti slikti, jo, tikai nemitīgi strādājot, izdeg, rodas veselības problēmas, var sākties pat profesionālā degradācija.
Bet ārkārtas gadījumos taču jums tik un tā jābūt ierindā, neraugoties, vai ir brīvdiena, medības vai varbūt dziļa nakts?
Protams. Bijušas valstī arī situācijas, kad saņemu ziņu, kāpju no tornīša lejā, pārtraucu medības un iesaistos darbā.
Jūs esat arī kāda medību kluba biedrs?
Mednieks esmu kopš 1996. gada. Bet viss sākās, jau strādājot Tukuma milicijā. Jā, jā, esmu vēl viens no nedaudzajiem, kurš pieredzējis padomju laiku. Un toreiz medniekiem vajadzēja nākt uz iecirkni izņemt ieroča atļauju un kārtot eksāmenus. Parunājos ar vienu, otru, ar interesi klausījos, ko viņi stāsta par medībām, un sāku domāt. Tad sekoja studijas Minskā, Augstākajā milicijas skolā, pēc tās pabeigšanas atgriezos Tukumā 1991. gadā un 1996. gadā kļuvu par Tukuma policijas priekšnieku.
Vienlaikus iestājos medniekos un Tumes kolektīvā. Kad 1999. gadā sāku strādāt Rīgā, medībām ar dzinējiem vairs īpaši laika neatlika, tomēr Tumi neaizmirsu. Faktiski biedrs tur skaitos joprojām, jo pirmais kolektīvs, pirmās medības, atmiņas par tiem, kuri mani medību gudrībās skoloja, – tas viss manai dzīvei pieder, un neko mainīt es nevēlos. Kad aizbraucu uz Tukumu, satiekamies, vismaz ir domubiedri, ar kuriem par medībām parunāties, bet biežāk šobrīd es esmu viesmednieka statusā.
Kas īsti jūs pievilināja medību procesam?
Jūs jau bijāt militārpersona un it kā interese par šaujamieroci tad nevarētu būt. Milicijā un policijā strādājot, redz daudz ko un diemžēl ne jau dzīves gaišāko pusi. Un tad pēkšņi man bija iespēja iepazīties ar, jā, arī gaišo pusi. Ar šiem citādajiem cilvēkiem – nopietniem, likumpaklausīgiem, zinošiem, stingriem un reizē jautriem vīriem – medniekiem. Man viņi visi šķita tik simpātiski. Visi no dažādām nozarēm, amatiem, bet medībās visi vienādi. Tāpat kā pirtī.
Medībās es neesmu ne policijas amatpersona, ne ģenerālis. Medībās es esmu mednieks, kurš, izvilcis savu numuriņu, dodas uz norādīto vietu mastā. Un eju tāpat kā visi. Ja vajag, tad vairākus kilometrus, ja dubļi, tad brienu pa dubļiem un pilnībā pakļaujos medību vadītāja norādījumiem.
Starp citu – esmu daudzviet ievērojis, izvērtējis un varu secināt, ka kolektīvos medību vadītāji ir ļoti principiāli, stingri un zinoši.
Vai piekrītat, ka mednieki ir arī vislikumpaklausīgākā sabiedrības daļa?
Viennozīmīgi. Es vēl papildinātu, ka arī sabiedrības labākā daļa. Skaisti un patiesi.
Vai esat azartisks mednieks?
Neesmu, un man nepatīk arī citi azartiskie. Es viņus saucu par atkarīgajiem, un atkarība, vienalga kādās izpausmēs, nav labākā lieta. Manuprāt, labāk ir neizšaut nekā izšaut, precīzi netrāpīt un tad meklēt ievainoto dzīvnieku. Faktiski tā jau tiek pārkāpts arī Medību likums, kas nosaka šaut uz skaidri redzamu mērķi. Tādēļ mans princips kopš maniem medību sākuma gadiem joprojām ir nemainīgs – medības ir medības, nevis obligāta nomedīšana. Uz medībām ar dzinējiem es sezonā reizes četras aizbraucu, uz gaidi – līdzīgi. Gaide man ir tā saplūšana ar dabu, kolektīvs – cita, tradīciju un nostāstu pasaule, kad pat dzīvnieki mežā uzvedas savādāk.
Kas bija jūsu pirmais medījums?
Ruksis dzinējmedībās. Tikko biju kļuvis pilntiesīgs mednieks un Tumes kolektīva biedrs. Otru medījumu – briedi motorolleru – arī ļoti labi atceros, jo tās bija elitāras medības. Zemgales reģiona virsprokurors saaicināja visu policijas nodaļu priekšniekus. Daudz toreiz sabrauca mednieku, taču man vienīgajam paveicās. Visi mani ļoti slavēja, bet es taču tikko biju kļuvis mednieks! Bet tie brīži jau ir neizdzēšami. Vēl šodien atceros, kā rokas pēc šāviena trīcēja un sirds drebēja, vai esmu labi trāpījis.
Mednieku ģimenē parasti katram kaut kas vislabāk garšo. Kas jūsu iecienītākais ēdiens?
Mežacūkas ribiņas. Atceros un nopūšos, kad pie tādām tikšu… Kaut gan Kurzemes mežos pēc mēra uzbrukuma jau nupat rukšus sākam pamanīt. Medījuma gaļa ģimenē garšo visiem un, kad pošos uz medībām, mazbērni jau apvaicājas, vai pusdienās briedītis būšot. Apsolu, ka būs. Bet tā es gaļu tikai piepalīdzu sagatavot tajā smagākajā procesā, pie plīts rosās sieva.
Varbūt kāds jauns mednieks ģimenē ar laiku radīsies?
Šķiet, ka neradīsies. Joprojām esmu ģimenē vienīgais mednieks un vienīgais policists.
Kā vērtējat bebru?
Garšīgs, sevišķi kūpināts. Dziedzeru uzlējumu arī esmu pamēģinājis un, loģiski, atklausījies ģimenes vaimanas par brrriesmīgo smaku. Vispār bebrs ir labs medījums, un man nepatīk tas bieži dzirdētais mednieku nīgrums, ka, lūk, atkal jāiet beb-ru medībās, ka Latvijas valsts meži sūta draudu vēstules, ka dambji jājauc. Bebrus medīt ir mednieka pienākums. Un viss. Tēma slēgta.
Dižtrofejas arī jums ir?
Nav, un spriežu tā: ja būs lemts, Diāna vai liktenis atvēlēs. Pateicos par tām, kas jau ir. Arī uz safari neraujos. Vienīgā tālākā vieta, kur esmu bijis, ir zaķu medības Čehijā. Man jau tepat Kurzemes puse mīļa, kur tie staltbrieži. Jā, un sākumā šāvu garām aļņiem. Biju pieradis pie briežu ātruma un rakstura, tāpēc, alni ieraugot, momentā šāvu. Bet alnis jau ir lēns, gandrīz virsū nāk. Tagad faktiski ar briežiem ir milzīga problēma, jo noposta gan tīrumus, gan jaunaudzes. Mežacūkas mērī izmirušas, un tagad salīdzinot gandrīz vai jāsaka, ka tās nodarīja mazāku ļaunumu nekā staltie.
Kā ar medību stāstiem?
Katras medības ir lielāks vai mazāks piedzīvojums, un divu vienādu nav. Tā jau veidojas šie stāsti. No pieredzes, no atmiņām. Tā veidojas mednieka dzīve.Ir man arī bijuši ļoti spilgti notikumi.
Viseksotiskākais – tieši uzkodu galda vidū nolidoja pīle. Diemžēl, nevis kā Minhauzenam jau izcepta, bet nomedīta. Toreiz sapulcējāmies pīļu medību sezonas atklāšanā. Ne tik daudz medīt, cik pēc ilgā pārtraukuma kopš iepriekšējās sezonas beigām satikties un pavakarēt pie klāta galda. Tā nu sēžamies klāt, pēkšņi šāviens un… spalvu kamols – plakš – nokrīt no debesīm gandrīz vai rasola bļodā…
Tad vēl ir pieredze, ka bija ļoti veiksmīgas medības lielā vējā. Gandrīz jau prātojām, ka varbūt neiesim, bet uz medību vietu braukts no tālienes, mednieku daudz, cerējām, ka vējš rimsies, un reizē arī interese, ko tad šādā nelaikā darīs dzīvnieki. Nezinu, kāpēc, bet nāca pa šāvienam vai bariem.
Secinājums tātad – medībām nav sliktu laika apstākļu. Un par to pārliecinājos arī tādā pamatīgā slapjdraņķa dienā, medījot staltbriedi uz gaidi. Viss notika precīzi un veiksmīgi, redzēju, ka briedis nokrīt, jau gribēju kāpt no tornīša, bet jēgers ieteica vēl pagaidīt mežacūkas. Piekritu, pēc kādas stundas bariņš tiešām parādījās, izšāvu, un atkal veiksme. Tad gan bija jāpošas medījumus savākt, jo sāka krēslot. Pirmais šoks bija, kad ieraudzīju, ka ar vienu šāvienu esmu noguldījis divus rukšus. Otrais – kad par nokritušo briedi liecināja vien asiņu peļķīte. Tātad jāiet meklēt.
Briedi atradu kādus 300 metrus tālāk džungļos. Un tad sākās! Ar tehniku izvilkt neiespējami, tumsa nāk virsū. Neko darīt – vajadzēja sadalīt medījumu un stiept ārā pa daļām. Kad tā medību epopeja beidzās, man nebija nevienas sausas vīlītes apģērbā, biju nostrādājies tā, ka ne vārda vairs nespēju pār lūpām dabūt.
Un kas par medniekstāstu ir tas, no kura gandrīz starpvalstu skandāls sanāca?
Tā gadās, kad nezina par kaimiņvalsts medību tradīcijām. Līdz skandālam gan bija tālu, bet strīds īsti mednieciski kaismīgs. Bija tā. Lietuvā, Šauļos, notika policistu sanāksme un mūs pēc tam uzņēma pilsētas policijas priekšnieks. Vārds pa vārdam, un atklājās, ka mums abiem ir kopīgas intereses – medības. Viņš rādīja savas bildes, es savas. Es rādu alni, viņš saka, ka tas ir briedis. Tā labu laiku skanēja jā-ā! un nē-ē!, kamēr noskaidrojām šo dzīvnieku sugas formulējumu katrā valstī. Vēlāk painteresējos, ka Latvijā arī pagājušā gadsimta sākumā alnis ir saukts par briedi un kaut kad vēlāk tikai ieviesti pašreizējie dalījumi.
Kā jums veicās ar tiem putniem, kurus tagad aizliegts medīt, – šnepēm, rubeņiem, medņiem?
Nav neviena. Uz šnepēm mani paņēma līdzi pašā medību sākumā. Taču man tad vēl bija maz pieredzes, un to maziņo un tik ātri lidojošo putniņu lāgā pat nesaskatīju, kur nu vēl tādu nomedīt.
Jums ir sapnis iegūt kādu izcilu trofeju?
Protams, kādu zeltu jau gribētu. Tomēr, tā kā es joprojām uzskatu, ka staltbriedis ir Latvijas meža karalis, tad arī manu nomedīto briežu ragi, kaut nav medaļu vērti, tik un tā ir karaliski.Vai attiecībā uz medībām esat arī māņticīgs?Neesmu. Pietiek ar Diānu. Pirms medībām dievietei veltu lūgsnu, lai ir dāsna. Citreiz ir. Citreiz nav, un tad jāpadomā, vai pats kaut ko neesmu izdarījis, kā nevajadzēja.
Lūdzu vēlējumu citiem medniekiem!
Kā mednieks novēlu vēsturisko un tradicionālo: Ne spalvas! Šaut garām! Kā policijas amatpersona novēlu medniekiem turpināt būt tikpat disciplinētiem, likumpaklausīgiem, uzticamiem, godprātīgiem, kārtīgiem dabas un dzīvnieku sargiem, kādi viņi ir jau šobrīd.
Vairāk lasiet žurnāla Medības decembra numurā
